Zigmars Liepiņš: «Brīvība ir iespēja izvēlēties»
 

"Nekādu etiķi!" strikti nosaka Zigmars, ar īpašu garšas izjūtu stāstīdams par savām šefpavāra gaitām, kurās grilēta gaļa – cik dīvaini, latviešu nacionālais ēdiens taču! – nebūt neieņem galveno vietu.

Un tātad – nekādu etiķi, tikai dabiskas lietas, zaļumi, garšvielas. Interesanti, ka arī viņa mūzika nav uzbāzīga – spīvi etiķaina, tā izceļas ar skaņu garšas pikantumu, oriģinalitāti un smalkumu. Šoreiz Zigmars tomēr ķēries klāt latvju tradicionālajai ēdienkartei – eirodziesmai. Protams, viņš pielicis tai klāt savu īpašo izpratni par Eirovīzijas formātu, kuru, kā smejas pats līdzautors, neviens līdz šim nav varējis noformulēt.

Tēvs pāri skatās

Jā, Zigmars ir līdzautors – kopā ar viņu eirodziesmu ir veidojis Zigmara dēls Jānis, kurš bilst, ka komponēšana viņam ir tikai tāda blakus nodarbe – galvenais tomēr esot diriģēšana. Un tas ir nopietni – Jānis ir starptautiski slavenā un muzikāli spožā kora Kamēr... otrais diriģents – tūlīt aiz Māra Sirmā. "Līdzautors – tas ir process. Es pamanīju, ka Jāņa ierakstos ir kaut kas interesants, un to mēs varētu izmantot. Jānis arī palīdzēja veidot aranžējumu, un tas viss notika šeit," Zigmars pārlaiž skatienu savai darbnīcai – telpai, kur atrodas sintezators, dators, plaukti ar ierakstiem, plakāti – Lāčplēsis un Parīzes Dievmātes katedrāle, bildes pie sienām. Daudz bilžu. Modo, māja Ģipkā, pirms dažiem gadiem aizsaulē aizgājušais tēvs Jānis Liepiņš. "Man ir svarīgi, ka tēvs tā pāri visam skatās," teic Zigmars, un nevar saprast – viņš ir viegli ironisks vai nopietns. Drīzāk jau otrs variants – tēvs Zigmaram bija ļoti liela autoritāte.

Bet kā tad visai konservatīvais mūziķis un komponists Zigmars Liepiņš tomēr parakstījies uz tādu popmūzikas pasākumu? "Tad man tev jāstāsta maģiskas lietas," nosmaida Zigmars. "Pirms kāda laika mani palūdza, lai es uztaisu kādu gabalu Donam, proti, Eirovīzijai. Es teicu: nē. Nu, nevaru un negribu. Bet tad vienu nakti, kad jau biju licies gulēt... Es pēkšņi sevī saklausīju frāzi My religion is freedom*. Šajā frāzē ir arī manas dzīves jēga. Un šī frāze ir tāda kā mantra – tāpat kā hāre krišna, hāre krišna... Domāju, ka šī frāze izsaka ne tikai manu dzīves pārliecību, tā šobrīd ir aktuāla Latvijā un pasaulē. Mēs, latvieši, ļoti labi zinām, ko nozīmē brīvība un nebrīvība. Piemēram, zviedri to nemaz nezina, jo viņi nav bijuši okupēti. Savukārt mēs tagad jau esam daļēji pārdevuši savu suverenitāti – Eiropas Savienībai, Valūtas fondam... Tāpēc vēl jo vairāk šie dziesmas vārdi ir aktuāli," stāsta Zigmars.

