Pilskungam jāpazūd. Nāk īstie pircēji
 

"Sākumā entuziasms bija lielāks," atzīst Andrejs Vīcups, Stāmerienas pils vienīgais deklarētais iemītnieks, "darbinieki – katru dienu, mēs un mani domubiedri gandrīz katru sestdienu, arī atvaļinājuma laikā, atjaunojām pili. Tagad cilvēki, redzēdami, ka man vairāk jācīnās pa tiesām, līdz ar to ir daudz mazāk laika darbam pilī, atrod sev citas nodarbes, kur mazāk stresa, bet vairāk gandarījuma."

Andrejs ir sarūgtināts. Viņam ir tikai viens jautājums: kāpēc tā vietā, lai ļautu viņam atjaunot Stāmerienas pili, gan pašvaldības, gan valsts iestādes riteņos bāž tādus sprunguļus, ka strādāt nav iespējams? Andrejs stāsta, ka divpadsmit gadu laikā pils un parka restaurācijā, saglabāšanā un izpētē jau ieguldīti vairāk nekā 100 000 latu. Ja A. Vīcupu pēc neskaitāmajiem tiesas procesiem un pašvaldības lēmumiem tomēr padzen no pils, kas un kādā veidā viņam kompensēs ieguldīto naudu? Neviens, atsaucībai dzirkstījot, nav tam pieteicies. Situācija ap pili un pilī ir milzusi gadiem ilgi.

1998. gada 29. janvārī SIA Zeltaleja 1 noslēdza nomas līgumu ar Stāmerienas pagasta padomi par nekustamā īpašuma nomu. Tā sastāvā ietilpst valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi – Stāmerienas muižas pils un parks. SIA Zeltaleja 1 valdes loceklis A. Vīcups šo vietu noskatīja tālab, ka netālu atrodas viņa dzimtas mājas un pils uzrunājusi ar savu apslēpto skaistumu: deviņdesmito gadu sākumā varēja tikai nojaust, cik šī pils var būt daiļa.

Pirms A. Vīcups pieteicās pils nomai, tā bija nevienam nevajadzīga pussabrukusi celtne ar izdauzītiem logiem, piegānīta ar suņu un baložu izkārnījumiem. Jumts bija tik caurs, ka lietus laikā nācies skraidīt ar vannītēm un spaiņiem, lai tos saliktu zem ūdens straumēm, kas gāzās iekšā. Savukārt mākslas darbiem līdzīgās dažu telpu durvis kāds bija izcēlis no eņģēm, lai pagrabā izveidotu apcirkņa sienas...

A. Vīcups kopā ar domubiedriem ķērās pie pils un parka izpētes un restaurācijas. Viss notika atbilstoši projektam – pils centrālās daļas jumta un pārseguma konstrukciju remonts un seguma nomaiņa, ieejas durvju restaurācija, lietus ūdeņu novadīšanas sistēmas renovācija, parka kopšana utt.

Pils apbūves pilnīgai atjaunošanai tika izstrādāti un saskaņoti vairāki projekti. Vienlaikus notika kultūras pasākumi. Pilī un tās parkā tūkstošiem cilvēku piedalījušies Dailes teātra un amatierteātru festivālos, skolotāju koru salidojumā utt. Ikdienā pils un parks ir atvērti apmeklētājiem. 2005. gadā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Stāmerienas pili iekļāva sarakstā 100 sakoptākie kultūras pieminekļi Latvijā.

Problēmas sākās tad, kad A. Vīcups darīja zināmus savus nodomus: privatizēt pili, kurā viņš kā nomnieks bija saimniekojis gandrīz divus gadus – likumā noteikts, ka jau pēc gada nomniekam ir pirmpirkuma tiesības objekta privatizācijas gadījumā.

Jāatrod iegansts

1998. gadā tika slēgts nomas līgums ar Stāmerienas pagastu, ko tolaik vadīja Zintis Vībāns. Tika parakstīts arī sadarbības līgums, kas bija ļoti vērtīgs, jo palīdzēja piesaistīt līdzekļus pašvaldībai.

Viss beidzās 2001. gadā, kad Stāmerienas pagastā notika varas maiņa: par padomes priekšsēdētāju kļuva Raitis Apalups. "Pagasta pašvaldības turpmākā darbība bija virzīta uz to, lai radītu šķēršļus SIA Zeltaleja 1 izpildīt nomas līgumā ietvertās saistības," teic A. Vīcups. 2002. gada 3. jūlijā uz pašvaldības vārda ierakstīja Zemesgrāmatā Stāmerienas pili. Vīcups samaksāja visus šā procesa izdevumus.

