Pērnā gada 26. janvārī Jūrmalas pilsētas iedzīvotāji uzvarēja tiesā: Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2009. gada 26. janvārī sprieda, ka Jūrmalas sabiedrisko pakalpojumu regulatora 2005. gada 23. septembra lēmums par SIA Jūrmalas siltums siltumenerģijas tarifiem tika atzīts par prettiesisku.
Jūrmalnieki uzskatīja, ka sešu gadu laikā – no 2003. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 26. janvārim – siltumenerģijas tarifos bija iekļautas ar pakalpojuma sniegšanu nesaistītas izmaksas. Līdz ar to patērētājiem radās zaudējumi, kurus viņi nu cer atgūt, jo ir tiesas lēmums.
Nepamatoti iekļauj tarifā
Cilvēks, kurš palīdzēja jūrmalniekiem iztiesāties līdz uzvarai, bija Arvīds Knislis, Jūrmalas Siltumenerģijas patērētāju asociācijas (JSPA) valdes priekšsēdētājs. "Jūrmala bija palikusi parādā Latvijas gāzei samaksu par gāzi jau kopš 1990. gada," pastāstīja A. Knislis, "jo ar Jūrmalas siltumu, kas patērēja šo kurināmo, nebija norēķinājušās gan namu pārvaldes, gan valsts organizācijas, gan privātpersonas. Parādu pārņēma Finanšu ministrija, un Jūrmalas pašvaldība arī centās piedzīt naudu no parādniekiem. Parāda kopējā summa bija apmēram 1,6 miljoni latu. Daļu arī piedzina. Tad Jūrmalā pie varas nāca sociāldemokrāti ar Daini Urbanoviču priekšgalā, un viņi izdomāja pārpalikušo parādu ielikt siltuma tarifā. Toreiz sabiedrisko pakalpojumu regulators bija Pēteris Leiškalns, un viņš apstiprināja šo shēmu. Jūrmalas domei ar Finanšu ministriju toreiz nekāda līguma nebija, to parakstīja vēlākā domes priekšsēdētāja Inese Aizstrauta. Un tā līdz šim laikam Jūrmalas siltums katru gadu pārskaita Finanšu ministrijai aptuveni 115 000 latu – naudu, ko pārmaksā pilsētas iedzīvotāji."
Kad tarifu pēkšņi paaugstināja, Jūrmalas iedzīvotāji neprotestēja, jo viņi nezināja, ka tarifā iekļautas ar pakalpojumu sniegšanu nesaistītas izmaksas. Taču JSPA to zināja, tāpēc vērsās tiesā. Pirmajā tiesu instancē JSPA zaudēja. Apgabaltiesa tomēr lēma, ka šos parādus tarifā likt nedrīkst. Jau pēc tam Augstākās tiesas Senāts sprieda, ka apgabaltiesai ir taisnība.
Varbūt tikai ar šķeldu?
Ikviens meklē alternatīvu un lētāku kurināmo, un savulaik ir domāts, ka Jūrmalu varētu apkurināt tikai ar šķeldu. Taču A. Knislis domā tā: "Tas būtu grūti. Bet, protams, kurināmo vajag dažādot. Dedzinot šķeldu, var pārbaudīt, cik tas ir ekonomiski izdevīgi. Iespējams, ka Latvijā ar laiku izveidosies mežizstrādes nozare, kas attīstīs šķeldas ražošanu. Apkure ar šķeldu noteikti būtu lētāka nekā apkure ar gāzi."
Kad Jūrmalas domes priekšsēdētājs bija Leonīds Alksnis, A. Knišļa vadītais uzņēmums Dubultu šķelda strādāja faktiski bez problēmām. Kas notika pēc tam? "Dainis Urbanovičs atnāca uz domi no Latvijas gāzei piederošās sanatorijas Rīgas līcis – tur viņš bija direktors. Kad D. Urbanovičs sāka vadīt domi, sākās arī problēmas ar Dubultu šķeldu: tā varēja strādāt tikai pāris mēnešu gadā. Siltumenerģijas ražošana, sadedzinot šķeldu, tika apzināti bremzēta. Papildus tam visu laiku tika izplatīti nepatiesi apgalvojumi, ka Dubultu šķeldas saražotais siltums ir ekonomiski neizdevīgs," atceras A. Knislis, "bet ir tieši otrādi: Šķeldas saražotais siltums ir izdevīgs, jo siltums tiek pārdots par tādu cenu, kādu SIA Jūrmalas siltums maksā tikai par gāzi vien. Iemesls bremzēt siltuma ražošanu, sadedzinot šķeldu, bija vienkāršs – Latvijas gāzes peļņa. Kurinot ar gāzi, naudu saņem gāzes tirgotāji, nevis vietējie šķeldas ražotāji."
Pretenzijas jāpamato
Jūrmalnieki joprojām pārmaksā par siltumu, jo tā ir noteicis regulators, taču tiesas lēmums par šo pārmaksu nelikumību ir spēkā jau gadu. A. Knislis skaidro: "Būtu ļoti vienkārši: paņem vai nu no regulatora, vai nu no domes budžeta un samaksā, nesaucot pie atbildības lēmuma pieņēmēju. Šoreiz tā nav. Ja kāds par to maksā naudu, tad rodas jautājums: kāpēc tad mēs maksājam? Leiškalns ar Urbanoviču to izdarīja vieglprātīgi, savukārt Leonīds Alksnis bija piesardzīgāks: lai cik gausi gāja parāda iekasēšana, tarifos šie parādi tomēr netika iekļauti."
Pēc Augstākās tiesas lēmuma laikā no 2009. gada 26. janvāra līdz pat šā gada tam pašam datumam cilvēkiem bija iespēja vērsties pie regulatora un atprasīt pārtērēto naudu. Tā kā Jūrmalas sabiedrisko pakalpojumu regulators ir likvidēts, jūrmalnieki, pirms tam aprēķinot savus zaudējumus, devās ar iesniegumiem pie "lielā" regulatora – pie Valentīnas Andrejevas. Taču Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšsēdētāja Valentīna Andrejeva atspēlējās ar juridiski gludu vēstuli, kurā, starp citu, teikts, ka "komisija no pašvaldību regulatoriem vai pašvaldību domēm pārņēma regulēšanas funkcijas", savukārt pašvaldību domes ir likvidēto regulatoru "finanšu, mantas un saistību pārņēmējas". Tāpēc "komisija nav atbildīga par zaudējumiem". Sak, ejiet uz domi un pieprasiet tur savus latus! Kā tad sanāk – tiesa bija veltīga?
A. Knislis tā vis nedomā: "Tiesas lēmums bija skaidrs: atbildīgs ir regulators. Ja regulators prot šo prasību likumīgi noairēt kādai citai institūcijai, lai tas tā arī izdara. Tas, ko "lielais" regulators raksta Jūrmalas iedzīvotājiem, ir tikai viņa gribēšana. Tā kā Jūrmalā regulatora vairs nav, persona, pie kā vērsties ar pretenzijām, ir centrālais regulators. Kāpēc centrālais regulators apgalvo, ka dome ir "finanšu, mantas un saistību pārņēmējs"? Ja pareizi esmu sapratis, centrālais regulators pārņēma no vietējiem regulatoriem visus, arī finanšu dokumentus."
Jūrmalas gadījums var būt par piemēru citu pilsētu iedzīvotājiem, kuri, iespējams, arī uzskata, ka ir apkrāpti ar nepamatoti paaugstinātu tarifu. A. Knislis piekrīt: "Jā, taču šādas pretenzijas ir rūpīgi jāpamato."