Latvieti, škic rezervātā! - intervija ar Andri Plotnieku
Šobrīd lielas sabiedrības daļas uzmanības centrā ir Finanšu ministrijas sagatavotais dokuments Nodokļu un nodevu sistēmas attīstības pamatnostādnes 2011.– 2015. gadam.
Tajā tiek piedāvāts nodokļu kardināls palielinājums. Dokumenta autori uzskata, ka šis palielinājums nekādā veidā neiespaidos (?) mājsaimniecības. Kaut arī galvenā tēma bija minētais dokuments, mūsu saruna ieplūda daudz plašākā gultnē. Neatkarīgās sarunbiedrs ir juridisko zinātņu doktors Andris Plotnieks.
– Ja vērtējam mūsu perspektīvas, kā redzat Latviju šā dokumenta kontekstā?
– Slavenais krīzes ekonomikas teorijas tēvs Keiness (John Maynard Keynes) kategoriski noraidīja ekonomiskā liberālisma postulātu, ka valstij nav jāiejaucas ekonomikā. Valsts var stimulēt ekonomiku, regulējot procentu likmes. Viņš mēģināja ieskicēt valsts lomu, kādai tai jābūt, lai novērstu krīzi. Ir četri pamatuzdevumi: pirmkārt, naudas apgrozība; otrkārt, privātuzņēmēju darbības veicināšana; treškārt, veicināt patēriņu ar nodokļu palīdzību – ja nodokļi tiek palielināti, patēriņš top niecīgāks, ja nodokļi tiek pazemināti, patēriņš pieaug, tāpat pieaug arī ražošana. Dziļas ekonomiskās krīzes gadījumos valsts izvērš sadarbību ar privātuzņēmējiem, apzināti palielina budžeta deficītu, investējot sabiedriski nozīmīgu objektu celtniecībā. Ja pavērtējam sevi, varam secināt, ka mēs no tā visa nedarām neko. Mēs darām visu tieši otrādi.
– Vai tad mēs nevaram rīkoties citādi? Vai varam nepalielināt nodokļus?
– Kopš neatkarības atgūšanas nekad mēs neesam rīkojušies adekvāti, proti, nekad neesam aprobežojušies ar pašu nopelnītā tērēšanu. 1990./91. gadā mēs vēsā mierā ļāvām bankrotēt lielajām ražotnēm tikai tāpēc, ka tām bija nodokļu parādi, un uzņēmāmies vēl lielākus izdevumus, lai uzturētu likvidēto ražotņu bezdarbniekus. Tas bija neoliberālisma ekonomikas triumfa gājiens, Austrumeiropas valstis šajā gadījumā bija izmēģinājumu poligons. Tās valstis, kurās tas notika, rīkojās pietiekami iztapīgi, arī mēs. Tā iznīcinājām objektus, kas radītu reālu nacionālo ienākumu. Atlika mazie uzņēmumi, kaut kas no lauksaimniecības. No kā tad uzturējām valsts mašīnu? No privatizācijas līdzekļiem. Privatizācija gāja uz beigām, nauda arī. Taču mēs iestājāmies ES. Skandināvijas bankām radās pārliecība, ka naudu šeit var droši investēt aizdevumu veidā. Valsts kredītreitings auga. Latvijā ienāca milzīga naudas masa, kas sāka apkalpot tautsaimniecību, un dažādos posmos tā tika aplikta ar nodokļiem. Aizņēmās visi, kam nebija slinkums. Taču burbulis plīsa, un mēs atkritām atpakaļ. Budžeta deficīts bija milzīgs, un valdība lūdza aizdevumu SVF un Eiropas Savienībai. Saņēmām aizdevumu, un nauda atkal iedarbināja mūsu... nē, ne jau tautsaimniecību, tikai dzīves norises, ikdienu. Šī nauda šobrīd tiek izmantota tikai patēriņam. To mēs drīkstam izmatot tikai tam, lai novērstu banku krahu, lai veidotu sociālo spilvenu, lai uzturētu valsts mašīnu, lai nodrošinātu neatliekamās vajadzības medicīnā, izglītībā un tamlīdzīgi. Mēs atkal tērējam nenopelnītus līdzekļus. Mēs tos vienkārši apēdam, būdami ļoti apmierināti, ka esam atrisinājuši problēmu.
– Precizējiet, lūdzu, kā šajā gaismā izskatās nekustamā īpašuma nodoklis.
