Apbrīnojamā klusumā tiek bīdīts Daugavas kuģošanas projekts, un Latvijas valdība jau ir sākusi veidot darba grupu, lai apspriestu šā privātā projekta labumus un sliktumus.
Baltkrievijā šāda darba grupa jau ir, atliek tikai vienoties kopīgā dziesmā. Diemžēl Daugava dažu labu acīs ir tikai ledāja izgrauzta rene, kuru varētu izmantot daudz nežēlīgāk, nekā tas jau darīts. Taču ne visi ir gatavi pievienoties šim valdības korim, par kura muzikalitāti jau radušās zināmas šaubas.
Savs sakāmais ir bioloģijas zinātņu doktorei Elmīrai Boikovai, kuru esam aicinājuši uz sarunu.
– Kā vērtējat Ulda Pumpura vadītās akciju sabiedrības Enerģētika un ūdens transports projektu, kas paredz Daugavu padarīt par liellaivu ceļu?
– Lai šī kompānija sāktu realizēt savu projektu, vispirms jāveic neatkarīga ekspertīze. Kompānija izsludina tenderi, uz to piesakās organizācijas, kas spējīgas veikt ekspertīzi, – tā saukto IVN, kas ir ietekmes uz vidi novērtējums. Tā, piemēram, attiecībā uz Ozolsalu [Ozolsalas celulozes
rūpnīcas projekts, kas, pateicoties zaļo aktivitātēm un tautas negatīvajai nostājai, netika īstenots]. IVN veica SIA ELLE, kuru vadīja Valts Vilnītis, un viņš atzina šo projektu par labu esam. Šis pozitīvais novērtējums izmaksāja 250 000 latu.
– Kā gan lai tas nebūtu labs, ja to apmaksāja projekta virzītāji – somu mežrūpniecības uzņēmums Metsaliitto.
– Taču, ja salīdzinām Ozolsalas celulozes rūpnīcu un Daugavas pārveidošanas projektu, Ozolsala ir tikai bērna asara. Daugavas projekts ir nesalīdzināmi draudīgāks. Tāpēc es baidos, ka šis IVN var tikt veikts ļoti neobjektīvi. Domāju, ka ekonomiskais spiediens tagad ir tik milzīgs, ka IVN var uztaisīt tādu, kāds tas ir vajadzīgs attiecīgajām aprindām – tiem, kuri no šā projekta cer smelt miljonus.
– Nesaprotu, vai tad zinātnieki, kuru pētījumus izmantoja IVN slēdzienam, meloja, vērtējot ietekmi uz vidi?
– Nē. Latvijas speciālisti – biologi, ģeogrāfi, vēsturnieki – uzrakstīja to, ko viņi zina par Daugavu. Bet Vilnītis to visu salika kopā un uzrakstīja, ka viss ir labi. Un, tikai pateicoties profesoram Ivaram Kalviņam un Rīgas domei, kas ļāva izveidot papildu ekspertu komisiju, kura strādāja divus gadus un izvirzīja 42 iebildumus, ko somi nevarēja atspēkot, šī lieta, aizgājusi teju līdz referendumam, beidzot apstājās. Tiekoties ar Metsaliitto prezidentu, mēs pateicām visu, ko domājam: Daugava ir mūsu svētupe, kas ir tikpat nozīmīga latviešu tautai kā, piemēram, japāņiem Fudzi kalns, un krievi Daugavu sešdesmitajos gados mums jau vienreiz atņēma, lai gan arī toreiz mūsu vecāki protestēja, rakstīdami vēstules. Tomēr Pļaviņu HES uzcēla ne jau Pļaviņās, bet gan skaistākajā vietā, applūdinot Staburagu un Pērsi. Mēs somiem teicām: jūs tagad ejat pa to pašu krievu ceļu, jo gribat Daugavu piesārņot un līdz ar to iznīcināt, neuzņemoties nekādu ekonomisko atbildību. Tā bija ļoti negodīga somu koloniālpolitika pret Latviju.
