Kapos skrapst lāpstas, dažiem vīriem dīki rokot bedri. Kravas folksvāgena kulbā vīd zārks. Vīri paņem pīppauzi – mironītis taču var pagaidīt. Viens no racējiem pāris metru no bedres smaidīdams lasa odziņas – ir taču vasaras vidus, laikam zemenītes. Pēc laiciņa bedre tomēr ir izrakta, un vīrieši, paņēmuši dvieļus, lietišķi ielaiž bedrē lēta paskata zārciņu un aizrok to ciet.
Darbiņš padarīts, un vīri izbrauc pa vārtiem, uz kuriem rakstīts Balvu pansionāta kapi.
Kur paliek nauda?
Šos kadrus nofilmēja pērnvasar. "Slēptā kamera," smej mūsu informators, kurš izvēlējās palikt anonīms. Viņš piebilst, ka par filmēšanu no slēpņa, kas patiesībā ir atkritumu konteiners, varētu, protams, pasmieties, ja vien situācija nebūtu tik amorāla – Balvu pansionāta iemītniekus, kas aizgājuši viņsaulē, lielākoties aprokot bez jebkādiem reliģiskiem vai vienkārši cilvēciskas sirsnības rituāliem, kaut arī pansionātā kalpo prāvests.
"Ne tikai apbedīšanas procesā vien tā bēda," turpina informators, "mums ir pamatotas aizdomas, ka uz mirušo cilvēku rēķina iedzīvojas amatpersonas – bēru izdevumi, kur ietilpst četru racēju un vislētākā zārka apmaksa, manuprāt, ne tuvu nav divu sirmgalvja pensiju apmērā, bet tās tiek pārskaitītas uz pansionāta kontu pēc sirmgalvju nāves – tā sacīt, aizgājēja pieklājīgai izvadīšanai. Kur tad paliek nauda?"
Jānis Bārtulis, Balvu Vissvētākās Trīsvienības baznīcas prāvests, nav īpaši pārsteigts par nule dzirdēto: "Vidēji trīs reizes mēnesī noturu dievkalpojumu Balvu pansionātā. Ja uzaicina, tad aizbraucu arī pie slimniekiem. Lielākā daļa pansionāta iemītnieku jau ir pazemoti no savām ģimenēm, sak, kam tādi veci krāmi ir vajadzīgi? No pansionāta priekšniecības neviens nekad nav atnācis uz dievkalpojumu, laikam priekšnieki domā tā: tie jau ir batraki, lai melnsvārcis ar tiem tumsoņām tur ņemas!"
Prāvests J. Bārtulis stāsta, ka bērēs viņš ir piedalījies tad, kad piederīgie lūdz. "Taču daudz ir tādu, kuriem nav piederīgo, tos pansionāts aprok tāpat – mironis jau nepateiks, ka grib bērēs prāvestu. Taču es vairākkārt esmu teicis, ka izvadīt atbraukšu tāpat, bez honorāra. Kad nabadziņus glabā pansionāta kapsētā, kur augsts gruntsūdens, es lūdzu kapračiem, lai viņi iemet vismaz dažas lāpstas smilšu, lai zārks nav ūdenī jāmērc. Vai tad viņi paši to nesaprot?"
Priesteris ir nesaprašanā par pansionāta dubultstandartu – kad viņš vada dievkalpojumus, telpas ir kaut kā nebūt satīrītas, bet tad, kad viņš bez brīdinājuma ierodas pie kāda sirdzēja, visādi gadās – ir bijis pat tā, ka pods, kas atrodas pie slimnieka gultas, ārā nav nests, šķiet, vairākas dienas.
Daži gadījumi prāvestu satraukuši ne pa jokam. "Ir noticis pat tā, ka mironīti apglabā divreiz. Kad nabadziņš nomirst, piederīgie, ja tādi ir, dažkārt uzreiz nepiesakās, un pansionāta vadība steidzas mirušo ātrāk apbedīt, jo tad var uztaisīt vajadzīgos naudas papīrus. Dažkārt steiga ir tik liela, ka mironīši tiek sajaukti. Vienreiz bija tā. Piederīgie mani uzaicināja izvadīt savu mirušo, es pieeju pie šķirsta, skatos – zārka vāks ar smiltīm. Es brīnos, bet viena tante man teic: "Kā, vai tad jūs nezināt? Šo zārku izraka ārā, un tagad jūs glabāsiet par jaunu!" Izrādās, apglabājuši ne to mironīti, un atbraukušie piederīgie pārpalikušo aizgājēju nepazīst – sak, nav mūsējais! Tā arī raka ārā jau apglabāto," atceras Jānis Bārtulis.
