Neskries ratiem pa priekšu [intervija ar Imantu Kalniņu]

Neatkarīgā piedāvā interviju ar TB/LNNK vecbiedru Imantu Kalniņu.

– Politiskā situācija valstī, gaidot Saeimas vēlēšanas, mainās teju vai katru dienu. Ko redz jūsu vērīgās acis, vērtējot to, kas te notiek?

– Notiek tas, kas notiek. Taču man šķiet, ka šis priekšvēlēšanu laiks ne ar ko īpaši neatšķiras no iepriekšējiem priekšvēlēšanu periodiem, proti, tie, kas piedalās vēlēšanās, dara visu, lai viņu piedalīšanās būtu rezultatīva. Arī politiskā mizanscēna gandrīz nav mainījusies, vienīgi – nākušas klāt politiskās apvienības. Teorētiski runājot, partiju apvienošanās ir pozitīvi vērtējams process, jo Latvijas valstī vienlaikus esošu līdzīgas ideoloģijas partiju eksistence nav efektīva. Taču neatrisināts jautājums, manuprāt, ir tas, ka apvienības dažkārt veidojas no ideoloģiski visai atšķirīgām daļām. Tas nedod pārliecību, ka apvienības būs monolītas un ka tās būs pasargātas no šķelšanās. Tas nozīmē arī to, ka Latvijas elektorātam būs grūtāk nekā citkārt izdarīt izvēli starp šīm apvienībām. Līdz ar to vēlētāji turpinās balsot par konkrētām personām, bet, ja tā, tad vēlēšanu rezultāti nebūs krasi atšķirīgi no iepriekšējiem. Mana pārliecība ir tāda, ka parlamentā jāstrādā cilvēkiem, kas jau guvuši politisko pieredzi.

– Un kā tad ar jaunajiem spēkiem? Vai tad tie nav vajadzīgi? TB/LNNK taču apvienojās ar Visu Latvijai!, un, ja šī apvienība iekļūs parlamentā, tas būs daļēji jauns spēks.

– Tas ir atsevišķs jautājums, jo tā ir tēma par nacionālās identitātes problēmām. Protams, jauniem spēkiem ir jānāk. Taču es nedomāju, ka tie kaut ko būtiski mainīs Saeimas politiskajā spektrā.

– Iespējams, būtiskas izmaiņas varētu nest Saskaņas centrs (SC), kas gan nav jauns spēks, toties augsti reitingots gan.

– Jā, varētu būt, ka viņi saņems lielu balsu skaitu. Un tad saasināsies visi jautājumi, par kuriem līdz šai pašai dienai nav lemts un kuri nav izvirzīti darba kārtībā, proti, tie ir ideoloģiskās dabas jautājumi. Tie ir jautājumi par Latvijas pilsoņu attiecībām ar Latvijas valsti. Ir ļoti daudz neatrisinātu jautājumu šajā jomā, un pārāk ilga nerunāšana ir bīstama. Ir noteikti jādiskutē. Bet diskusijā parasti ir vismaz divas puses. Un ne vienmēr ir tā, ka viena puse spēj un grib sadzirdēt otru pusi. Ja SC un citas nelatviešu partijas uzvarēs, tās centīsies realizēt savu ideoloģiju valstiskās formās. Tad mainīsies valsts valodas statuss, nepilsoņiem ļaus iekļauties valsts administrācijā, būs arī citas atzīmējamās un svētku dienas.

– Kopš Latvijas Republikas atjaunošanas pagājuši 20 gadi. Kas tad nacionālajiem spēkiem liedza būtiski risināt šos valstiskās ideoloģijas jautājumus? Latvijas valstij taču nav nekādas ideoloģijas, nav koncepcijas, nav virzības – uz kurieni mēs ejam?

– Tieši tā – nav. Nepietiek ar to, ka pasakām – Latvija ir nacionāla valsts. Ir jāspēj realizēt nacionālo politiku, bet tāda nav izveidota. Kāpēc tas divdesmit gadu laikā nav noticis? Pirmām kārtām tā ir nespēja kvalitatīvi runāt par tādiem jautājumiem. Un runāt ne tikai tā, ka apkārtējie, bet arī visa pasaule tevi dzird. Turklāt nacionālās identitātes jautājumi ir tādi, kurus saprot jebkurš cilvēks. Taču es vienlaikus brīnos par to, ka pasaule tomēr vairās runāt par šiem jautājumiem. Bet, ja tomēr runā, tad šie jautājumi tiek interpretēti kā tabu. Vismaz priekš manis nacionālā identitāte ir būtisks manas eksistences nosacījums. Domāju, tā ir daudziem. Jāpiebilst, ka nacionālās identitātes formulējums ir valsts ideoloģijas sastāvdaļa. Nākamais jautājums ir par to, kur ir mūsu garīgie vadoņi. Mums ir dižgari, piemēram, Kārlis Skalbe un Jānis Akuraters, viņu gan vairs nav starp mums, taču viņu teiktais ir šajā pasaulē. Tās ir tik augstas kvalitātes, lai izveidotu tādu valsts ideoloģiju, kāda mums nepieciešama. Tādu, kuru novērtētu pilnīgi visi cilvēki. Tie ir visbūtiskākie jautājumi. Valsts ideoloģija – tas ir tāpat kā reliģija, kā visu garīgo vērtību sistēma. Ja mēs ignorēsim garīgās vērtības, tad paliksim tikai eksistenciālo vērtību līmenī, kur zeļ korupcija un citas negācijas.

– Vai tiešām uzskatāt, ka pēkšņi parādīsies kāds garīgais līderis, kurš pateiks, ka jārada valsts ideoloģija? Pateiks, lai tagad cilvēki nedomā tikai par desumaizi, bet gan par ideoloģiju?

– Nezinu, vai parādīsies viens līderis – tāds kā dalailama, taču uzskatu, ka garīgā līdera funkcijas varētu pildīt latviešu inteliģence. Neredzu nevienu citu personāžu, kas to varētu veikt. Bet šajos divdesmit gados kaut kas ir atbaidījis latviešu inteliģenci no šā uzdevuma pildīšanas.

– Varbūt inteliģence kļuvusi slinka?

– Nedomāju, ka latvieši būtu tādas inteliģentas vienbūtnes, lai, no rīta līdz vakaram ņemoties savā eksistenciālajā dārziņā, aizmirstu domāt un runāt arī par garīgām lietām. Inteliģences darbalaiks nav ierobežots, un varbūt tiešām kaut kas ir atbaidījis inteliģences cilvēkus no nepieciešamās aktivitātes. Nespēja formulēt nacionālās identitātes ideju zināmā mērā ir diskreditējusi pašas nacionālās valsts ideju, jo nevar ieiet templī un sākt runāt vārtrūmes valodā.

Pilnu interviju ar Imantu Kalniņu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"