2002. gada 20. jūlijā A. Vīcups tika uzaicināts uz pagasta padomes sēdi. "Domāju, ka sēdē turpinās skatīt Zeltalejas 2000. gadā iesniegto privatizācijas pieteikumu: 2001. gada 4. janvāra pagasta padomes sēdē tika runāts, ka privatizācijas jautājumu risinās pēc īpašuma tiesību apliecinošu dokumentu saņemšanas," atceras A.Vīcups. Taču liels bija viņa pārsteigums, kad sēdē nācās klausīties asos pārmetumos par darbiem, ko viņš veicis nomas objektā: izrādās, nekas vairs nebija labi. Kas varēja būt pamatā šai krasajai neapmierinātībai? Tā varēja būt varas maiņa. Iespējams arī, ka R. Apalupu saniknoja 2001. gada jūlijā noslēgtais dzīvojamo telpu īres līgums starp SIA Zeltaleja 1 un fizisku personu A. Vīcupu kā īrnieku, šo līgumu pirms tam saskaņojot pašvaldībā. "Tā kā es regulāri strādāju pilī, savu fizisko ieguldījumu es varēju pierādīt ar īres līgumu, kur tas bija paredzēts. Līgumu apstiprināja pašvaldībā," piebilst nomnieks.

R. Apalups uzstāja, ka A. Vīcups ir pārkāpis nomas līgumā noteikto: neizdot nomas objektu apakšnomā. Taču fiziska persona A. Vīcups bija īrnieks, nevis nomnieks, jo izīrēt var tikai apdzīvojamo platību. Stāmerienas pils jau kopš sākotnes bija viendzīvokļa māja: mājas būvētājs un īpašnieks – barons fon Volfs – Stāmerienas pili cēlis kā ģimenes māju, un pašvaldība šo ēku nav pārbūvējusi, atbilstoši Būvniecības likumam nododot ekspluatācijā kā citam mērķim paredzētu celtni. Nav patiess pagasta vadības apgalvojums, ka "Vīcups panācis, lai pilij nosaka viendzīvokļa mājas statusu" – nekas nebija jāpanāk, tas tāds bija jau vairāk nekā pusotru gadsimtu.

Pamatojot šo tēzi, 2001. gada 12. decembrī Valsts zemes dienesta (VZD) Vidzemes reģionālā nodaļa jau bija izsniegusi SIA Zeltaleja 1 valdes loceklim A. Vīcupam Stāmerienas pils Būves tehnisko inventarizācijas lietu, un, balstoties uz tās datiem, pagasts veica savu īpašumtiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā. Ar to tika konstatēts, ka "Stāmerienas pils ir dzīvojamā māja remonta stadijā, bet būves lietošanas veids – viena dzīvokļa māja". Tas nozīmēja, ka SIA Zeltaleja 1 nav pārkāpusi nomas līgumā noteikto, tāpēc ar to lauzt līgumu – vismaz šāda iemesla dēļ – nav iespējams.

Mērķis – lauzt līgumu

Tāpēc pašvaldības vadība apgalvoja, ka A. Vīcups panācis, lai VZD darbiniece Lolita Dundure, kas pilī veica tehniskās uzmērīšanas darbu, nosaka pils vērtību 5000 latu apmērā, bet, lūk, patiesībā pils vērtība esot 35 000 latu. 1993. gada 1. jūlijā, pašvaldībai pārņemot pils ēku no likvidētās paju sabiedrības Stāmeriena, tās atlikusī vērtība bija 351,40 lati. VZD, veicot ēkas tehnisko inventarizāciju 2001. gadā, noteica tās tehniskās inventarizācijas vērtību 5653 latu apmērā. Protams, ja Stāmerienas pašvaldība, pametot gaisā slapju pirkstu, bija izdomājusi, ka pils ēkas vērtība ir teju septiņas reizes lielāka, nekā noteikusi L. Dundure, tas katrā ziņā varēja būt vienīgi A. Vīcupa nopelns – atšķirībā no viņa Stāmerienas pašvaldība pilī nebija ieguldījusi ne santīma...

2003. gada 31. martā ar Gulbenes rajona policijas pārvaldes darbinieku palīdzību (acīmredzot pēc pagasta vadības lūguma) Stāmerienas pils tika aizzīmogota.

19. maijā Stāmerienas pilī tika veikta kratīšana: policisti atlauza pašu aizzīmogotās durvis, sabojājot gan slēdzenes, gan vērtnes. Kratīšanas lēmumā bija rakstīts, ka

L. Dundure esot pārsniegusi likumiskās robežas, radot "būtisku kaitējumu". Kam? Nav zināms. Iespējams, tiem, kuriem gribējās pēc iespējas treknāk uzsist gaisā Stāmerienas pili.

