Elita Veidemane / Autori

Igaunijas Republikas prezidents Tomass Hendriks Ilvess ir ļāvis saprast, ka būtu gatavs doties uz Maskavu šā gada 9. maijā, kad tur notiks t.s. uzvaras dienas svinības.

Teju desmit gadu esam dzīvojuši neziņā – ir mums ģenerālprokurors vai nav? Tik kluss un patīkams bijis Jānis Maizītis kā meiteņu ģimnāzijas garderobists: ne viņu redzēt, ne dzirdēt. Tik maigs viņa vaigs kā rožmaizīte, tik ieturēts un nepolitizēts kā baznīcas kora dziesmu grāmata.

"Neguļu jau otro nakti. Fašisti klauvē pie manām durvīm," iesāk angļu valodas paniedzēja Ludmila Sočņeva. "Par laimi – pagaidām tas ir pārnestā nozīmē," viņa gan paskaidro. 5. janvārī viņa ieskatījās interneta portālā Vesķi segodņa (VS), kaut arī parasti viņa to nedara, jo "tā nav mana mentalitāte".

12. janvārī Kauguros, Kapteiņa Zolta ielas izejā pie jūras bija redzamas divas automašīnas atstātas sliedes, kas pa čagano, nestipro ledu veda jūrā. Atpakaļ nebija redzamas nedz auto, nedz cilvēka atstātas pēdas.

Pērnā gada beigās raidījums Nekā personīga publiskoja sižetu par "čigānu pasēm", kuras tirgojot Starptautiskās Romu savienības (SRS) augstākais komisārs Normunds Rudēvičs.

Intervija ar Aigaru Štokenbergu, partijas Sabiedrība citai politikai (SCP) valdes locekli un vienu no partiju apvienības Vienotība dibinātājiem.

Kad tuvojas Maestro dzimšanas diena, ikviena medija goda lieta ir mēģināt pārliecināt lasītājus par to, ka, lūk, tieši šis izdevums (vai raidījums) ir atklājis "nepazīstamo Paulu", atšķirot viņa dzīves "vēl nezināmās lappuses".

"Tā nav tikai mīlestība vien, tas ir kas vairāk," ļoti mierīgā, stabilitātes apziņas un piepildītas laimes piesātinātā balsī teic Marina.

"Dakteris Mozgis būs rīt," telefoniski atbild kāds vīrietis, kad jautāju, vai iespējams runāt ar Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) valdes priekšsēdētāju Dzintaru Mozgi.

Aplūkojot neastroloģiskās prognozes, kuras Neatkarīgā saviem lasītājiem piedāvāja tieši pirms gada, nākas secināt, ka faktiski visas ir piepildījušās: daudzi, kuros joprojām kūsā uzņēmības gars, spiedīgu apstākļu dzīti, pārcēlās dzīvot uz laukiem (vai provinci), lai tur saimniekotu, palielinājās savrupība un atsvešinātība latviešu vidū, tomēr krīzes skartajā sabiedrībā saglabājās latviskā labestība – mēs esam spējīgi palīdzēt trūkumā nonākušajiem arī tad, ja pašiem neklājas diez cik spoži.

"Strauji nosirmoju tad, kad Māra aizgāja viņsaulē," mirkli padomājis, atbild Gatis Gaujenieks, kad jautāju par viņa sirmumu, kas nav raksturīgs piecdesmitgadīgam vīrietim.

Pašvaldības akciju sabiedrības Rīgas centrāltirgus nesenā vēsture ir viegli krimināla – tieši pirms gada, decembrī, uz aizdomu pamata par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu tika aizturēta Centrāltirgus valdes priekšsēdētāja Naina Cibuļska.

No Skrundas puses saņēmu savas draudzenes Intas vēstuli.

Ir bijuši daži LTV 100. panta raidījumi, kas izsaukuši diezgan lielu viļņošanos gan skatītāju, gan ekspertu pulkā, un tāds bija arī laidiens ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un trim žurnālistiem – Kārli Streipu, Arni Krauzi un Paulu Raudsepu. Jautājumi, ko Neatkarīgās redakcija saņēma pēc raidījuma, bija dažādi, piemēram, "kā jūs domājat – vai žurnālistu atlasi veica pati eksprezidente?", "interesanti, vai jautājumi tika saskaņoti jau iepriekš?", "kāpēc Freibergas kundze atbild tik juceklīgi vai vispār neatbild?"

