Ulmanis: Valdība mokās ar zobu sāpēm

 
©nra.lv

Sabiedrības neviennozīmīgā attieksme pret eksprezidenta Gunta Ulmaņa iesaistīšanos aktīvajā politikā ir izraisījusi strīdu un diskusiju lavīnu, kas priekšvēlēšanu aktivitātēs ieņem ievērojamu vietu. Neatkarīgā iztaujā Gunti Ulmani par viņa lēmumu nostāties apvienības Par labu Latviju priekšgalā, kā arī par citiem aktuāliem jautājumiem.

– Dzīves un politikas krustcelēs jūs bijāt 1993. gada jūnijā, kad 5. Saeima jūs ievēlēja par Latvijas valsts prezidentu. Izskatās, ka arī tagad atrodaties krustcelēs.

– Jā, tikai toreiz tie ceļa rādītāji bija ar citiem uzrakstiem un migla bija stipri biezāka, savukārt mērķis izskatījās daudz spožāks. Atskatoties uz savu neziņu, pat neņemot vērā mūsu nepietiekamo izglītību, tagad varam apgalvot, ka šis mērķis bija patiess un liels. Tā bija pilnīgi cita līmeņa vienotība, nekā tagad varam vērot kādas politiskas partijas nosaukumā. Taču ir arī pārdomas. Katru gadu ar izbrīnu skatos apbalvojamo sarakstus, kuros iekļauti cilvēki, kas piedalījušies barikādēs. Kad biju prezidents, tikos ar šīs medaļas autoriem, un tad man šķita, ka pāris gadu laikā mēs apbalvosim visus tos, kuri piedalījušies barikādēs, un ar to tas process beigsies. Bet izrādījās, ka divdesmit gadu laikā šo cilvēku skaits kļūst aizvien lielāks... Tagad saprotu, ka aizvien atradīsim cilvēkus, kuri būs pelnījuši barikāžu medaļu, jo viņi savulaik ir darījuši labus darbus. Taču pietuvosimies šodienai. Nu esam vairāk izglītoti, divdesmit gadu atjaunotajā valstī ir pagājuši, un mūsos vajadzētu būt kādam stabilam garīgajam spēkam, kas mūs stiprinātu. Gara spēkam vajadzētu būt – kā to dēvēja Ivars Ķezbers. Bet kurš gan šodien atceras Ivaru Ķezberu... Taču tagad nāk otrais pārbaudījumu vilnis, un tas ir daudz smagāks nekā pirms 20 gadiem, šodien tas jau ir augstskolas eksāmens. Toreiz, pirms 20 gadiem, bija emociju un tautas ticības eksāmens, un tas bija ļoti svarīgi. Šodien ir kas cits: jānostiprina valsts neatkarība ar visām nacionālās identitātes pazīmēm. Kad biju prezidents, man uzdeva jautājumu: kas ir Latvija un latvieši? Domāju, ka šodien šis jautājums tiek uzdots ar vēl lielāku neziņu. Un te ir tās krustceles, par kurām mēs sākām runāt. Mēs visi tajās atrodamies.

– Kā jūs to saprotat?

– Pirms dažiem mēnešiem, kad lasīju Saskaņas centra (SC) kongresa materiālus, skatījos pārraidi par to un sapratu, ka vairs nedrīkstu būt neaktīvs. Es pat nerunāju par atgriešanos politikā, jo tajā esmu bijis visu laiku. Būtībā SC kongress parādīja, cik monolīti spēj organizēties dažādi politiskie spēki, un nebija pat runa par to, kādi ir šā SC mērķi. Sabiedrībā ir notikusi diezgan spēcīga polarizācija, un šobrīd jābeidz pļāpāt par to, ka mums nav divu kopienu. Tās ir! Un mūsu politiskā kļūda ir tāda, ka paši esam nostiprinājuši šo divkopienu situāciju. Bet tad uzdevu jautājumu: un ko tad es pats? Visu laiku kritizēju, vērtēju... Šis ir laiks, kad runātāji precīzi atšķiras no vērtētājiem. Protams, es varētu gūt cilvēku atbalstu un simpātijas ar precīzu un atklātu runāšanu, taču tas man šķita par maz. Kā tikt līdz darīšanai? Dibināt jaunu partiju? Bet es taču savulaik raidījumā Kas notiek Latvijā? teicu: "Katra partija tuvojas savam sabrukumam." Tā arī ir: neviena – neviena! – partija nav sasniegusi tos mērķus, kurus tā izvirzījusi. Taču arī nekāda katastrofa tā nav: no kļūdām jāmācās. Tādiem politiskajiem bukiem, kādi lielākoties ir mūsu apvienībā, jāparāda, ka nav citas izejas – jānāk un jādarbojas politikā. Šobrīd no mūsu apvienības mēs bez jebkādām grūtībām varam izvirzīt desmit premjera kandidātus, varam izvirzīt ministrus, un neviens nevarēs pateikt, ka viņi nav profesionāļi.