Stāmerienas pagasta padome darīja visu, lai nepieļautu nomājamā objekta restaurāciju, proti, lai SIA Zeltaleja 1 nesaņemtu būvatļaujas, lai nepieļautu pabeigto būvju nodošanu ekspluatācijā utt. Piemēram, 2003. gada 29. maijā Stāmerienas pagastvalži pieņēma lēmumu ieteikt Gulbenes pilsētas būvvaldei neizsniegt būvatļauju pils jumta rekonstrukcijai. Būvvalde atļauju tiešām neizsniedza. Tādā veidā tika ne tikai traucēta Zeltalejas 1 saimniecisko darbību, bet arī nopietni apdraudēta valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa eksistenci.

A. Vīcupa bezgalīgā sarakste ar pagasta pašvaldību liecināja par to, ka mērķis ir viens: padarīt neiespējamu Zeltalejas 1 līgumā uzņemto saistību izpildi, kas dotu iemeslu pašvaldībai lauzt līgumu, turklāt izdarīt to, neatlīdzinot nomnieka veiktos ieguldījumus.

Riņķadancis ar prokuratūru

Pēc L. Dundures veiktās inventarizācijas, kas tika pasludināta par nelikumīgu, VZD Vidzemes reģionālās nodaļas darbinieki pēc Gulbenes rajona policijas pārvaldes (!) pasūtījuma (tehnisko inventarizāciju var pasūtīt tikai īpašnieks, īrnieks vai nomnieks) 2003. gada 12. jūnijā esot veikuši vēl vienu tehnisko inventarizāciju: izziņas veicējs lēmumā norādīja, ka ir nepieciešams noskaidrot Stāmerienas pils patieso vērtību. Taču 12. jūnijā nekāda inventarizācija nenotika, un tāpat zināms, ka uz izziņas izdarītāja lēmuma pamata veikto tehnisko inventarizāciju (šāda izmeklēšanas darbība likumā vispār nav paredzēta!) var izmantot tikai konkrētās krimināllietas pirmstiesas vai tiesas izmeklēšanas ietvaros, nekur citur. Taču šī fiktīvā inventarizācijas lieta, kurā ir kaudze ar neprecizitātēm un izdomājumiem, tomēr kā patiesa figurēja nākamajos tiesas procesos. Savukārt kriminālapsūdzības pret L. Dunduri tika noņemtas kā nepamatotas. Tikai nezin kādēļ netika atjaunota viņas veiktā tehniskā inventarizācija. Šis fakts radījis virkni aplamību, kā arī materiālos zaudējumus. Likumā gan rakstīts, ka iestādes kļūda, pie kuras persona nav vainīga, nevar radīt personai nelabvēlīgas sekas.

Varbūt arī nevar, tomēr rada. Manipulējot ar puspatiesībām, Stāmerienas pašvaldība naudīgo pircēju gaidās mēģināja izēst A. Vīcupu no pils. Divi tiesu procesi jau bija zaudēti, un A. Vīcups, vairs necerēdams uz tiesu iedziļināšanos patiesajos lietas apstākļos, 2003. gada 27. novembrī uzrakstīja Ģenerālprokuratūrai vēstuli par VZD nelikumīgo rīcību. 2004. gada 29. janvārī A. Vīcups saņēma prokurora

A. Pormaļa vēstuli, kurā bija teikts, ka "prokuratūras veiktās pārbaudes rezultātā nav konstatēti pārkāpumi valsts vai pašvaldības amatpersonu rīcībā". Prokurors piebilda: "Izvērtējot masu medijos fiksēto informāciju..." Pagodinoši, ka prokurors savos atzinumos vadās tikai no medijiem, taču faktus, šķiet, vajadzēja smelties citur. Taču prokurora atbildē vēl ir daudz aplamību, kas liek secināt, ka A. Vīcupa iesniegums vispār nav skatīts pēc būtības.

Tālāk – atkal tiesas prāvas. 2009. gada 23. aprīlī A. Vīcups raksta vēstuli ģenerālprokuroram Jānim Maizītim ar lūgumu objektīvi veikt tajā minēto faktu pārbaudi, uzsverot, ka Stāmerienas pagasta amatpersonas tiesas procesos izmanto fiktīvo tehniskās inventarizācijas lietu. Ģenerālprokurors J. Maizītis neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt uz šo vēstuli gada (!) laikā. Lai iekustinātu ļoti aizņemto Ģenerālprokuratūru, A. Vīcups 2010. gada 8. aprīlī aizsūta vēstuli Saeimas deputātam Albertam Krūmiņam, kurā cita starpā raksta: "Ir pamats uzskatīt, ka mūsu iesniegumā minēto prettiesisko darbību veikšanu LR prokuratūra visnotaļ akceptē un uzskata par atbalstāmu praksi." Zibenīgi – jau

30. aprīlī – deputātam A. Krūmiņam tiek nosūtīta atbilde, kurā virsprokurora pienākumu izpildītāja Bērziņa vienkārši atrakstās.