Viņš turpina: "Zinu, ka pansionāts pēc iemītnieka nāves saņem divas viņa pensijas. Izskatās, ka vesela rinda stāv ar karoti pēc tās naudas! Un mūsu rajons ar katru domi krīt arvien zemāk – nekontrolē viņi neko! Es neko nevaru zaudēt, tā runādams, tomēr brīnos, ka vēl neesmu nošauts. Ar pansionāta vadību lieki runāt. Tie ir cilvēki ar padomju audzināšanu, viņi netic Dievam, tad ko ar viņiem runāt par morāli? Bet tāda ir visa tauta – padomju garā audzināta, nekristīga. Un, kamēr tautā nebūs morāles, tikmēr nekāda dižķibele nebeigsies."
Tikai darbiniekiem labi
Bijušais policists un Balvu pansionāta darbinieks Māris Bērziņš, redzēdams iespējamās nelikumības, aizsūtīja vēstuli policijai un Balvu rajona vadībai. "Balvu pansionātā vismaz piecu gadu laikā notiek bēru pabalstu izzagšana. Mirušajiem, kuru bērēm pienākas divas pilnas pensijas, tās tiek nozagtas, sastādot fiktīvus dokumentus par izdevumiem. Reāli tiek iztērēti 25–30 lati, bet nozog vismaz 250 latus," – tā rakstīts vēstulē. M. Bērziņš novērojis, ka direktors savā mājā licis jaunus plastikāta logus tieši tad, kad tos lika pansionātam. Pansionāta direktors Pēteris Supe gan apgalvo, ka ņēmis kredītu personiskās mājas logu likšanai. M. Bērziņš stāsta vēl: "Domāju, ka privātām vajadzībām regulāri tiek izmantota Balvu pansionātam piederošā degviela."
Satikāmies ar M. Bērziņu viņa mājā Kubulu pagastā. "Es šo vēstuli nosūtīju policijai un rajona vadībai. Man tika atsūtīta atbilde, ka pansionātā nekādu noziegumu nav. Tad mani atbrīvoja no darba – it kā štatu samazināšanas dēļ. Arī par apbedīšanu zinu. Ir bijis tā: galvenā daktere vai medmāsa iedod racējiem par darbu spirta pudeli un piecus latus, tie vēl nopērk zārku par divdesmit latiem un klusi norok cilvēciņu," stāsta M. Bērziņš.
Daudz ko redz arī pansionāta iemītnieki. Viens no viņiem – Alfrēds Šulcs, kuru pansionāta iemītnieki ievēlējuši par tādu kā arodbiedrības līderi, savu aizstāvi – pastāstīja: "Pansionāta iemītnieki reizēm mēdz glabāt savu naudiņu vadības seifā. Aiziet onkulītis un paprasa naudiņu. Sekretāre saka: vai, nav! Atnāciet vakarā, tad būs! Es aizeju pie grāmatvedes un jautāju: kur tad nauda? Atbildē – klusums. Arī es pats iedevu glabāšanai naudu – 260 latu. Kad gribēju paņemt atpakaļ – tās tur nebija. Pēc laiciņa atdeva man 100 latu. Es jautāju: kur pārējā nauda? Man atbild: a mums priekš jums vairāk nav. Es jau biju tam gatavojies, saku: lūk, man ir orderītis! Tikai tā es to naudiņu dabūju atpakaļ. Ir jau arī tā bijis, ka cilvēks nomirst, bet viņam te glabājas varbūt pat 1000 latu, un kurš tad izkontrolēs, kur nauda paliek?"
A. Šulcam ir aizdomas, ka pansionāta medicīniskais personāls nodarbojas ar "kontrabandu" – iemītniekiem pārdod alkoholiskos dzērienus un cigaretes, savukārt "sestdienās un svētdienās atbrauc privātās automašīnas un iepilda degvielu no tvertnes, kas atrodas tepat teritorijā". Viņš arī ir sašutis, ka pansionāta iemītnieku ēdināšana esot "bēdīga", bet darbinieki uz mājām nesot "lielas, pilnas somas". "Kas gan tajās ir iekšā? Vai tikai ne pārtika?" retoriski vaicā sirmais kungs. A. Šulcs uzskata, ka "pansionāts ir nolaists līdz kliņķim, tikai darbiniekiem ir labi: viņi dara, ko grib".
