Elita Veidemane / Autori

Ir vēstules, un ir VĒSTULES. Ir raksta gali, kas uzdzen vienīgi īgnumu, neizpratni vai garlaicību, ir priekpilnas aploksnes, no kurām draiski izbirst siltuma pielieti paldiesvārdi, bet ir vēstījumi, kas dedzina pirkstus, tomēr liek vēl un vēlreiz lasīt un pārlasīt asi dzelošos, sāpīgos vārdus. Tādu vēstuli saņēmu nesen. To bija parakstījusi Rita Kučerova no Kalētiem. Lūk, ko viņa rakstīja.

Pēc gandrīz trīs gadu cīņas par to, lai Jūrmalas ātrā palīdzība netiktu iznīcināta ekonomiski un morāli nepamatotu iegribu dēļ, situācija ir nonākusi tiktāl, ka no 1. jūlija Jūrmalā iespējama neatliekamās medicīniskās palīdzības izbeigšanās.

Lauksaimniecības zinātņu pīlāri apgalvo, ka slaukt var tikai to, kas ļaujas: spārdīgu gotiņu diezin vai varēs izslaukt. Bet pie mums viss ir kārtībā: govs, vārdā Tauta, stāv kā iemieta, un slaucēja, kam Varas vārds, slauc līdz tulznām, līdz asinīm. Tauta ļaujas, un, kaut arī treknas strūklas vietā lāso tikai nožēlojami pilieni, Vara nemitējas slaukt, sak, pa lāsei, pa lāsītei vien, un, re, – spainītis pilns gan!

"Vīzdegunības lidojumā Vienotību diez vai kāda partija varēs aizsniegt," – šādi vērtējumi skanēja pēc tam, kad dīvainais partiju trijjūgs izdomāja, ka savā pulciņā neņems nedz TB/LNNK, nedz Visu Latvijai! (VL) – šīs partijas tika atšūtas pēc "pārrunām un konsultācijām", kurās acīmredzot izlēma, ka patriotiski noskaņotais leģionārs Visvaldis Lācis, sīkstie nacionālisti no TB/LNNK un "ekstrēmisti" no VL nav vajadzīgi kristāldzidrajai un uz Eiropu vērstajai Vienotībai.

Trīs biedrības – Politiskā laboratorija, uzņēmēju un ražotāju apvienība Latvijas attīstībai un Latvija – prezidentāla valsts – pērnruden parakstīja sadarbības līgumu, tādējādi veidojot kodolu jaunai politiskai apvienībai. Šogad, 27. martā, patiešām tapa jauna politiska partija – Par prezidentālu republiku. Vai tā paliks vien margināls veidojums vai arī iegūs vēlētāju uzticību, rādīs laiks.

Ja neņem vērā Jūrmalas pilsētas deputāta Ilmāra Ančāna iecienītos izklaides numurus, kuros teikas un pasakas mijās ar dīvainu jautājumu uzdošanu, Jūrmalas domes sēde vakar noritēja bez aizķeršanās, un ceturtdienā pulksten 18 un 30 minūtēs visi jau varēja sveikt Romualdu Ražuku (Vienotība) kā Jūrmalas jauno mēru.

"Latvija atvēzējusies pret svētumu," secina kara noziedznieks Vasīlijs Kononovs, zaudējot tiesas prāvā pret Latviju. Cienījamais vecums, šķiet, liedzis viņam izprast, kurš tad īsti spriedis tiesu – Latvija vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT).

"Viss jau sen izlemts, nav vērts spirināties," ar optimistisku nolemtību pauda aktieris Rolands Zagorskis, kas bija iesaistījies apšaubāmā kompānijā, kuras mērķis ir Daugavu pārvērst par kuģojamu kanālu. "Labāk jau mēs to izdarām, nevis kādi ārzemnieki," seko skaidrojums.

Kristīne gandrīz raudāja. No laimes. Bet tās prieka asaras viņa salasīja kā pērlītes un paslēpa tur, kur sirds. Savukārt prāts teica: seši mēneši Barselonā nav velti pavadīti.

"Valsts galvenais terorists" Neo ir atklāts: viņš ir Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas pētnieks Ilmārs Poikāns. Viņš vairāku mēnešu garumā mums ir stāstījis par Latvijas varas likumīgo bezkaunību, skaidri parādot, no kurienes krīzei aug kājas.