– Sāk jau šķist, ka viss ir izlemts un sentimentālajam latvietim atliks Daugavu aplūkot vien skatu kartēs. Starp citu, gluži nesen Koknesē, Daugavas krastā, sākās cita gadsimta projekta realizācija: pēc japāņu ainavu arhitekta, ideju konkursa uzvarētāja Šunmio Masuno projekta latviešu tauta sāka veidot Dvēseļu dārzu – piemiņas vietu tiem cilvēkiem, kuri 20. gadsimtā cietuši no totalitārajām varām.
– Diez vai cilvēki, kuri ziedojuši vai vienkārši jutuši līdzi Dvēseļu dārza izveidei, piekritīs tam, ka ik pēc desmit minūtēm šim dārzam garām ies baržas, piesārņojot ūdeni un gaisu, un, iespējams, vedīs narkotikas un ieročus. Ko citu no Āzijas mēs varam sagaidīt, ja ne narkotikas?
– Varbūt Dvēseļu dārza vairs nebūs? Varbūt megaprojekta plānos jau ierakstīta tā applūdināšana?
– Kas to lai zina. Taču prezentācijā uzzinājām, ka pa Daugavu slīdēs liellaivas ar četru metru iegrimi, 15 metru platumā, 100 metru garumā. Lai saglabātu vidi, laivas strādāšot ar elektrodzinējiem, un visur būšot HES, kur tos akumulatorus uzpildīt.
– Tad jau samazināsies slodze uz autoceļiem?
– Nē. Tā kā kravu būšot ļoti daudz, Rīgas osta nespēs pārtransportēt visu tieši no Rīgas, tāpēc Daugavas krastos nāksies uzcelt vēl piecus liellaivu termināļus.
– Noprotu, jūs runājat nevis par Ulda Pumpura akciju sabiedrību Enerģētika un ūdens transports, bet gan par otru kompāniju, kuru vada Valērijs Štamers un kas izvirzīja pasakām līdzīgus mērķus.
– Domāju, ka gan jau Pumpurs ir kopā ar Štameru. Katrā ziņā retorika ir līdzīga, proti, ka šis projekts ir vienīgā iespēja Latvijai atdot Starptautiskā valūtas fonda doto aizdevumu, ka cilvēkiem būs darba vietas utt. Turklāt Štamera kompānijas cilvēki apgalvoja, ka bijuši pie Andra Piebalga un viņš esot atbalstījis šo projektu. Satiekoties ar Piebalgu, es viņam uzdevu jautājumu par šo tikšanos. Piebalgs vien pasmaidīja... Tā ka viņi tiešām tur ir bijuši un tagad iet ar lozungu: Piebalgs mūs atbalstīja!
– Jūs esat bioloģe, tāpēc noteikti zināt par Ūdens struktūras direktīvu, kas tika pieņemta 2000. gadā un kuru Latvija pārņēma savā likumdošanā 2002. gadā.
– Jā, un tur rakstīts, ka mēs aizsargāsim ne tikai sauszemes, bet arī piekrastes ūdeņus. Taču tāds Daugavas kuģošanas projekts šos ūdeņus tikai sabojās. Ir nepatīkami klausīties šajos pārbagātajos cilvēkos, kas nespēj vairs reāli domāt! Viņi apgalvo, ka šis projekts neko daudz neietekmēs. Iedomājieties: piemēram, plaukstas ķirurgs nekad neuzņemsies operēt nieres, apgalvojot, ka šāda operācija neatstās nekādu iespaidu uz cilvēku. Pilnīgi skaidri varu pateikt: projekta realizācijas gadījumā Latvijas dabā notiks traģiskas izmaiņas, cietīs Eiropas nozīmes aizsargājamās teritorijas, par kuru postīšanu tā pati Eiropas Savienība mums piesūtīs milzu rēķinus. Šāda projekta realizācija neatgriezeniski piesārņos Daugavu. Savulaik, rakstot diplomdarbu par Ķeguma HES, konstatēju, ka HES diennakts svārstības būtiski ietekmēja seklūdens biocenozes un zivju mazuļu attīstību. Pēc Pļaviņu HES izveides Latvijas zinātnieki konstatēja, ka jāpaiet apmēram 10–11 gadiem, kamēr ekosistēma nostabilizējas. Tagad pārņem šausmas, redzot, kā vides nozarē nekompetenti cilvēki gatavojas izrīkoties ar dabas resursiem, kas faktiski pieder tautai. Arī mūsu valdība ir pietiekami gudra un nesaka ne jā, ne nē. Dīvaini klusē arī Latvenergo.
