Pēc diviem mēnešiem, 29. janvārī, teātra režisore un aktiermeistarības pedagoģe Anna Eižvertiņa būtu svinējusi 80. dzimšanas dienu. Tai par godu viņa uzrakstīja savu otro grāmatu Ceļš uz profesionālās aktiermeistarības pamatiem. Gluži kā juzdama, ka ceļš uz šīs pasaules drīz noslēgsies, viņa steidza visiem topošajiem aktieriem atstāt mantojumu – grāmatu, kurā atrodami viņas ilgus gadus vāktie vingrinājumi un uzdevumi no amerikāņu, franču un citu pasaules valstu aktieru skolām, vēstīts Zanes Piļkas-Karaļevičas materiālā "Līdz jubilejai pietrūka pavisam maz" izdevumā "Privātā Dzīve".
Ar laiku ārsti Eižvertiņai sāka atklāt dažādas vainas.
"Kad esi darbā iekšā, domā profesijas rāmjos, tev nekas nekait. (..) Strādājusi esmu ļoti daudz, domāju, ka esmu pārstrādājusies. 1999.gadā man bija pirmais insults. Nākamais 2012.gadā, pēc gada piemeklēja trešais. Pēc katra insulta es atveseļojos un turpināju strādāt," viņa izteicās intervijā Ievas Stāstiem.
Kad Annai pasliktinājās redze, viņa strādāt vairs nevarēja. Ikdienas darbos Eižvetiņai palīdzēja aktieris Mārtiņš Vilsons ar sievu Zani, kas dzīvoja vien dažus kilometrus no režisores.
Vilsons atklāj, ka Eižvertiņa nekad neļāva noprast, ka jūtas slikti. Ar redzi pēdējā laikā viņai bija pavisam švaki.
"Nevarēja īsti saprast, vai viņa sliktāk pārvietojas tāpēc, ka neredz, vai pašsajūtas dēļ. (..) Viņa patiešām apbrīnojami turējās," pauda Vilsons.