Svarīga izvēle

Bet tā maģiskā lieta ir šis pēkšņais sadzirdējums. "Vispirms es to pateicu Mirdzai: "Man ir ideja!" Pēc tam cēlos augšā no gultas, gāju pie datora, lai noskaidrotu, vai pasaulē jau nav dziesma ar šādu nosaukumu. Nebija. Tad vajadzēja darboties tālāk. Izveidojām demo versiju, Dons iedziedāja, pirms dažām dienām ierakstījām pilnu versiju – ar dzīvajām bungām un pūšamajiem instrumentiem," Zigmars turpina. Viņš atzīst, ka jēdziens brīvība nemaz tik viegli nav devies rokās – lai par to dziedātu, nepietiek ar dūrēm sist pa krūtīm, mēģinot visiem iestāstīt, ka tu, lūk, esi īstais brīvības cīnītājs, vai sparīgi plivināt pareizās krāsas karogus.

Tad kas ir vajadzīgs, lai cilvēks būtu brīvs? Izpratne par brīvību? Nauda? Kas īsti? "Nauda ir tikai papildlīdzeklis," atbild Zigmars, "domāju, ka Tibetas mūkam nav nepieciešams stabils materiālais stāvoklis, lai viņš būtu brīvs. Bet ja tu esi sprostā, tev nepalīdzēs nekas. Ja tev nebūs iespēju izpaust savas domas, tad tev nebūs iespēju sajust brīvību. Tā taču ar mums bija, tu to labi atceries."

Ko Mirdza saka par to, ka Zigmars sapinies ar Eirovīziju? "Viņa arī ir sapinusies," ar smaidu nopūšas Zigmars, "mēs visi esam sapinušies. Arī šovmenis Viktors Runtulis tur iepinies, vēl daudzi citi – vesela komanda, kas mēģinās mūziku padarīt arī skatāmu. Tas nav tik vienkārši: uznācu, nodziedāju, aizgāju. Vienmēr esmu gribējis, lai dziesmas saturs atspoguļojas kādā ziņā, kā tagad saka – mesidžā. Tāpēc ir svarīgi, vai dziedātājam kājās lakkurpes vai kedas, vai brūna žakete mugurā vai rūtaina, tur nekāds pašdarbnieku traļi vaļi nevar notikt. Es nejūtos ne stilists, ne režisors, es tikai to mūziku kaut kā varu sabīdīt..."

Zigmars apgalvo, ka pārlieku neskums un neapvainosies, ja klausītāji viņa, Jāņa un Dona sniegumu neatzīs par pašu labāko, kas varētu pārstāvēt Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā. "Katrs rezultāts būs pieņemams. Būs labi, ja mēs vinnēsim, bet tikpat labi būs, ja nevinnēsim. Karā ziņā mēs būsim izdarījuši labāko, ko varējām," teic Zigmars, "turklāt jāatceras, ka Eirovīzija nepakļaujas nevienam iepriekš paredzētam standartam. Domāju, ka daudzas uzvaras 21. gadsimta sākumā tika svinētas tāpēc, ka mēs, baltieši, bijām interesanti, mēs bijām, kā saka, rindiņā, pēc tam nāca arī ukraiņi. Pēdējā laikā mums ir garantēts otrs desmitnieks. Un tas mani uzkacināja... Mūzikā taču vienmēr var pateikt kaut ko jaunu. Skaidrs, ka 95% dziedās par mīlestību, bet tos pēdējos piecus procentus taču var veltīt otrai svarīgākajai izvēlei – brīvībai."

Puika pats izsitīsies

Mazajam Jānītim, kurš jau izaudzis par divdesmit vienu gadu vecu, simpātisku jaunekli, šķiet, nebija citu iespēju, kā vien integrēties muzikālajā vidē, ko radīja tēvs, komponists Zigmars Liepiņš un māte – dziedātāja Mirdza Zīvere. "Nē, es Jāni par varītēm nestūmu mācīties mūziku, viņam pašam tas patika," teic Zigmars, "bija arī radio klātbūtne – kad sāku vadīt Radio SWH, puikam bija četri gadi. Protams, jebkuram bērnam ir vecums, kad viņam vajadzīga pastiprināta uzmanība. Taču Jānis kļuva pieaudzis un patstāvīgs ļoti agri – viņš mācījās Doma kora skolā, un tā ir īpaša skola, tur viņiem sava kompānija un intereses, viņi brauca pa pasauli, uzstājās nozīmīgos koncertos."