– Vienīgi to, ka jautājums par Daugavas izmantošanu kuģošanai apspriests Latvijas un Baltkrievijas starpvaldību komisijas sēdē pērnā gada oktobrī, kad a/s Enerģētika un ūdens transports prezentēja savu projektu. Tad arī tikusi izveidota darba grupa idejas izvērtēšanai. Nekādas informācijas vairs nav. Tas ir tradicionāls paņēmiens: izdarīt pilnīgi pa kluso vai izdarīt tā, ka cilvēkiem tiek sniegta tikai daļēja vai nevērtīga, līdz ar to maldinoša informācija. Šajā gadījumā Daugava tiks nolemta nāvei.
– Katra upe ir unikāla, un mēs nevaram burtiski pārņemt Reinas un citu upju bagarēšanas pieredzi, kas notikusi jau sen. Daugavas sateces baseina, tās galvenās artērijas potenciālās izmaiņas dabiski aizraus sev līdzi ekoloģiski grūti prognozējamas izmaiņas ar to saistītās upēs, ezeros, strautos, pazemes ūdeņos un piegulošās sauszemes ekosistēmās. Daugavas upes hidroloģiskā režīma izmaiņas atstās negatīvu iespaidu uz Baltijas vidi kopumā. Baltijas jūras ekoloģisko situāciju nosaka piecu lielo upju stāvoklis, un tās ir Ņeva, Daugava, Visla, Odra un Nemuna. Kas ir devis tiesības graut ekoloģisko situāciju šajā pasaules reģionā?
– Sakiet, kas notiks ar Daugavu un Latviju, ja patiešām sāks realizēt šo projektu?
– Vispirms – kas notiks ar dzeramo ūdeni, ko no Daugavas ņem puse Rīgas? Projekta bīdītāji man atbildēja: neuztraucieties, būs dziļurbumi. Taču viņi nesaprot, ka dziļurbumos ūdens kādreiz beigsies un tad visa zemes virskārta tā smuki nosēdīsies uz leju. Otra lieta – Daugavas loki ar aizsargājamām palieņu pļavām. Man atbild: nieki, mēs izraksim apvedkanālu, ūdens Daugavā gan nebūs vairs tik daudz, bet par līkumiem varēsiet priecāties. Manuprāt, šie teksti atrodas uz šizofrēnijas robežas. Nule tālrādē uzņēmējs Gunārs Ķirsons izteicās, ka gribot ēst Daugavas storu un lašu ikrus. Kā TV skatītāja es sapratu, ka tas būšot iespējams, ja realizēs minēto megaprojektu. Tas tiešām skanēja vientiesīgi, jo
makšķernieks Ķirsons laikam nezina, ka laši atgriežas tur, kur reiz nārstojuši, bet storu Daugavā nav jau daudzus gadu simtus. Projekta bīdītāji uzskata, ka viņi izveidos zivju migrācijas ceļus. Taču, izlasot nopietnu zinātnieku pētījumus, uzzinām, ka 70–80% zivju, kas izmanto šos migrācijas ceļus, iet bojā.
– Nedomāju, ka šādi argumenti varētu iespaidot Daugavas pārveidotāju viedokli.