Par valstī notiekošo savās pārdomās dalās advokāts un rakstnieks Andris Grūtups.

Kārtējo reizi aizraujas elpa no deputātu un ierēdņu bezkaunības. Šķiet, viņi nekad un nemūžam nav varējuši izvīkstīties ārā no Rīgas siltajiem spilveniem, lai aizbrauktu paskatīties, kā dzīvo cilvēki laukos un mazpilsētās.

Tas, ka blūzs kā mūzikas stils Latvijā nav ieguvis prātam neaptveramu popularitāti – pretēji, piemēram, šlāgeriem – nav nekāds brīnums: latviešu mentalitāte tomēr vairāk spiež uz vāciskām umpā dricā cukurtortītēm, mazāk uz amerikānisko prēriju skumji nesaprotamām improvizācijām. Bet tas nav ne slikti, ne labi, jo katram sava mūzikas izpratne, un latvietis, būdams sentimentāls zemes arājs, mīlēs tikpat sentimentālas dziesmas, tāpēc velti ir mēģināt latvju vairumam iebarot blūzu vai rokmūziku – nedzirdēs. Un saprot jau tikai to, ko dzird. Balstoties uz iepriekšminēto, nav jābrīnās, ka grupas Latvian Blues Band (LBB) gluži nesen uz dzimteni atvestā pirmā vieta, kas iegūta starptautiskā un prestižā blūza konkursā Vācijas pilsētā Oitinā, nav guvusi kaut cik vērā ņemamu publicitāti. Nav jau Eirovīzija, jūs teiksit. Protams, nav. Un visi mūziķi nevar iekļauties mistiskajos Eirovīzijas formātos. Ir arī sava ceļa gājēji. To skaitā LBB – grupa, par kuras talantu izpildīt blūzu ir cildinoši izteikušies daudzi pasaulslaveni blūzmeņi, kas ciemojušies Bites Blūza klubā – omulīgā blūza cienītāju krodziņā. Un šie blūzmeņi, starp citu, ne tikai klausījušies puišu spēli, bet arī muzicējuši kopā ar viņiem. Bet nu laiks uzzināt par latviešu panākumiem Eiropas blūzmeņu olimpiskajās spēlēs – kā šo sacensību jau nodēvējuši paši mūziķi. Uz Baltic Blues Challenge kopā ar viņiem devās arī leģendārais Dailes Zigis – nerimtīgs blūza fans un patiess šīs mūzikas eksperts. Sarunā piedalās LBB mūziķi un Dailes Zigis. Tā kā intervijā visi runāja vienlaidus un paralēli, kopīgo balsi dosim Dailes Zigim.

Nešaubīgi var apgalvot, ka LNT dziedošo ģimeņu šovs vairāk nekā divu mēnešu garumā bija paņēmis lielu daļu TV skatītāju. Virtuālajā telpā notika nemitīgas diskusijas par to, vai, piemēram, Dukuri dzied labāk par Eriņiem un vai Igauņu ģimene ir atraktīvāka par māsām Legzdiņām.

Jūrmalas dome kaut kādā veidā kopē Saeimu un valdību – daļa lēmēju un darītāju demonstrē vērā ņemamu atpalicību un spītīgu vienkāršās tautas (lasi – vēlētāju) neievērošanu.

"Tad jau labāk pakārties, nevis būt par deputātu," kāds piketētājs nospļaujas uz celiņa pusi, kas izbrīvēts tautas kalpiem, lai tie no komisiju mājas varētu aiziet tos dažus soļus līdz Saeimas namam.

"Visa tauta ir iedzīta stūrī, arī studenti," saka Edvards Ratnieks, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes students, viņš piedalās arī studentu pašpārvaldē un vada Latvijas Universitātes Studentu padomi.

Kad laupīšanas maksimumstundā beidzot izzog pēdējo aci no pieres, vairs nav ar ko skatīties. Priekšpēdējo, kā smejies, izcēla jau tad, kad jēdziens zagšana bija pieklājīgi aizstāts ar eifēmismu valsts pārvalde. Un ko tad mēs, neredzīši, tagad iesāksim, varbūt tikai ar rokām taustīsim un apglāstīsim tos, kuri joprojām mūs visus apgraiza sadistiskā priekā, arvien atrazdami kādu ādas krociņu, kādu naga slānīti, ar ko aizlāpīt izdilušo un izģindušo šīs pusnomērdētās valsts budžetiņu...