Taču A. Vīcups tā arī nesagaidīja atbildi no prokuratūras. Tāpēc 8. jūnijā viņš uzrakstīja vēl vienu vēstuli par prettiesisku pierādījumu radīšanu un izmantošanu – šoreiz ģenerālprokurora pienākumu pildītājam Arvīdam Kalniņam. Atbilde, protams, kavējas. Tā kā amatā stājies jaunais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, ir cerības, ka viņa vadībā prokuroriem tomēr pietiks laika un vērības, lai iedziļinātos šajā lietā.

Balsot bez jēgas?

Tostarp nav snaudusi arī Stāmerienas pašvaldība. Tā ir sagatavojusi lūgumu Ministru kabinetam: izdarīt grozījumus MK rīkojumā un atcelt tā 2. punktu, kas nosaka, ka "saskaņā ar Gulbenes rajona Stāmerienas pagasta padomes 2002. gada 25. janvāra lēmumu muiža netiks atsavināta". Gulbenes novada pašvaldības budžetā "nav brīvu līdzekļu, lai pašvaldība pati uzturētu un atjaunotu muižu, tā kā pēc ilgstošas tiesvedības ir lauzts līdzšinējais nomas līgums ar muižas nomnieku SIA Zeltaleja 1 un nodots pieteikums zvērinātam tiesu izpildītājam par minētā nomnieka piespiedu izlikšanu no muižas". Dome plāno "atsavināt muižu un par iegūtajiem līdzekļiem uzbūvēt sporta zāli pie Stāmerienas pamatskolas". Un kā ar Vīcupa ieguldīto līdzekļu atlīdzināšanu? Par to vispār nav runas.

Toties sporta zāle gan iecerēta vietēja mēroga olimpisko spēļu līmenī: tās izmaksas plānotas 856 559 latu apmērā. Vai nelielai skoliņai ir nepieciešama gandrīz miljonu latu vērta būve? Jā, vajadzīga kā gaiss: Gulbenes novada domes sēdē Stāmerienas pagasta pašpārvaldes priekšsēdētājs Ainārs Brezinskis apgalvo, ka "jau šobrīd jānodrošina zāle mūsu futbolistiem (? – E. V.)", bet projektā jau esot ieguldīti 38 000 latu. Un vispār, turpina A. Brezinskis, potenciālie pircēji solot, ka pils sākumcena varētu būt 300 000 latu. Vai pircēji ir tādi paši kā bēdīgi slavenais čekas darbonis Māris Dreijers, kura lielākais varoņdarbs savulaik bija paša sievas – baletdejotājas Zitas Errs – sašaušana, bet nākamais lielākais – Jaungulbenes un Kalnienas muižu iegāde? Ar diviem pēdējiem objektiem sanāca labāk nekā ar sievu: tos neuzspridzināja un pat nesašāva, tikai pameta laika zobam, lai grauž.

Savukārt, runājot par Stāmerienas pili, kuru, kā stāsta, iekārojis tas pats M. Dreijers, deputāts Dz. Poļaks piebilst, ka, uzceļot sporta zāli, "arī Krievijas sportisti varētu braukt un trenēties". Deputāts R. Apalups piemetina, ka Ministru kabinetā noteikti pieņemšot izmaiņas lēmumā. "Garantēju!" viņš pārliecināti piebilst.

Kur Apalupa kungs smēlies tādu pārliecību? Ar ko tad bijušais pagastvecis sarunājis šo štelli? Jā, lēmumprojekts jau ir sagatavots – ar Ministru prezidenta V. Dombrovska un reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministres D. Staķes parakstu. Atliek ministriem neiedziļināties un nobalsot, lai uz fiktīviem pierādījumiem balstītu, tātad nelikumīgu lietu padarītu par likumīgu.

Droši vien daudzi cilvēki A. Vīcupa vietā atmestu ar roku šim bezgalīgi bezcerīgajam "pasākumam", taču A. Vīcups nepadodas, un tas, iespējams, robežojas ar naivu ticību tam, ka indivīda cīņa ar valsti var beigties ar indivīda uzvaru. Taisnības meklējumi vēl turpinās. Bet tikmēr Stāmerienas pilskungs – kā viņu dēvē draugi un atbalstītāji – aiziet iestiklot kādu pils logu. "Man darbu vēl daudz," viņš atvainojas un steidzīgi dodas uz savu izloloto pili. Pagaidām – uz savu.