„Mielavs pārdevies okupantiem!” – tā un līdzīgi latvju mūziķis Ainars Mielavs tika nosunīts par uzstāšanos „karātavu kalniņā”, kur viņš 8.maija vakarā ar dziesmām sumināja Otrā pasaules kara veterānus, viņu bērnus un mazbērnus. Nu, nedrīkst tā teikt – pārdevies.

Tik aukstu 4. maiju neatceros. 1990. gada 4. maijā jau kupli bija salapojušas liepas un ceriņi nepacietīgi gaidīja mirkli, lai pārvērstos violetās kupenās.

Mazs stāstiņš uzkodām. Svētdiena, kopā ar suni staigājam gar upes malu. Saule, makšķernieki, velosipēdisti. Pēkšņi redzu: kāds vīrietis paķer rokās savu līdzi velkamo mazo dzīvnieciņu (iespējams, tas bija suns, jo rēja) un sāk skriet uz krūmu pusi.

Pulksten 1.24 pēc vietējā laika eksplodēja Černobiļas atomelektrostacijas (AES) 4. bloks. Tas notika 1986. gada 26. aprīlī. Tuvējās pilsētas Pripetes iedzīvotāji, un to bija apmēram 45 000, neko nemanīja, jo bija nakts.

Kaut gan nojaušu, ka neapbirsim ar vulkāniskajiem pelniem kā Pompeja, tomēr ik brīdi lūkojos debesīs, gaidīdama Islandes izvirduma pelnus.

"Jūrmalas Vienotība izšķīdīs tikpat ātri kā uzcepās," skeptiski grozot galvu, piebilda kāds sapulces dalībnieks. Uz šo sanāksmi atnāca gandrīz 50 jūrmalnieku, kas pārstāvēja trīs Vienotībā jau esošās partijas – Jauno laiku, Pilsonisko savienību un Sabiedrību citai politikai.

"Ņemot vērā, ka viņi visi ir iesīkstējuši, nelabojami padomju varas ienaidnieki, PSRS IeTK uzskata par nepieciešamu (..) izskatīt viņu lietas īpašā kārtībā, piemērojot augstāko soda mēru – nošaušanu. Lietu izskatīšanu veikt bez arestēto izsaukšanas un bez apsūdzības uzrādīšanas, slēdziena par izmeklēšanas beigām un apsūdzības slēdziena." Sausi un atsvešināti vārdi, kurus 1940. gada 5. martā "tautu tēvam" Josifam Staļinam rakstīja PSRS iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija.

Pirms kāda laika publiskajā telpā uzvirmoja strīds par to, vai latviešu nacionālie partizāni aizstāvēja Latvijas iedzīvotājus 1949. gada deportācijās: vieni mēģināja iestāstīt, ka partizāni neesot reaģējuši uz šīm padomju varas nelietībām, savukārt otri apgalvoja, ka partizāni ne tikai aizstāvējuši nelaimīgos, bet arī skarbi atriebušies tiem padomju varas pārstāvjiem un līdzskrējējiem, kuri piedalījušies deportācijās.

"Kad biju Jaunajā vilnī, mani mēdza dēvēt par krievu līdzskrējēju, vai dieniņ, kas man bija jādzird! Taču tagad, kad esmu pateicis, ka no konkursa paeju malā, man liek justies gandrīz kā Latvijas interešu nodevējam," sarūgtināts teic Raimonds Pauls.

28. martā LTV raidījumā De facto runāja Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs Jānis Kažociņš, apgalvodams, ka "vēlēšanu kontekstā" kāds no ārpuses varētu ieteksabiedrisko mēt domu un tādā veidā netieši – arī Saeimas vēlēšanu procesu.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvijas sabiedrību šokēja bizneslēdijas Astrīdas Bušmeistares bezatbildība un nežēlība, no septiņdesmit pieciem tīrasiņu zirgiem nobendējot četrdesmit sešus.

"Es kājām atnāktu uz Latviju, ja vien man ļautu to darīt," sen izraudātu asaru atspulgā teic Velta Meņģe. Viņu, deviņpadsmitgadīgu meiteni, izrāva no dzimtajām mājām Liepājā un aizveda svešumā 1949. gada 25. martā. Taču kājām nākt viņai neviens neļāva – esot gan bijuši tādi pārdrošnieki, kuri mēģinājuši bēgt uz Latviju, taču tālāk par Maskavas čekas pagrabiem tie nav tikuši, bet no tālā Ņižņijomskas ciema Veltu uz dzimteni palaida vien tad, kad "tautu tēvs" Josifs Džugašvili bija izlaidis pēdējo gārdzienu.