– Nosauciet vismaz dažus.

– Piemēram, Ainārs Šlesers, Andris Šķēle, Andris Bērziņš.

– Dzirdēju, ka arī jūs pretendējat uz premjera amatu.

– Man nav tāda mērķa. Mans mērķis ir mobilizēt tautu uz politisko rīcību, mērķis ir veicināt situāciju, lai tauta atgūst ticību valstij, tās politikai un cilvēkiem, kuri šo politiku realizē. Pēdējais ir ļoti smags uzdevums. Pie neticības esam nonākuši 20 gadu laikā, un es nedomāju, ka pie ticības nonāksim pāris gadu laikā. Un vēl. Politikā jānāk jaunām sejām. Lūk, ar ko es saskāros pēdējās nedēļās: līdz tam brīdim, kad sākas Saeimas vēlēšanu sarakstu veidošana, gribētāju tajos nokļūt ir ļoti daudz. Viens nevar, otrs nevar, trešais, desmitais... Kāpēc? Nezinu. Kad bija 5. Saeima, būt par deputātu bija godpilns pienākums, un tauta Saeimu burtiski dievināja. Šobrīd ir nihilisms.

– No kā tas radies?

– Latvieši nav egoisti: latvietis dod otram, domādams, ka došana atnāks atpakaļ. Taču modernajā pasaulē šis princips ne vienmēr ir svarīgākais. Mēs ļoti daudz rūpējamies par citiem, bet maz – par sevi. To es domāju tā: latvieši domā, lai būtu apmierināta Eiropas Savienība, kaimiņvalstis, starptautiskās organizācijas un tamlīdzīgi, bet kur ir mūsu balss Eiropas institūcijās? Pa šiem divdesmit gadiem esmu sapratis, ka jebkurai valstij prioritāte ir savas tautas intereses.

– Tad jau visu labi var izskaidrot: valsts nerūpējas par tautu, un tauta kļūst nihilistiski noskaņota.

– Paskatāmies uz mūsu premjeru Valdi Dombrovski. Nu, malacis. Mierīgs, nosvērts, godīgs. Viņš rada iespaidu, ka viss būs labi. Taču ļoti daudzi ekonomiskie risinājumi ir ne par labu Latvijai. Es nekad neuzstāšos pret Dombrovski kā pret personību, bet diskusijās es runāšu par to, kādas kļūdas viņš ir pieļāvis. Mēs visu laiku ejam no grāvja uz grāvi: pirms krīzes mēs tērējām naudu uz nebēdu, tagad pēkšņi mēs visu rupji nogriežam. Tagadējā valdība ir kā cilvēks, kurš nepārtraukti ārstē zobu sāpes, nedomādams par savu veselību kopumā un negribēdams darīt neko, lai dzīves kvalitāte būtu augstāka. Slimnieks tikai rij tabletes un priecājas par katru mirkli, kad zobi nesāp. Tā nav valdības vai parlamenta nelietība, tā ir nezināšanas un neuzņēmības vaina.

– Vai jūsu apvienība zina, kā ārstēt slimnieku?

– Un kāpēc tad es iestājos šajā apvienībā? Daudziem apvienības cilvēkiem ir lielas iespējas, prasmes un domāšanas stils, kas piemērots šīs slimības ārstēšanai. Protams, ir mums arī cilvēki, kas grēkojuši. To viņiem arī pārmet. Bet nevar visu mūžu pārmest grēkošanu, jo katram nodarījumam taču ir noilgums un soda izciešanas beigas. Esmu runājis par ļaunuma asīm...

