Triānas parka pasakas

"Ieraudzīju cūkupupas. Palūdzu pārdevējai: iesveriet man kilogramu! Viņa paskatījās uz mani tā... It kā es būtu no traķenes izbēgusi," strauji žestikulējot un stāstu ilustrējot ar mīmiku, Agnese attēlo notikumu.

"Nu kurš tad cūkupupas pērk kilogramu?! Jāņem vismaz pieci," pieredzes bagāta tagad ir Agnese, naski lobīdama kūpošās pupu pākstis. "Es varētu iztikt tikai ar pupām vien," viņa apgalvo. "Diezin vai," meitas apgalvojumu apšauba viņas tēvs Aivars, "tev apniktu jau otrajā dienā." Kulināro strīdu tomēr pieveic sarunas par mūziku: Agnese un Aivars ir grupas Triānas parks līderi. Nesen iznākušais pirmais šīs ekstravagantās grupas albums Triana Park EnterTainment jau nonācis mūzikas feinšmekeru valodās. Šis albums neapnīk kā sātīgās cūkupupas. Tam ir daudz vairāk garšas nianšu.

Dara to, kas patīk

Mūzikas skolā Agnese iemācījās spēlēt klavieres: kaut gan kādā trešajā vai ceturtajā klasē meitene lūdzās, lai nežēlīgie vecāki ņem viņu ārā no tās moku bedres – mūzikas skolas. "Tā ir riktīga trauma – tur mācīties," Agnese novelk, un nevar saprast, vai viņa to saka nopietni vai jokodamās. "Beigās viss bija kārtībā, pabeidzu skolu un biju pat priecīga par to," viņa pasmaida. Muzikālo ciešanu akordus paspilgtina Aivara piedāvājums iznest dārzā pāris savas paštaisītās ģitāras. "Mans tēvs ģitāras taisa un visiem krīt uz nerviem," komentē Agnese. "Mājās tāds bardaks," viņa teic, "tēvs ēvelē tos kokus, visur putekļi." Aivars rāda savu pašdarināto instrumentu – silti brūnu ģitāru ar inkrustētu grifu. "Tas ir kādus 150 gadus vecs koks – mahagoni. Inkrustāciju es pasūtīju Vjetnamā," stāsta Aivars. Viņš ir izgatavojis kādas desmit ģitāras. Vai pārdevis ar" kādu? "Vai tad to var pārdot? Tādai ģitārai jāmaksā vismaz 1000 latu. Milzīgs darbs ieguldīts," mierīgs par lielās naudas neieguvumu ir Aivars.

Kamēr Aivars iet pēc nākamās – liepas un kļavas koka – ģitāras, Agnese izstāsta, kāds tad bijis pats sākums. "Man skolā bija sava grupa. Bet jutu: kaut kā neiet. Tad pēkšņi atcerējos – man taču ir tēvs muzikants! Viņam bija grupa – Bastards. Tās sastāvā arī sāku darboties. Tur visi mūzikas profesionāļi, es tāds zaļš gurķis – man tikai 17 gadu. Pirmais lielais koncerts bija pirms Līvu atgriešanās koncerta. Kad? Pirms kādiem septiņiem gadiem laikam. Mēs iesildījām Līvus. Pēc tam uz gadu aizbraucu mācīties uz Franciju. Atbraukusi atpakaļ, sapratu, ka jāmainās, jārada kas jauns. Bija laba sajūta, ka blakus ir tētis, ka man ir aizmugure. Viņš ir fantastisks ģitārists, viņš raksta lielisku mūziku. Man savukārt jādomā par PR lietām. Mēs strādājam komandā."

Agnese, šķiet, prot pārvērst par joku jebko, kam pieskaras. Vai arī – par gaumīgu izpriecu. Piemēram, Eirovīzijas dziesmas. Precīzāk – nevis dziesmas, bet gan to ietērpu. Vienugad Triānas parka iemītnieki bija tērpušies klauna tērpos, citugad – tēloja kleitu, kurā gozējās Agnese. "Vienreiz kaut kur braucām koncertēt, un organizatori mums vaicāja: jūs taču būsiet klauna tērpos, vai ne? Bet mēs taču neesam klauni! Tajā vienīgajā dziesmā mēs gribējām pasmaidīt par sevi, par apkārtējiem. Mēs vienkārši parodējām dzīvi."

