Luīzei vienmēr taisnība

Kristīne gandrīz raudāja. No laimes. Bet tās prieka asaras viņa salasīja kā pērlītes un paslēpa tur, kur sirds. Savukārt prāts teica: seši mēneši Barselonā nav velti pavadīti.

Varbūt arī tāpēc bija tik labi, ka zīmēšanas pasniedzējs Džuzepe atklāja: mūsu skolai tevis pietrūks. Kristīne ar savām neparastajām darbaspējām un mērķtiecību esot iedvesmojusi pārējos audzēkņus. Kaut arī reizēm bijis tā, ka spēks izsīcis – gan fiziskais, gan garīgais – tomēr Kristīne spējusi celties un darīt. Trauslā, izskatīgā tumšmate Kristīne Luīze Avotiņa, latviete no Latvijas, savu krāsu izjūtu atveda uz dzimteni. Prieka un laimes izjūtu šaltis un šļakatas nu pludo Lindas Lūses galerijā Istaba.

Gleznotāju dinastija

Ar Kristīni dzeram aromātisku kafiju no atšķirīgām, dažādos laiku lokos atrastām tasītēm. Arī krēsli un galdi še atšķirīgi, un nav divu vienādu lampu un šķīvju, un glāžu. Viss it kā salasīts, it kā nejauši, it kā jauši, un zemie neēvelētu dēļu griesti nemaz nenospiež garu, tieši otrādi – tas mīlīgi lidinās starp senām lietām, kas nav šodien īpaši vecinātas, bet gan laika smilšpapīra noberztas. Galerijas Istaba pirmais stāvs veltīts veikala lietiņām – skatu kartēm, brošiņām, drēbes rozītēm, ēteriskām eļļām, auskariem un krellēm, otrais – ēšanas priekiem, kuriem līdzīgu nav visā Rīgā, un tas īpašais garšīgums slēpjas neglancētajā aprīkojumā un vienkāršajā, laucinieciskajā ēdienā. Tāda kā dienvidu smarža, tāds kā sakaltušu orhideju vējojums. "Te ir mazā Barselona," silti apsmaida Kristīne.

Bet pirmajā stāvā – blakus gaumīgi sievišķīgajām smuklietiņām – ir arī Kristīnes Luīzes darbi – krāsaini tušas zīmējumi, kas fascinē ar dzīvesprieku un atraktivitāti. Viņas personālizstāde (kopš 2004. gada Kristīnei jau bijušas desmit personālizstādes) ir sakritusi vienlaikus ar mātes – Ilzes Avotiņas – izstādi Laimes lācis galerijā Alma. Abām – meitai un mātei – ir līdzīgs rokraksts, ko var pazīt pēc iracionālā, pasakai līdzīgā izteiksmes veida un pēc kaislīgās, dzīves alku pārpilnās krāsu dejas. Abas – māte un meita – uz Latviju atvedušas Barselonā pavadītā pusgada izjūtas: Kristīne, mācoties Barselonas mākslas augstskolā Escola Massana, Ilze – gleznojot ģimenes kopā būšanas laimīgajā pilnībā. Ar mammu un meitu kopā bija arī tētis – Jānis. Vai mākslinieks? "Konditors," pasmaida Kristīne, "viņš cep fantastiskas tortes! Nu riktīgas lauku tortes. Bet izskata ziņā tās man asociējas ar Martijas Antuanetes laiku. Uz manas izstādes atklāšanu tētis uzcepa torti – tumši violetu ar tumši zaļu." Jā, viņš arī ir mākslinieks, jo prasme uztaisīt garšīgu un skaistu ēdienu ir māksla. Kristīnes mamma un tētis satikās kādā Mākslas akadēmijas pasākumā, un tā bija skaista jaunības mīlestība, kas stipra vēl tagad. Kā tētis tagad tiek galā ar savām mīļajām māksliniecēm? "Tētis mūs ļoti atbalsta, viņam patīk tas, ko mēs darām. Un es bieži eju pie vecākiem vakariņās – tētis mūsu ģimenē ir galvenais ēst gatavotājs. Tikko viņš mums pagatavoja baklažānus, pildītus ar saulē kaltētiem tomātiem, ak, cik tas bija garšīgi," smejas Kristīne, grimdama gardajās atmiņās.