Tad jau ļoti pareizs puisis... "Nē, Jānis tāds nav," smejas Zigmars, "viņš ir ļoti ironisks, ar savu humoriņu, un cilvēki dažkārt nesaprot, vai viņš runā nopietni vai joko. Vienā intervijā Jānis it kā ļoti nopietni pateica, ka ir "brīvs vīrietis" savā vecumā – divdesmit vienā gadā. Nu, piedod, viņš taču knapi pilngadīgs! Protams, viņš ironizēja. Bet kāds to ņēma par pilnu monētu. Taču viņa nodarbošanās – kora Kamēr... otrā diriģenta pienākumi – uzliek zināmus pienākumus un noteikumus – nu nevar viņš tā šlenderēt, kā ienāk prātā. Tomēr es viņam nekad neko neesmu aizrādījis vai pieprasījis. Mūsu ģimenē ir tā – katra pienākumi ir stingri nodalīti. Dabīgi, es vienmēr ar interesi sekoju dēla veiksmēm un neveiksmēm, taču viņa dzīvē nejaucos. Iespējams, ka par puiku kādam radies iespaids, ka viņu izsist no pareizajām sliedēm ir grūti un ka viņš tāds paipuisītis. Nē, viņš skolā taisījis ziepes vairāk nekā vajag, liels humorists viņš bija."

Taču Zigmars piekrīt, ka slavenu vecāku bērniem nav viegli: "Jānis cenšas norobežoties no publicitātes, kas saistīta ar vecākiem. Mēs ar Mirdzu to respektējam. Kad Jānis mācījās Doma skolā, es varbūt kādu vienu reizi uz turieni aizgājis. Kāda tam jēga? Vai man pedagogiem būtu jājautā: nu, kā tad tur manējais? Viņam bija vieglāk, ja es tur negāju. Dievs dos, un puika pats izsitīsies, ja viņš pratīs savu talantu attīstīt."

Mirdza ļaujas

Tikpat atturīga, pat noraidoša pret vecāku slavas iemītām taciņām ir Mirdzas un Zigmara meita Zane. "Viņa ir vienmēr bijusi nost no šīm publicitātes lietām, viņai tās nepatīk," skaidro Zigmars, "viņa ir iedzimusi manā mammā – viņai arī nepatika zīmēties. Tas ir lāsts – iedzimt tādā ģimenē. Es domāju – lāsts tādiem cilvēkiem, kuru ikdienas nodarbošanās nav saistīta ar publicitāti un publiku un kuri nevēlas sevi rādīt svešiniekiem." Bet abi bērni – Jānis un Zane – taču audzināti vienādi. "Nē," iebilst Zigmars, "Zani vairāk audzināja mana mamma, jo Zane piedzima 1982. gadā, un tad mēs dragājām apkārt ar koncertiem. Tā ka... mammas atturīgais raksturs pārgājis pie Zanes. Mamma savulaik beidza mūzikas skolu, taču negāja tālāk, jo bija problēmas ar perspektīvu. Mamma nāca no represēto ģimenes, un tas iebaidījums bija tik stiprs, ka bija pierasts mājās runāt pusčukstus."

Zigmara tēvs Jānis bija gluži cita rakstura cilvēks. "Tēvs bija ļoti komunikabls, kamēr mātei nepatika, ka mājās nāk ciemiņi," smaidot atceras Zigmars, "varbūt viņas rakstura atturība bija saistīta ar radu līniju – laikam ir tā, ka viens no maniem senčiem pa mātes līniju ir baptistu ticības ieviesējs Latvijā – bija tāds Kārlis Bethers savulaik. Māte bija Bethere, bet apprecējās ar Liepiņu. Mani turīgie radi allaž bijuši pa sieviešu līniju. Savukārt tēvs – vienkāršs puisis no strādnieku ģimenes. Mātes radi – spīvi taisnības cīnītāji. Piemēram, mans brālēns Arilds Bethers – arī taisnības cīnītājs. Daudzām avīzēm sūtījis savus rakstus."

