«Agneses Zeltiņas tēls» veiksmīgāk un ne tik veiksmīgi medijos tiek kultivēts jau trīs desmitgades. Tā ir žurnālistu versija, kas bieži balstīta konkrētā brīža aktualitātē. Šajās dienās klajā nāks grāmata «Agnese Zeltiņa, A–Z», kas ir viņas pašas atklāts, patiess un sāpīgi godīgs stāsts par būtiskākajām vērtībām un dvēseles līkločiem. Par ilūzijām un izmisumu. Par mīlestību, liktenīgajiem vīriešiem un sevis meklējumiem. »Vakara Ziņām« ir ekskluzīva iespēja ielūkoties grāmatas manuskriptā, lai uzzinātu, kas ir tās 10 lietas, par ko Agnese Zeltiņa medijiem nekad nav stāstījusi.
PIRMĀ MĪLESTĪBA
«Viņam bija tumši mati un brūnas, dziļas acis. Žilbinošs un tikai Vēža zīmē dzimušiem cilvēkiem raksturīgs smaids. Viņš bija viens no izskatīgākajiem puišiem vidusskolā. (..) Joprojām precīzi atceros sajūtu, kas mani pārņēma brīdī, kad viņš nāca pāri zālei, lai mani uzaicinātu uz deju, - tie bija taureņi vēderā un siltums sirds apvidū. Viņam bija balts krekls, tumši džinsi un baltas botas. Un skanēja «Pērkona» dziesma «Pie baltas lapas…». Mēs abi bijām iemīlējušies, un mēs abi dievinājām «Pērkonu». Tagad saprotu, ka mana mīlestība pret baltiem krekliem ir aizsākusies tieši ar Andri. Vīrietis baltā kreklā un tumšos džinsos ir mans fetišs no pirmās mīlestības laikiem.»
NENOTIKUŠĀS KĀZAS
«Es vēl nebiju pilngadīga, bet Rihards nevēlējās gaidīt, tāpēc pieteicāmies pie mācītāja un nolikām kāzu datumu. Par vedējiem viņš lūdza Kārinu Pētersoni un Raimondu Auškāpu. Kad naktī pirms noliktā kāzu datuma Rihards man pajautāja, vai iešu ar viņu līdz pasaules malai, es nespēju samelot, sakot to, ko viņš vēlējās dzirdēt. Sākās konflikts, un man nācās aizstāvēties - kāzu rītā mūsu Zolitūdes virtuvē es savam līgavainim draudēju… Lieki piebilst, ka kāzas tika atceltas. (..) Manā 18. dzimšanas dienā mīļotais man uzdāvināja trīs baltus kabatlakatiņus un pateica tieši tik ciniski: viens ir asarām, otrs puņķiem, trešais - aukstiem sviedriem. Es ļoti mīlēju šo slimo cilvēku. Mīlēju tik tīri, dziļi un pašaizliedzīgi, kā spēj mīlēt vien 18 gadu vecumā…»
BAILES NO ČŪSKĀM
«Man no mazām dienām bijis bail no čūskām, bet atbildi, kāpēc, es atradu daudz vēlāk - caurskatot vienu no savām iepriekšējām dzīvēm, kur atklājās, ka sen atpakaļ Indijā tieši nāvējošs čūskas kodiens man ir atņēmis dzīvību, un tas saglabājis lielu nepatiku pret šiem rāpuļiem. Lai gan zooloģiskajā dārzā es vienmēr tēti vilku tieši uz čūsku mājiņām. Vēlāk arī savā «lielajā dzīvē» es esmu tīši līdusi briesmās, jo mani tās pievelk. Ir arī bail, bet gribas zināt, kas tad īsti ir baiļu otrā pusē…»
VISLIELĀKĀS CĪŅAS
«Es jau samērā agri sapratu, ka vislielākās cīņas man nāksies izcīnīt pašai ar sevi - ar savu nepārliecinātību, bailēm un neuzņēmību, ar savu neganto un nevaldāmo raksturu. (..) Mums visiem diennaktī ir vienāds stundu skaits, un tikai mūsu pašu ziņā ir tas, ko ar tām darām. Cīņas lai paliek cīkstoņiem un sportistiem, es neesmu te nākusi, lai cīnītos. Es izvēlos strādāt ar sevi, saviem kompleksiem un ik dienas veidot sevi par labāku un mīlošāku cilvēku nekā biju vakar.»
CIETUMĀ AR DANTESU
«Lasīšana mani saista jau no bērnības. Es agri iemācījos lasīt un grāmatas burtiski apēdu. (..) Bērnībā tās bija visu tautu pasakas un teikas, vēlāk izlasīju visas vēstures grāmatas, ko atradu mājas grāmatu plauktā. Jau pamatskolas laikā lasīju Austras Skujiņas un Aleksandra Čaka dzeju, vēlāk - Klāvu Elsbergu. Pusaudzes gados man interesēja Džeka Londona un Ēriha Marijas Remarka darbi, pēc tam aizrāvos ar Oskaru Vaildu. Bet grāmata, kas burtiski uzspridzināja manu pasauli un pārvērta manu apziņu, bija Aleksandra Dimā «Grāfs Monte Kristo». Kopā ar Dantesu gan sēdēju cietumā, gan līdz sirdssāpēm izjutu viņam nodarīto nodevību. Šīs grāmatas lielums un mērogs man, pusauga meitenei, iedeva izpratni par cilvēku dabu, nodevības spēku un to, kā skaudība spēj izkropļot cilvēka dzīvi.»