Un ko dara māsa, arī māksliniece – Katrīna? "Viņa kopā ar vīru jau desmit gadus dzīvo Anglijā," atbild Kristīne. Atmiņā pavīd Katrīnas gleznas – arī tikpat dzīvespriecīgas kā māsai un mammai. Tomēr Ilzes rokrakstā pamanāmas arī dramatiskas notis: viņa interpretējusi Prado muzejā esošo Rogīra van der Veidena gleznu Kristus noņemšana no krusta. Šis darbs veltīts Ilzes Avotiņas tēva Harija Kārkliņa piemiņai. Arī viņš bija gleznotājs.

Iemīlēties Barselonā

Kad Kristīnei bija 15 gadi, viņai nācās pieņemt lēmumu īpaši svarīgā jautājumā: ko darīt tālāk? "Es nolēmu, ka kļūšu māksliniece," teic Kristīne, "es zīmēju, kopš sevi atceros, tikko sāku kaut ko saprast. Piedzimu mākslinieku ģimenē, un šis solis – pievērsties mākslai – man šķita dabisks." Mamma gan neesot mudinājusi meitu pievērsties glezniecībai – iespējams, tāpēc, ka zina, cik gleznotāja arods ir grūts un reizēm pat nepateicīgs. Bet, protams, arī ļoti skaists.

Kā ikviena mamma un tētis, arī Ilze un Jānis gribēja, lai meitai ir kaut kas stabilāks par mākslinieka arodu, tomēr Kristīne mazas meitenes spītībā palika pie saviem zīmējumiem. "Man nepatika izkrāsojamās burtnīcas, kur noteiktās kontūrās vajag kaut ko iekrāsot. Man patika zīmēt pašai un pēc tam izkrāsot tā, kā man patīk. Un vēl man nepatika flomāsteri," Kristīne atceras, "mans ierocis bija tuša."

Tā tas ir palicis arī šobrīd, un dzīve Barselonā to apliecināja. Bet viss sākās ar to, ka Kristīne pieteicās Erasmus stipendijai, kas ir viena no studentu apmaiņas programmām Eiropā. Šī stipendija deva iespēju studēt Barselonas mākslas augstskolā. Šo pilsētu Kristīne jau vienreiz bija ieraudzījusi. Un pēc divu dienu pastaigas pa brīnumskaisto Barselonu viņa bija tajā iemīlējusies. Toreiz viņa kopā ar tēvu ieklīda slavenajā tirgū La Boqueria, kur nevilšus ieteicās, ka gribētu, lai tētis kādreiz dzīvē pagatavo maltīti no tā, ko var redzēt tirgū, bet tur bija garneles, artišoki, batātes... Simtiem produktu, no kuriem tēvs varētu uztaisīt brīnumu lietas.

Sapnis piepildījās ātrāk nekā "kādreiz dzīvē": nepagāja pārāk ilgs laiks, kad Kristīne pieteicās stipendijai un kopā ar tēvu un māti devās uz Barselonu. Šo kopīgo braucienu veicināja gan emocionāli, gan gluži praktiski apsvērumi: gribējās dzīvot kopā un dalīt prieku kopā, jo "mamma un tētis ir tuvākie cilvēki pasaulē", bet vajadzēja arī kopīgi risināt brauciena finansiālo pusi, lai Barselonā izdzīvotu – stipendija nesedza visus izdevumus, kas saistīti ar uzturēšanos šajā burvīgajā pilsētā. "Skola, kurā mācījos, bija tieši blakus tam pašam tirgum, kur mēs kopā ar tēvu kādreiz staigājām," smejas Kristīne, "tas ir liktenis."

Kristīne neko daudz neatšķīrās no dienvidniecēm – tikpat tumša, tikpat uguns pilna. Iespējams, tieši tāpēc viņai bija viegli iejusties zem Spānijas karstās saules. Cilvēki, ar kuriem Kristīne saskārusies, no sākuma nav ticējuši tam, ka viņa nav spāniete vai itāliete. Vīrieši Kristīnei dāvināja ziedus, izteica komplimentus, taču viņā pašā pietrūka degsmes atbildēt uz dienvidnieku kvēli: "Man galvenais tomēr bija darbs, tas mani darīja laimīgu." Taču vietējo uzmanība bija nerimtīga, it sevišķi tad, kad viņa sāka mācīties spāņu valodu, pusgada laikā to apgūstot labā līmenī. Bez tās nevarēja nu nekādi: mācības Barselonas skolā notika spāņu valodā, arī sadzīve bija spāniska, un Kristīne uzskatīja, ka tas būtu zem viņas goda – Spānijā sazināties franču vai angļu valodā, bet vietējā valodā prast pateikt vienīgi to, kā viņu sauc. "Iemācījos valodu tādā līmenī, ka tiku pat uzslavēta par to, ka man nav nekāda akcenta. Spāņu valoda ir ļoti skaista. Jūtīga," viņa paskaidro.