– Ieviešot nekustamā īpašuma nodokli (NĪN), kuru iedzīvotāji no saviem legāliem ienākumiem samaksāt nevar, tiktu radīts jauns nekustamo īpašumu tirgus burbulis. Latviešu senais sapnis par savu stūrīti zemes būtu izsapņots. Mājokļi tirgū tiktu piedāvāti par dempinga cenām. Uzņēmējsabiedrībām, kas nodarbojas ar nekustamo īpašumu darījumiem un celtniecību, atliktu tikai pirkt un pārdot pēc uzturēšanās atļaujām tvīkstošajiem ārvalstniekiem. Makroekonomiskā situācija uz īsu brīdi priecētu skatu: aktivizētos iekšējais tirgus, pieaugtu dažu iedzīvotāju grupu privātais patēriņš, valsts kase saņemtu finanšu injekcijas nodokļu veidā, ar kuriem ir un, iespējams, vēl tiks aplikti darījumi ar nekustamiem īpašumiem. Ilgtermiņā pamatiedzīvotāju nomaiņa ar vasarniekiem ne tikai mainītu iedzīvotāju nacionālo sastāvu un pašu Latvijas seju, bet nodokļu ieņēmumi ietu uz leju, tuvinot mūsu finanšu sistēmu kolapsam.
– Tad ir tikai viens jautājums: Latvijā pie lemšanas galdiem sēž kaitnieki vai idioti? Viņi neko nesaprot?
– Varbūt tiem sēdētājiem nav nekādas nepieciešamības saprast. Jāņem vērā tas, ka iestājāmies ES, bet, lai komunicētu ar ES institūcijām, mums pašiem nācās radīt papildu administratīvo aparātu. Burbulis plīsa, uz kaut ko vajadzēja taupīt. Vai tad mēs griezīsim nost jaunradīto administratīvo resursu? Protams, ne. Rezultāts: trūkst ārstu, trūkst skolotāju, trūkst VID darbinieku un tā tālāk. Mēs turpinām ražot virtuālu realitāti: ražojam programmas, atskaites, plānus. Bet kas tam visam atbilst reālajā dzīvē? Vai laukos visiem bērniem nodrošinātas tādas pašas iespējas iegūt izglītību kā bērniem pilsētā? Visiem sirdzējiem nodrošināta iespēja ārstēties?
– Virtuālā realitāte ir, vīzijas par Latvijas attīstību ilgtermiņā – nav.
– Analizējot situāciju, var secināt: neviena pasaules valsts neiestāsies par Latvijas interesēm, atstājot novārtā savas intereses. Mūsu tuvākie partneri – ES dalībvalstis – nevēlas, lai Latvija ar saviem izstrādājumiem izkonkurētu pašmāju ražojumus. Kā mūsu zemniekam, tirgū stāvot blakus vecās dalībvalsts zemniekam, var izdoties pārdot savus ražojumus, ja piemaksas no Eiropas kopējā katla viņam ir daudzkārt mazākas nekā konkurentam no citas dalībvalsts? Krievija pauž gatavību izvērst ekonomisko sadarbību ar Latviju. Šajā ekonomiskajā situācijā ir visi priekšnoteikumi, lai Krievija pakāpeniski nodibinātu kontroli pār svarīgākajām tautsaimniecības jomām. Bet tas ir tikai pirmais solis. Krieviju neinteresē Latvijas inkorporācija, taču to interesē Latvija kā ES dalībvalsts ar Krievijas kapitālu un Krievijas uzņēmumiem. Būtiski ir tas, ka Krievija nebūs uzņēmusies nekādas saistības pret Eiropas kopienu, bet tirgosies uz nebēdu – no Latvijas teritorijas.
– Kādas sekas ir dzīves reāliju ignorēšanai, skaidri demonstrē nodokļu politika valstī. Konkrēti tas sakāms par NĪN. Šā nodokļa dēļ liela Latvijas iedzīvotāju daļa šobrīd atrodas netaisnīgā situācijā.