LAIMĪGĀKĀ MEITENE IZPLATĪJUMĀ
«Mūsu kāzas bija grandiozas! Mūsu «tamada» bija populārais aktieris un dramaturgs Žeņa Griškovecs, muzikanti - Krievijas grupa «Мумий Тролль», kas ir mūsu draugi. (..) Kad visi dejoja, priecājās un pusnaktī vērās krāšņajā salūtā Saulkrastu debesīs, man bija tikai viena doma: lai laime, ko šobrīd jūtu, nekad, nekad, nekad, nekad nebeidzas! Es mīlēju savu vīru, mīlēju visu pasauli, es biju laimīgākā meitene visā izplatījumā! Savā kāzu dienā vēl nezināju, ka jau nesu zem sirds mūsu mīlestības bērnu… Nākamajā rītā ballīte turpinājās pionieru formās un pie soļankas katla, ko vārījām uz ugunskura. Mana jaunā dzīve precētas un arī laulātas sievietes statusā bija sākusies, un es nevarēju sev vēlēties neko labāku.»
VISSMAGĀKĀ IZVĒLE
«Vienīgā izvēle, ko man jebkad ir nācies nožēlot, - ka nespēju ilgāk cīnīties par savas ģimenes saglabāšanu. Es pārāk ātri padevos. Un, jā, es nodevu zvērestu, ko biju solījusi baznīcā Dievam - iet ar savu vīru līdz galam. Es to neizdarīju, bet tobrīd nevarēju citādi. (..) Izvēle šķirties jebkuram cilvēkam ir vissmagākais dzīvē, tas līdzinās nāvei. Es tā patiesi domāju. Tā ir izvēle, kas skaidri nodefinē, ka nekas vairs nebūs kā agrāk, ka jūsu abu rakstītajam stāstam ir pienācis gals. (..) Šo izvēli un 2006. gadu pilnīgi noteikti varu pieskaitīt pie vismelnākajiem un smagākajiem savā dzīvē.»
OTRS VĀRDS - RISKS
«Risks varētu būt mans otrais vārds. Es riskēju nepārtraukti un iesaku to katram. Protams, risks ir izaicinājums, bet neriskējot, dzīvojot tikai sava komforta zonā, nekas nenotiek. (..) Tāpat mīlestība - tas vienmēr ir risks, turklāt bez garantijām. Bet vai tāpēc nemīlēt? Visneaizmirstamākie brīži manā dzīvē - nu tādi, ka elpa aizraujas, - bijuši tieši tad, kad esmu pārvarējusi savas bailes un riskējusi. Tāpēc mīlu cilvēkus, kuri spēj «savicināt spārnus» un pacelties pāri ikdienības robežām.»
REDZ TIKAI AR SIRDI
«Es visu dzīvi esmu sekojusi tikai un vienīgi savai sirdij. Jā, tas nav bijis viegli, bet citādi es nevaru. Loģika un prāta apsvērumi - tas viss ir labi, bet tas nekad nav noteicis manu dzīvi. (..) Līdzīgi kā daudziem, arī man viena no mīļākajām grāmatām bērnībā bija Antuāna de Sent-Ekziperī «Mazais princis». Laiku pa laikam manī ieskanas Mazā prinča un Lapsas teiktie vārdi, ka īsti mēs redzam tikai ar sirdi, jo būtiskais nav acīm saredzams. Es tā arī jūtu savas sirds dzīvi un cenšos iet līdzi gaismai, ko rāda sirds. Ļoti bieži esmu mēģinājusi sevi «vest sevi pie prāta» vai, kā saka, «draudzēties ar galvu», taču mani panākumi šajā jomā nav bijuši ilglaicīgi. Turpretī ar sirdi pieņemtie intuitīvie lēmumi ilgākā laika nogrieznī vienmēr izrādījušies dzīvotspējīgi.»
SILTA VANNA UN MIEGS
«Izeja ir vienmēr, pat tad, ja tu to neredzi. Pat tad, ja sāpes ir aizmiglojušas prātu. Pat tad, ja visi šķiet sazvērējušies pret tevi, ir dziļa nakts un tev nav neviena, kam piezvanīt. Pat tad, ja tavā pasaulē ir iestājusies tumsa un tev šķiet, ka gaismas tuneļa galā vairs nebūs. Kas man palīdz brīžos, kad liekas, ka viss jūk un brūk, ka labs iznākums nav gaidāms? Silta vanna un miegs.»
***