Par miegu nedomā

"Man patīk dienvidi," meitene sapņaini noteic, "taču patīk arī Latvija. Tā ir tik brīnišķīga. Mums ir lauku māja Liezērē, un es izbaudu katru dienu, kad tur esmu. Ezers blakus, šūpoles kalna galā. Mežā lasu meža avenes un zemenes, lasu sēnes. Bet arī Rīga spēj sniegt tikpat daudz prieka, ja strādā darbu, kas nes gandarījumu, un ja brīvos brīžus pavada kopā ar tuviem un mīļiem cilvēkiem."

Bet Spānijā gaiss ir gaismas un siltuma pārsātināts, tur, dateļu un vīna smaržās iegrimusi, sirds domā pavisam citādi nekā saules skopajā Latvijā. Tur it kā aizliegtais kļūst atļauts. "Spānijā es pirmoreiz pamēģināju, kā tas ir – smēķēt," dzirkstoši smejas Kristīne, "un bez bažām iegrimu Barselonas nakts dzīvē, kas tiešām ir bagāta un draudzīga. Spāņi prot priecāties." Kāpēc latvieši – ne visai un ne vienmēr? "Daži tomēr prot," atzīst Kristīne, "bet latviešiem kopumā ir tā nelaime, ka viņi visu pārāk sarežģī. Esmu pamanījusi, ka latvieši ir neuzņēmīgi – viņi necīnās par saviem sapņiem. Viņi nav pateicīgi par katru jaunu dienu."

Būdama Barselonā, Kristīne rakstīja dienasgrāmatu. "Viens teikums bija tāds: es pateicos saulei, ka tā iededz gaismu manai dienai, un es skūpstu mēnesi par to, ka viņš katru nakti izgaismo manus sapņus," atklāj Kristīne. Viņas izteiksmes maigums un jūtīgums ir tēliem bagāts, tāpēc šķiet, ka viņa varētu rakstīt dzeju, bet "tā man ir vizuālā formā – gleznās".

Un tomēr Kristīne sevi uzskata par gluži racionālu cilvēku, kaut gan varētu domāt, ka viss ir tieši otrādi: vai tad nav zināmas ģimenītes, kurās viena puse pārstāv mākslas pasauli, bet otra – racionālo pasauli, proti, ar abām kājām stāv uz zemes. "Nē, es nelidoju pa mākoņiem," smejas Kristīne, "es rūpīgi izsveru to, kas man jādara. Dzīvojot Barselonā, es zināju, ka skolā man jābūt astoņos no rīta, pēc tam vakarā biju mājās, pēc tam – gleznoju līdz vēlai naktij. Faktiski gandrīz nekad mans miegs nebija pilnīgs. Bet man tik ļoti patīk gleznot, ka par miegu es pat nedomāju."

Tomēr, ja lūkojamies uz Kristīni ar labsirdīgu smaidu, jāsecina, ka no racionālisma šī meitene ir diezgan tālu: atliek tikai pavērtēt vienu no gleznām, ko viņa radīja Barselonā. Un tā ir tik krāšņa un neticama, ka skatītājam šķiet: es sapņoju. Tajā ir zebra ar sarkanām un dzeltenām svītrām, pāvs, milzīgs orhidejas zieds un tikpat liela avene. Šo draisko krāsainību Kristīne skaidro ar mākslas galveno mērķi – palīdzēt cilvēkam dzīvot, palīdzēt viņam būt priecīgam un laimīgam. "Es gribu parādīt cilvēkiem mīlestību, dabu, skaistumu, vilšanos. Jā, arī to. Arī vilšanās ir skaista. Reizēm pat vēl skaistāka nekā mīlestība," domīgi teic Kristīne, un šķiet, ka tā ir viņas personīgās pieredzes dota atziņa.