Idejas cilvēks tātad, ar mūžīgi degošu kvēldiegu dvēselē. Ar Zigmaru ir līdzīgi – ja viņš ir kādas idejas vai pārliecības apņemts, viņš ir karsts, reizēm tik neaprēķināms un pat paštaisns, ka spēj sadedzināt visus tiltus, kas viņu saista ar kādiem pagātnes notikumiem – pat tad, ja šie pagātnes notikumi nav tā vērti, lai par tiem uztrauktos. Tāpēc man kā vērotājai no malas šķiet, ka Dievs – kā vienmēr – nav bijis mazais bērns un devis Zigmaram blakus Mirdzu – līdzsvarotu un dzīvesgudru sievieti, kas ar savu mieru un mīļumu vienmēr prot mierināt un nomierināt strauju prasību un tikpat strauju lēmumu pārpilno Zigmaru. Viņš šoreiz pakļaujas sievišķīgajam spiedienam. "Jā, es esmu ģimenes galva," viņš smaidot piekrīt, "bet atceries, kas ir kakls." Mirdza viedi pasmaida un piebilst: "Es ļauju Zigmaram būt ģimenes galvai. Man tas patīk, es ļaujos."

Brīvs savās izjūtās

Zigmars Liepiņš publisko telpu kārtīgi saviļņoja ar savu un Kaspara Dimitera kopdarbu – muzikālo drāmu Vadonis, kas Nacionālajā teātrī joprojām tiek rādīta ar lieliskiem panākumiem. Vai Zigmars par to ir gandarīts? "Man ir interesanti vērot publiku. Viena daļa nāk uz izrādi ar jau sagatavotu spriedumu vai viedokli. Es taču esmu klāt visās izrādēs – es regulēju skaņu, es no savām rokām neko ārā nelaižu," viņš nosmīn, "un tad es atbildu par rezultātu, jo varu visu kontrolēt. Ja kaut kas neatbilst manis paša noteiktajiem kritērijiem, es to noņemu no trases. Par cilvēkiem... Uzreiz var noteikt, kuri ir no Rīgas, kuri – no provinces. Es negribu apgalvot, ka rīdzinieki ir snobi, nē, vienkārši – viņi gandrīz visu laiku domā, kā izskatīsies, ja viņi šīs izrādes laikā reaģēs tā vai citādi. Es nesaprotu, kāpēc vajag par to uztraukties? Nu, sēdi, ja tu gribi, celies kājās, ja jūti, ka tā jādara! Raudi, ja tevī ir aizkustinājums, smejies, ja tevi kaut kas uzjautrina. Esi brīvs savās izjūtās!"

Zigmars saprot, ka izrāde uz skatuves nevar palikt bezgalīgi ilgi. Mūsdienu ekonomiskajos apstākļos nav pamata cerēt, ka cilvēki skries un stāvēs rindā pēc biļetēm, jo – vienkārši nav naudas. Nav naudas biļetēm, benzīnam, teātrim piemērotiem tērpiem... "Domāju, ka mēs martā izrādi Vadonis dokumentēsim diskā, tad arī ikviens varēs to iegādāties. Ir doma, ka varētu vasarā aizbraukt ar izrādi uz kādu Latvijas rajonu. Taču jāsaprot, ka ir diezgan grūti brīvdabas apstākļos parādīt nopietnu izrādi – parasti tas notiek ar muzikālajām komēdijām. Tomēr tik ļoti gribas atbraukt pie tiem cilvēkiem, kuriem nav iespēju tikt līdz Rīgai."