– Viss veidojas tā, ka tajās teritorijās, kurās nekustamajam īpašumam varētu būt pievilcīga tirgus vērtība un kuru varētu realizēt par pievilcīgu cenu, šī situācija vienmēr būs katastrofāla un negodprātīga. Slikta situācija ir Jūrmalā, Rīgā, Liepājā, vēl citur. Zonās, kur masveidīgi iespējams realizēt īpašumus, NĪN darbosies kā ārā sviedējs, kas iztīrīs šīs teritorijas no pamatiedzīvotājiem. Šīs teritorijas tiks atbrīvotas potenciālajiem ārvalstu pircējiem. Ja palūkojamies uz NĪN kontekstā ar tikko pieņemto Imigrācijas likumu, kas ar zināmas naudas summas palīdzību izsniedz uzturēšanās atļauju ES valstī Latvijā, iezīmējas diezgan nepievilcīga aina, kas varētu būt raksturīga šīm teritorijām, kuras būs iekārojuši galvenokārt Austrumeiropas un Āzijas iedzīvotāji. No Krievijas šo kārotāju būs mazāk, daudz vairāk būs no Uzbekistānas, Kazahstānas, Turkmenistānas un tā tālāk. Daudz kārotāju būs no problemātiskām Tuvo Austrumu teritorijām. Vai mēs, savā valstī apvienojušies pilsoņi, gribam, lai mūs no šīs valsts izsviež? Ir visai dīvaina viena otra valstsvīra atziņa, ka tie, kuri darba meklējumos dodas prom no Latvijas, ir īstie valsts patrioti: priekš viņiem nav jātērē nauda pabalstiem, simt latu stipendijām, turklāt viņi sūtīšot naudu uz Latviju. Viņi nesūtīs neko! Viņi Latviju pamet kopā ar visu ģimeni. Tas ir nākamais mūsdienu deportāciju vilnis: cilvēki aizbrauc, jo vairs neredz izeju. Pirmais vilnis devās prom tāpēc, ka cerēja uz lielajām veco dalībvalstu iedzīvotāju algām. Nākamais vilnis aizplūda tāpēc, ka zaudēja šeit darbu. Un trešais deportāciju vilnis būs tad, kad pamatiedzīvotājus no mājām izdzīs NĪN. Šajā nestabilajā situācijā, bez ideāliem, bez vēlēšanās strādāt savas zemes labā – papildus tam tiks atņemts pēdējais, kas cilvēkam vēl ir: mājoklis, kurā viņš dzīvo. Līdztekus ciniski tiek spriedelēts, no kurienes un kādā skaitā mēs importēsim darbaspēku. 1990. gada 4. maijā latviešu tauta atguva savu valsti, un tagad mēs to vieglprātīgi grasāmies atdot svešiniekiem!
– Piedodiet, taču tas, ko jūs sakāt, diezin vai aizkustinās vērā ņemamu skaitu Latvijas pilsoņu: kaut vai tāpēc, ka tas viss šķitīs pārāk neticami, jo – kā tad var atņemt mājokli?!
– Jā, katrs jau redz kaut ko citu. Bet vai mēs visi redzam kopīgo ainu? Vai saprotam, ka tikai mūsu kopīgā valsts ir tā, ar kuru mēs kaut ko varam sasniegt?
– Šo valsti pārvalda konkrēti cilvēki, un kāds no viņiem paceļ slapju pirkstu gaisā un saka: ā, nodoklis būs tāds un tāds!
– Ierēdņi turpina virtuāli veidot savu iedomāto realitāti, veidot kaut kādas konstrukcijas, neinteresējoties, kā reālajā dzīvē šīs konstrukcijas iedarbosies uz katru konkrētu cilvēku. Tā ir totāla bezatbildība. Diemžēl jāatzīst, ka mēs visi esam šā atbildības deficīta ietekmēti: tā ir kopīga sabiedrības nevēlēšanās reaģēt un būt atbildīgai par konkrētām norisēm. Nav, protams, universālas receptes, kā mācīties atbildību, bet mēs sākam ar to, ka bērns mīl savus vecākus un izjūt vecāku mīlestību. Pilsonis mīl savu valsti, viņš jūt, ka tā ir viņa valsts, ka tā par viņu rūpējas un ka tā viņam nepieļaus nekādu pāridarījumu. Un valsts savukārt droši paļaujas uz saviem pilsoņiem.
– Jūs jokojat? Nekā tāda šeit nav.
– Bet tās ir ābeces patiesības. Katram ir jāizjūt piederība savai valstij. Un cilvēkam, kurš veido nodokļu politiku, jāsaprot, ka nodokļu politika atspoguļosies katra cilvēka apziņā. Ja valsts vēlas ievākt nodokļus tādā apjomā, kādā cilvēks nevar samaksāt, tad ko šī valsts no cilvēka gaida?
Pilnu interviju ar Andri Plotnieku lasiet šodienas "Neatkarīgajā"