Kristīne un Luīze

Kristīne atmet ar roku, kad jautāju par to, vai krīzes laikā gleznas tiek pirktas. "Ai, tas ir neprognozējami! Galvenais man tagad ir strādāt, daudz strādāt, lai mani saskata un novērtē. Bet krīze cilvēkiem ir galvā. Daudzi tikai pukst un neko nedara, lai krīze beigtos, vēl daudzi arī skauž, ka citiem labi iet," saka Kristīne. Bet viņa strādā tiešām intensīvi: ierodoties Barselonā, Kristīnei bija līdzi portfolio ar 60 darbiem, kas gleznoti pēdējo četru gadu laikā. Pasniedzēji pat esot bijuši izbrīnīti: ko tad šī jaukā meitene vēl grib iemācīties?

Bet Kristīne grib iemācīties ļoti daudz, un tas, manuprāt, attiecas ne tikai uz gleznošanas tehniku, bet arī uz prasmi sniegt skatītājam vēstījumu. Tāpat kā cilvēks ilgi var skatīties plūstošā ūdenī un uguns liesmās, par kaut ko domājot, tāpat ir gleznotāji, kuru darbi ir domas rosinoši. Gleznu vērošanu var salīdzināt ar ieskatīšanos pašam sevī. "Tādas ir manas mammas gleznas. Tādas ir Vijas Maldupes gleznas. Diemžēl viņas vairs nav mūsu vidū (Vija Maldupe aizgāja vēl gluži jauna: 49 gadu vecumā – E.V.). Manī domas raisa Botičelli, Džoto. No mūsdienu māksliniekiem – Valtons Fords un Marks Kvinns," stāsta Kristīne.

"Man šķiet, ka manī ir divi cilvēki," turpinādama domu par ieskatīšanos sevī, teic jaunā sieviete, "manī ir Kristīne un Luīze. Kristīne ir pārliecināta, ka es varu ar visu tikt galā pati, piemēram, nomainīt mašīnai riteni, savukārt Luīze domā, ka man blakus jābūt kādam cilvēkam, kas ļautu man kaut ko arī neizdarīt. Kristīne saka: nekādā ziņā nevajag visu dienu staigāt augstpapēžu kurpēs! Savukārt Luīze apgalvo: bet tas taču ir tik skaisti! Kristīne iebilst: varbūt tomēr nevajag katru dienu krāsot tik koši sarkanas lūpas? Luīze dod pretim: bet tas piestāv! Man tomēr šķiet, ka Luīzei taisnība," šķelmīgi pasmaida Kristīne Luīze, un nevar saprast, kura no viņām šoreiz ņem virsroku. Vienīgā joma, kurā abas iekšējās būtnes saprotas pilnībā, ir glezniecība. Iespējams, tāpēc, ka gleznošana ar karstām, jūtīgām pēdām nāk un iet caur sirdi, caur dvēseli, un šie soļi nav racionāli skaidrojami: ne velti Kristīne Luīze Barselonā nofotografējās pie kāda milzu plakāta, uz kura bija rakstīts "Stupid listen to the heart."* Protams, šim tekstam bija arī sākums, ko varēja iztulkot kā "gudrie kritizē".

Otrais vārds – Luīze – nav ierakstīts jaunās sievietes pasē. "Es gribu nokristīties, un tad mans otrs vārds būs Luīze," viņa pastāsta, "un es domāju, ka to izdarīšu pareizticīgo baznīcā. Kāpēc? Nezinu, tas balstās uz manām iekšējām sajūtām. Viss, kas man stāstīts par pareizticību, man šķitis vienkāršs, saprotams un skaists." Tieši tāpat kā gaišās domas, ko Kristīne pauž savos darbos. Iespējams, ka gaišuma un dzīvesprieka viņā kļuvis vairāk, atgriežoties dzimtenē no Barselonas – saules pilsētas. "Es jau vēl neesmu no turienes atgriezusies," ar smaidu protestē Kristīne, "Barselona man šķiet kā otrās mājas."

...Pie blakus galdiņa kāda neliela kompānija svin, šķiet, dzimšanas dienu. Stalts vīrietis sniedz ziedu pušķi jubilārei. Ar Kristīni spriežam, ka būtu labi, ja vīrieši saprastu – ziedi sievietēm jādāvina pēc iespējas biežāk un vairāk. Tāpat vien, negaidot jubilejas. "Jā, ja vīrieši to saprastu. Nu kā viņi to nesaprot?!" teic Kristīne. Bet ko darītu Kristīne, ja pēkšņi atrastos vīrieša ādā? "Tad es izvēlētos tādu sievieti kā es!" viņa smejas, un šķiet, ka šajā jokā ir liela taisnība, jo Kristīnē atkal runā nebēdnīgā, krāsainā Luīze. n

* Muļķi ieklausās sirdī – angļu val.