Aivars papildina: "Zinu, ka vācu grupai Rammstein tā ir bijis: viņi sākotnēji parodējuši smago roku. Bet tas sanācis tik labi, ka nekas cits nav atlicis, kā tiešām spēlēt smago roku." "Katrā jokā ir daļa patiesības, un man reizēm patīk infantili uzvesties," piebilst Agnese, atmezdama atpakaļ savus blondos dredus. Bet Aivars ar beziebildumu sejas izteiksmi skaidro, kāpēc viņš uz skatuves kāpj, piemēram, skotu bruncīšos vai citos mums šķietami špāsīgos apģērba gabalos: "Es visu mūžu esmu spēlējis smago galu, bet man nepatīk tās monstrālās figūras: ja tu esi metālists, tad uz skatuves stāvi ādas jakā, esi baigi sūrais vecis. Nu, to vairs neēd! Sevišķi jaunatne neēd. Bet, ja mēs esam savā imidžā, tad jaunatne mūsu rokmūziku ņem pretim. Beigu beigās – mēs darām to, kas mums patīk, mēs neejam pret savu pārliecību vai sirdsapziņu."

Dārgā vizītkarte

Par Triānas parka pirmo disku runā daudz. Un ne tikai par mūzikas kvalitāti, bet arī par to, kā disks iesaiņots: nestandarta aploksnītē. Un tajā iekšā ir ne tikai mūzika – atverot disku, jūs varat sākt spēlēt galda spēli Cirks, jo ir arī metamkauliņš un figūriņas. Diska iepakojuma dizainu izstrādājis dizaina mākslinieks Kārlis Stiģis. Mūzikas speci raustīja plecus: kā gan šo disku ar visu tā iepakojumu novietot Statoil plauktiņā? Nesanāk, jo nestandarts! "Man nav svarīgi izdabāt Statoil plauktiņam," Agnese ir nopietna, "man ir svarīgi uztaisīt tādu disku, kas pašai patīk. Mēs visi ieguldījām lielu darbu, lai disks izskatītos. Bet iedziedāt disku – tas ir nedēļas darbs, ja viss jau ir izstrādāts. Protams, varētu būt jau otrais vai trešais disks, bet mēs domājām – kam to vajag? Diskus tagad taču tik maz pērk." Aivars piebilst: "Disks ir kā dārga vizītkarte."

Agnese atzīst, ka latviešu muzikantiem vajag pēc iespējas vairāk piedalīties dažādos ārvalstu festivālos, pretējā gadījumā "mēs tikai vārāmies savā sulā". Triānas parks piedalījās milzīgā rokgrupu konkursā Anglijā – Live and Unsigned. Šis ir konkurss grupām, kas nav parakstījušas līgumus ar mūzikas izdevniecībām. "Mēs bijām viens muzikālais kolektīvs no 33 000 grupu," atceras Agnese, "un mūs neizsijāja līdz pat brīdim, kad mūsu atlases grupā bija palikuši tikai kādi trīsdesmit kolektīvi. Manuprāt, tas bija labs panākums." Aiz muguras ir vairāki šīs vasaras festivāli – Positivus, Baltic Beach Party, vēl citi... Muzikālā kustīguma pamatā lielākoties ir entuziasms. "Mums nav milzīgu sponsoru," teic Aivars, "un nepatīk arī lūgties. Mēs paši savā studijā ierakstām mūziku. Kad gatavojāmies Eirovīzijai, mēs vienai naftas kompānijai palūdzām divas kannas benzīna. Iedeva? Protams, atteica."

Taču Agnese uz visu raugās no saulainās puses: "Tajā pašā laikā atrodas arī labi cilvēki. Pēdējās Eirovīzijas tērpam mana vajadzēja nenormālus auduma kvantumus. Nu, kādus 200 metrus... Es biju gatava nošauties! Kad Abakhan veikalā pateicu, cik man vajag audumu, pārdevēja gandrīz nokrita. Tomēr iedeva! Mums vajadzēja piemaksāt tikai simbolisku summu. Un firma Lāčuks mums savukārt dod bērnu rotaļlietas, ko metam publikā, Ādažu čipsi mums uzdāvina daudzas kastes ar čipsiem, tās mēs arī dāvinām skatītājiem. Visiem tagad taču ir grūti, tomēr atrodas cilvēki, kas ir gatavi palīdzēt."

Muzikantiem dzīve arī nav viegla, jo alga nāk ar smagu darbu, ko lielākoties apmaksā nevis ar bagātīgu latu birumu, bet ar pateicīgo klausītāju paldiesvārdiem. Turklāt nopelnītās naudas lielākā daļa bieži vien jāziedo aparatūras iegādei, dažādiem citiem ilgtermiņa ieguldījumiem. Aivars nosmīn: "Tikai nesaki, cik mēs katrs saņemam par koncertu." Agnese tomēr pasaka: "Divpadsmit latus un piecdesmit santīmus."