– Jā, intervijā Neatkarīgajai 2008. gadā: "Šķēles – Lemberga apvienība bija ļaunuma ass Latvijas politikā. Bet tās vairs nav. Tā ir sapuvusi." Tagad jūs vairs tā nedomājat?

– Visas asis reiz sapūst vai sarūsē. Bet to vietā jānāk citām – labākām un spēcīgākām. Nedomāju, ka šie cilvēki, par kuriem toreiz runāju, tagad jūtas ļoti laimīgi un apmierināti, un varbūt sabiedrībai šķiet, ka viņi daudz ko sagrābušies un sakampušies un tagad dzīvo kā Dieva ausī.

– Vai jūs runājat par Andri Šķēli?

– Nē, es runāju par daudziem. Par tiem, kas iedomājas, ka jaunas valsts radīšana ir jaunas iespējas kļūt bagātam. Visam ir savas robežas.

– Ar kuriem spēkiem jūs gribat veidot nākotni?

– To rādīs vēlēšanas. Uz iekļūšanu parlamentā pretendē SC, ZZS, Vienotība un mēs. Iesprauksies arī kāds maziņais.

– Vienotībai ir krietni augstāks reitings nekā apvienībai Par labu Latviju. Kā to skaidrojat?

– Latviešu tauta savā apjukumā šobrīd dzīvo bailēs par nācijas izzušanu, par veselas valsts aiziešanu nebūtībā. Un Vienotība diezgan meistarīgi dažādos veidos izmanto nacionāli jūtīgos failus, tomēr nedodot nekādus programmatiskos uzstādījumus. Mūsu apvienība, šos nacionālos jautājumus neignorēdama, lielāku uzmanību tomēr pievērš praktiskajai ekonomiskajai darbībai. Un tad kā rezultāts būs stipra nacionālā neatkarība un patstāvība. Mums jāizstrādā stipra ekonomiska programma – ar domu, ka mūsu valstī paliek mūsu tauta, bet mums ar cieņu jāizturas pret tiem, kas vēlēsies atbraukt šeit strādāt. Par to mēs esam parakstījušies, iestājoties Eiropas Savienībā. Bet jāatceras, ka ar pliku nacionālo kārti nav iespējams vinnēt vēlēšanās. Ja mēs spēsim parādīt mūsu programmas pragmatisko pusi, vēlētāji sāks domāt. Mēs nebrauksim virsū politiskajiem spēkiem, taču kā politiķis es nevaru saprast, kā Ģirts Valdis Kristovskis var aizbraukt uz Austrāliju un veselu mēnesi tur vākt naudu un balsis. Šobrīd lielākais reitings ir skaļākajiem bļāvējiem. Daudziem Vienotības cilvēkiem ir tikai skaļa balss un...

– ...spožas spalvas?

– Nē, arī spalvu nav! Ir tikai kaut kas līdzīgs tām dienvidafrikāņu taurītēm – vuvuzelām, kas pārņem visu futbola stadionu. Bet mums to tauru vietā ir jāliek kaut kas cits. Mums cilvēkos jāmeklē pozitīvās īpašības, un ar tādām ir bagāts gan Andris Šķēle, gan Valdis Dombrovskis, gan Ainārs Šlesers. Kad biju prezidents, uzskatīju to par misiju, savukārt tagad zinu – apvienības vadīšana būs smags darbs. Kā teica Blaumaņa Kristīne: es nolieku savas vieglās dienas. Es zinu, ka nebūšu ne premjers, ne prezidents, ne Saeimas priekšsēdētājs, ne finanšu ministrs, es vienkārši gribu izvirzīt vidējās paaudzes cilvēkus, kuri spēs profesionāli vadīt valsti. Ne man skaidrot cilvēka fizioloģiskās īpašības... Lūk, Lietuvas eksprezidents Aļģirds Brazausks aizgāja viņsaulē, bet bija tik spēcīgs un enerģijas pilns.

[Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze]

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!