Vadoņa ideja joprojām ir aktuāla – tā domā Zigmars. "Vadonis vai līderis – vienalga, kā mēs to nosaucam. Tagad ir ziema, visa sabiedrība tāda kā sastingusi un sasalusi, bet gan jau tā modīsies," pasmaida zīmju tulks, "jo situācija, kādā šobrīd ir Latvija, nav normāla. Nāks pavasaris, visi sāks meklēt jaunu līderi, bet pagaidām izskatās baigi švaki... Bet, runājot par Vadoni, es jutos pat pagodināts – Valsts prezidents to pieminēja savā uzrunā, sak, vadonis lai paliek teātrī. Viņš šo izrādi nav redzējis, taču zina – lai vadonis tur arī paliek! Kāds runu rakstītājs to uzrakstīja, un viņš to nolasīja. Vārds vadonis ir pērn vislocītākais vārds. Varam strīdēties – vadonis, līderis... Bet līderis tiešām vajadzīgs, bez tā nekas nemainīsies. Atceros, 1990. gadā Pēteris Pētersons uztaisīja Dziesmu svētkus, un nu visi saka – tie bija vislabākie! Kāpēc? Tāpēc, ka Pētersons pilnīgi un galīgi uzurpēja varu, viņš izdarīja visu tā, kā bija iecerējis. Un kas ir Dziesmu svētki? Tas ir mazais modelītis, kas ir par piemēru tam, kā jātaisa lielas lietas."

Vai Zigmars pats arī ir diktatorisks? "Vispār – jā," pēc īsa pārdomu mirkļa viņš atbild. "Protams, es arī ieklausos, ko saka citi. Un tad izdaru tā, kā uzskatu par vajadzīgu, taču es varu arī ātri atkāpties, ja saprotu, ka neesmu kaut ko pareizi izdarījis. Domāju, ka ikviens vadītājs ir tik stiprs, cik gudri ir viņa padotie."

Ģipkā, jūras mājā

Zigmaram un Mirdzai ir lauku māja Ģipkā, un tur viņi pavada pusi sava laika. "Pareizāk būtu teikt, ka tā ir jūras māja," smejas Mirdza, "jo tā ir jūras krastā." Dzirdēts sakām tā: ja es būtu bagāts cilvēks, es dzīvotu laukos un pilsētā nerādītos. "Nu kā – nerādītos? Paika taču jānopērk," iebilst Zigmars. "Un komunikācija vajadzīga," piebalso Mirdza. Zigmars domā, ka tā norobežoties no pasaules var vienīgi rakstnieki un gleznotāji, bet ne mūziķi: "Kādam taču manis sacerētā mūzika jāatskaņo, jānodzied, jānospēlē. Kā citādi es gūšu gandarījumu?"

...Bet Ģipkas mājā kamīna ugunī sprakšķ sauss priedes koks. Zigmars gan smej, ka viņš neko neskalda – mežā esot diezgan dažādu kritalu. Un vispār – viņi ar Mirdzu tik ļoti pieraduši pie "podziņu sistēmas", ka grūti iedomāties, kas notiktu, ja beigtos elektrība, jo tagad viss ir vienkārši: piespied podziņu, atnāk siltums, piespied podziņu – notiek vēl kaut kas vērtīgs.

Vienīgais, kam nav vajadzīgas podziņas – tā ir pavārmāksla, kuru Zigmars pieprot itin labi. Ierosmi viņš gūst no dažādu tautu nacionālajām virtuvēm, no interneta, no personiskās pieredzes. "Dažādas ķīniešu zupiņas, sparģeļi, pildītas žāvētās plūmītes, salāti... Grilēšana? Tas jau tā pierasti. Galvenais – laba malka un laba kaste. Visparastākā – četrkantīga. Smalki ir uzcept jēra gaļu. Mūsu vietējais jērs ir pārāk ciets, tāpēc – lai tomēr piedod Latvijas ražotāji – mēs dodam priekšroku Jaunzēlandes jēram."

Kā teica Zigmars? Brīvība ir iespēja izvēlēties. Jā, izvēlēties un nejusties vainīgam par savu izvēli. Viss viens – vai tā ir mūzika, mājasvieta, ēdiens, politiskie uzskati vai cilvēki, ar kuriem viņš tiekas.

* Mana reliģija ir brīvība – angļu val.