Garoziņas vien
Kaut arī aptaujātie pansionāta iemītnieki, bijušais darbinieks M. Bērziņš un prāvests J. Bārtulis ir visai skeptiski par patiesības noskaidrošanu, vienīgās cerības ir uz novada vadību, kuras paspārnē esošajām kontroles institūcijām vajadzētu pārbaudīt negatīvo signālu izcelsmi. Skaidrs, ka pēc pansionāta iemītnieka nāves uz pansionāta kontu tiešām tiek pārskaitītas divas aizgājēja pensijas – tādā gadījumā, ja par viņa apbedīšanu rūpējas pats pansionāts, nevis nelaiķa tuvinieki. To laikrakstam pastāstīja Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) Madonas reģionālās nodaļas Balvu klientu apkalpošanas centra vadošā inspektore Jeļena Dmitrijeva. "Pansionāta vadība mums iesniedz iesniegumu, miršanas apliecību, un tad mēs pārskaitām divas pensijas uz pansionāta kontu," viņa teica. VSAA apkalpošanas centrs nekontrolē, kādā veidā nauda tiek tērēta, tātad teorētiski to var izmantot, kā vien ienāk prātā, noformējot atbilstošus dokumentus par izlietojumu.
"Mirušo pansionāta iedzīvotāju naudas izlietojumu vajadzētu kontrolēt novada domei," J. Dmitrijeva piebilda. Vai ir bijis tāds gadījums, ka nauda tiek ieskaitīta nevis pansionāta, bet gan šīs iestādes direktora personiskajā kontā? J. Dmitrijeva tādu gadījumu gan neatcerējās, taču pieļāva, ka tā varētu būt noticis vienīgi tad, kad direktors nule bija sācis strādāt, tāpēc viņš, iespējams, nezināja, kā jārīkojas ar pensijām pansionāta iemītnieku nāves gadījumā.
Balvu pansionāta direktors P. Supe pastāstīja, ka pansionāta budžets šogad tikšot krietni samazināts, tāpēc "neizdosies tik plaši dzīvot kā agrāk". Ko nozīmē termins plaši, nesanāca noskaidrot. Taču direktors apliecināja, ka uz pansionāta kontu tiešām pārskaita divas mirušā cilvēka pensijas. "Kuram 50 vai 60 latus, kuram 150," piebilda P. Supe, "bet zārks maksā 45 latus, krusts – piecus, apģērbšana, transports, strādnieku darba alga, apmalīte un plāksnīte – apmēram 40 latus." Direktors precizēja, ka pērn bēru pabalstos saņemti Ls 1934,50 taču izlietots vairāk – Ls 2229. "Uzvalks, kurpes jāuzvelk mirušajam. Vainagu uz kapa uzliekam. Vasarā stādām puķītes uz kapiem," saka direktors. "Viss mums iegrāmatots." Vēl bezsniega laikā aplūkojot kapus, bija gan grūti saskatīt cieņpilnas kopšanas pēdas, arī videomateriālā neko tādu nepamanījām. Tomēr neilgi pēc Neatkarīgās apmeklējuma uzzinājām, ka vairākiem kapiņiem uzliktas apmalītes. "Vismaz kaut kas labs noticis," priecājās mūsu informators.
Savukārt par degvielas noplūdi direktors bija izbrīnīts: "Mums degvielu atved un sapumpē, bet kā to dabūt ārā – nemāku teikt. Sargs acu priekšā, garāžas durvis vaļā, kā var nozagt?" Supes kungs noraidīja arī A. Šulca aizdomas par pārtikas zagšanu pansionātā: "Nu ko jūs! Paliek pāri tikai garoziņas!" Acīgie pansionāta iemītnieki tāpat bija ievērojuši, ka direktors ar darba auto braukā medībās. "Nē, es tikai mājās braucu katru dienu," atzinās P. Supes kungs, "bet jau piecus gadus maksāju par benzīnu."
Taču, kā smejas latgalieši, ikvienam dūmu stabiņam ir savs uguntiņš apakšā. Citiem vārdiem sakot: neba no tukša gaisa birušas aizdomas par nedarbiem Balvu pansionātā. Nu darbs citām – kontroles – institūcijām.