– Taisnība. Tāpēc esmu sapratusi, ka ar politiķiem un uzņēmējiem iespējams runāt tikai monetārā valodā. Un jau tagad zinātnieki sāk aprēķināt, cik izmaksā vienas dzīvnieku sugas iznīkšana, cik izmaksā tas, ja samazinās zivju nārsta vietas, cik maksā skābeklis, ko elpojam, cik maksā saldūdens, tātad – cik maksā daba? Ja mēs pret Daugavas kuģošanas projektu ejam ar šādām nostādnēm, tad viņu projekts nobruks vienā dienā.
– Oponenti teiks: jums tikai tā šķiet, ka tas skābeklis maksā, piemēram, desmit latus. Kur tad ir tie desmit lati?!
– Amerikāņi ir aprēķinājuši, cik maksā viena hektāra zemūdens pļavas iznīcināšana: tie ir 90 000 dolāru. Šo summu veido zivju nārsta vietu iznīkšana, nozvejas un līdz ar to peļņas zudumi. Bet ko mēs? Mēs esam izsmēluši visas iespējas, ko devis mežonīgais kapitālisms, tagad acīmredzot vajag postīt visu vēl tālāk. Vēl viena jauna lieta, kas nāk zinātnē – cilvēka ekoloģiskās pēdas nospiedums dabā. Un šis nospiedums diemžēl jau šobrīd divas vai pat trīs reizes pārsniedz to, ko daba mums atļauj. Mēs tuvojamies ļoti, ļoti nopietnai krīzei, un ar šādiem "projektiem" mēs šo krīzi paātrinām un padziļinām. Protams, cilvēkiem nav jādzīvo kokos vai naturālās saimniecībās, taču ekonomika, ekoloģija un politika arvien vairāk saplūst kopā, un visi pētījumi rāda, ka šādu nepareizu ieguldījumu dēļ daba tiek zaudēta neatgriezeniski. Un minētās kompānijas, kas bīda Daugavas kuģošanas projektu, vēl grib visu darīt uz tautas rēķina, tas ir, panākt, lai tauta pati atver vārtus uz šo katastrofu, sak, nobalsojiet, atļaujiet mums Daugavu pārņemt uz 99 gadiem nomā, un jums būs darbs un nauda! Taču nekādiem 70 000 cilvēku darba tur nebūs, nevajag mānīties!
– Tiem, kam acu vietā spīd monētas, nevar būt emocionālas saiknes ar dabu.
– Diemžēl ļoti daudzi cilvēki domā tikai ekonomiskās kategorijās, un ekoloģisko kategoriju viņiem nav. Savukārt zinātniekiem, zaļajiem, žurnālistiem, inteliģentiem cilvēkiem – viņiem ekoloģiskā domāšana ir vai nu emocionālā, vai nu eksaktā līmenī.
– Kāpēc tad klusē zinātnieki? Ne tikai viņi vien: nemana arī sabiedrības balsi. Varbūt šī krīze jau tiktāl novedusi cilvēkus, ka desmaize palikusi par dzīves vienīgo saturu un mērķi?
– Viena daļa zinātnieku tādiem Daugavas kuģošanas projektiem netic, saka: tie nav reāli. Otra daļa činkst: nu, ko mēs varam izdarīt?! Daudzi zinātnieki ir perfekti savā nozarē, bet viņi ne vienmēr atrod iespēju sabiedrībai izklāstīt sava darba būtību. Taču arī pret zinātniekiem nereti izturas kā pret otrās šķiras cilvēkiem. Kad Ivars Kalviņš, kas ir Latvijas spicākais zinātnieks, aiziet uz Izglītības un zinātnes ministriju, lai aizstāvētu zinātnes attīstību, ierēdņi tur jūtas aizvainoti, ka viņiem kāds kaut ko aizrāda. Vai vēl dziļāk varam nokrist?