Kas tā par dīvainu summu? Agnese paskaidro: "Tā ir stratēģija: kad pēc katra koncerta saņemam honorāru, mēs ieguldām zināmu naudas summu mūsu kopīgajā kasē, jo ir svarīgi, lai mums būtu kvalitatīva skaņu aparatūra, labi mūzikas instrumenti, lai mums būtu nauda braukšanai uz kādu festivālu vai konkursu. Es zinu, neviens nav priecīgs, saņemot tādu summu, zinu, ka ar to nevar izdzīvot. Taču esmu pārliecināta, ka rīkojos pareizi. Mēs katrs taču strādājam citu darbu, ar to jāizdzīvo. Es, piemēram, strādāju par pārdevēju Dominā. Zini, ir jābūt prioritātēm. Nevar braukt ar lambordžini un liet tajā benzīnu par piecīti."

Nebūs smukā meitene

Triānieši ir dulli. Labvēlīgi, labticīgi dulli. Kaut arī Agnese ir citas – jaunākas – paaudzes cilvēks, viņai ar tēvu saskan. Tāpat tēvam saskan ar citiem Triānas muzikantiem, kas ir tādi paši jaunuļi kā Agnese. "To, ko mēs darām tagad, nav iespējams izdarīt ar muzikantu veco gvardi," Aivars ir pārliecināts. "Mums jau bija viens otrs no vecajiem – ar Vilcāni un Bumbieri vēl kopā spēlējis. Es biju novācis labākos večus. Bet zini... Tu vari spēlēt, cik vien labi iespējams, bet... To jāmāk pasniegt. Vēl jo vairāk, ja nepieciešams ar šo fruktu komunicēt," tētis Aivars viegli pamet ar roku uz Agneses pusi.

"Jā, man arī nebija viegli," atzīstas Agnese, "jo man vajadzēja večiem iestāstīt, kas un kāpēc jādara. Piemēram, jāuzvelk zeķbikses. Kas, ko?! – viņi ārdījās. Un tēvam – skotu svārciņi... Bet ja tā vajag?" Ja ir tāda sajūta, ka dziesma jāilustrē tieši tā vai citādi, kāpēc gan lai triānieši tā nedarītu? Arī piedalīšanās Eirovīzijas konkursos ir viņu vēlēšanās, nevis konjunktūras izpausme. "Galu galā mēs darām to, ko paši gribam, nevis to, ko mums kāds liek," aizstāvēdams savas grupas muzikālo un dvēselisko neatkarību, piebilst Aivars. Liels bija triāniešu izbrīns, kad Liepājas disidents Luijs Fontēns atteicās aicināt grupu uz savu klubu, jo triānieši esot konjunktūristi, jo piedalījušies Eirovīzijā.

"Mēs visur esam kā baltās vārnas," parausta plecus Agnese, "aizbraucam uz kaut kādu pasākumu, tur mēs nejūtamies piederīgi, aizbraucam uz Eirovīziju, tur atkal esam kā tādi frīki. Nerunāsim nemaz par Jauno vilni... Bet tiem gudriniekiem, kuri baigi viegli visus šos pasākumus aptaisa, varu pateikt: pamēģiniet paši kaut reizi uzkāpt uz skatuves, pamēģiniet kaut ko izdarīt! Katrā konkursā, katrā festivālā ir savi spēles noteikumi, un, ja gribi uzvarēt Eirovīzijā, uzraksti labu dziesmu un ej sacensties!"

Ar labu dziesmu vien nepietiek: skatītājam ir vajadzīgs šovs, kas Eirovīzijā ir neatņemama skatuves sastāvdaļa. Un Triānas parkam šovs ir. Taču Agnese izpauž kaut ko visai neparastu. "Uz skatuves jūtos ļoti ērti, un man patīk transformācija, kas ar mani tur notiek. Katram cilvēkam ir kaut kādi kompleksi, un es šajā transformācijā redzu iespēju no tiem atbrīvoties. Kas ir kompleksi? Vienam cilvēkam šķiet, ka viņam ir pārāk mazs dibens, citam varbūt roka ir pieskrūvēta, nu, katram ir kādi defekti, ar kuriem cilvēks cīnās," atzīst Agnese.

"Es zinu, ka nekad nebūšu smukā meitene ar blondiem, gariem matiem... Kāds žurnāls mani reiz aicināja uz kailfoto fotografēšanu. Es varētu tam piekrist tad, ja tas notiktu tā, kā es to gribu. Erotiku var saprast dažādi. Tas nav tikai tā, ka stilists paņem no veikala peldkostīmu, aplej modeli ar ūdeni, apber ar smiltīm, un tā ir visa erotika... Man gribas darīt to, ko man gribas darīt, to, kas atbilst man pašai," teic Agnese.

Kopā ar monstriem

"Vai jūsu ģimenes mamma arī tikpat dulla kā jūs abi?" pajautāju Agnesei un Aivaram. "Oooo! Mamma," daudznozīmīgi novelk Aivars. "Viņa ātri visus noliks pa vietām," piebalso Agnese, "divreiz nav jāsaka." Mamma bieži vien sākot ar noliegumu: "Jums nekas nesanāks! Kas tā par mūziku! Ejiet labāk strādāt!" Bet tad, kad kaut labs sanāk, mamma atmaigst, skubinādama vīru un meitu doties uz mēģinājumu. "Pieņemu, ka ar diviem muzikantiem ir diezgan grūti dzīvot kopā," Agnese secina. Situācijas dramatismu padziļina vēl arī tas, ka jaunākā māsa Katrīna arī muzicē, ar mūzikas vīrusa izraisītām kaitēm sasirdzis arī brālis Kristians...

Muzikālā gaume, protams, atšķiras. Un Latvijas klausītāju gaume ir visai dīvains putns, kas gadu gadiem audzināts latvju šlāgera stilā. "Šis šlāgeris ir neatņemama tautas būtības daļa," teic Aivars, "un pat mana mamma, kas ļoti labi zina, ko un kā mēs darām, saka: kad jūs beidzot uzrakstīsiet vienu normālu, smuku dziesmu? Mēs uztaisījām dziesmu ar melodisku harmoniju, un tad mums sāka pārmest otrs gals, sak, ko jūs tur sacerējāt, pilnīgs murgs – kaut kāds šlāgeris! Bet, nopietni runājot, cilvēku izpratne par mūziku ir pilnīgi... piedod, pakaļā."

Var nojaust, ka Agneses autoritāte latviešu mūzikā ir Raimonds Pauls, kaut arī Triānas parka un Maestro muzicēšana stili – pirmajam īpatnais pop/rock/funk stils, otrajam latviski melodiskais – ir absolūti atšķirīgi. Agnese ir pārliecināta: ja viņa pirms pāris gadiem nebūtu aizgājusi uz Jaunā viļņa pirmo atlases kārtu, ko klausījās un vērtēja arī Raimonds Pauls, ja viņa nebūtu tur nodziedājusi pilnīgi crazy/sexy dziesmiņu Zastreļi meņa* (šī dziesma iekļauta arī jaunajā albumā), Maestro – visdrīzāk – nebūtu viņu uzaicinājis piedalīties vienā no saviem TV projektiem. "Man šķiet, ka tas ir katra Latvijas dziedātāja sapnis – koncertēt kopā ar Raimondu Paulu," Agnese ir pārliecināta, "atceros, mēs kopā ar Aminatu, kas arī piedalījās šajā projektā, sēdējām un pusdienojām, un viņa, nolikusi pie malas karoti, pēkšņi ierunājās: vai es vispār saprotu, kā mums ir paveicies – būt kopā ar Raimondu Paulu? Varbūt es nekad nebūšu tāda kā Ance Krauze, kas regulāri koncertē ar Paulu, taču tā ir fantastiska pieredze! Un zini, ko es novēroju? Mums, jaunajiem mūziķiem, nav tik forša tusiņa kā mūzikas monstriem – sanāk kopā Niks Matvejevs, Žoržs Siksna, Raimonds Pauls un sāk atcerēties senos laikus. Cik daudz superīgu stāstu es dzirdēju, kad tika filmēts raidījums Krodziņā pie Paula!"

...Nervoza, it kā nepārejoša noguruma slāpētā balsī pavisam jaunā meitene Agnese vilina klausītājus viņai sekot. Triānas parks atver vārtus, un mēs ejam pa akmens šķembu noblietētiem celiņiem, pa oļu takām, pa zālainām stigām, un mūsu soļi atbalsojas sulīgajā, biezajā mūzikā, ko radījis Triānas parks. Brīnumainā parka iemītniekiem reiz būs daudz pasaku, teiku un stāstu, ko atklāt tiem, kuri sekos šīs mūzikas vilinājumam.

* Nošauj mani – krievu val.