Uzņēmēja Ieva Plaude-Relingere, piedzīvojusi savas biznesa impērijas uzplaukuma un krīzes viļņojumus, gluži nesen strauji pozicionējās uz politiskā šaha dēlīša, iekļaudamās apvienībā Par labu Latviju. Kas viņa būs – neprognozējams zirdziņš, mērķtiecīgs laidnis vai visvaroša dāma – vēl nav zināms. Skaidrs vienīgi tas, ka bandinieks viņa noteikti nebūs: pašpārliecība neļaus.
– Kādā TV intervijā jūs izteicāties: "Es ļoti ceru, ka mums vēl pietiek esošo politiķu, kas domā par nākamajām paaudzēm, ne tikai par nākamajām vēlēšanām." Kāpēc iesaistījāties politikā, ja ne tik sen apgalvojāt, ka jums jābūt sevišķi izmisušai, lai ar to sāktu nodarboties? Vai izmisums ir jau iestājies?
– Izmisums ir par situāciju, kādā atrodas Latvijas tautsaimniecība. Par to aktīvi sāku runāt uzņēmēju iniciatīvas ietvaros pērnā gada vasarā. Tad, kad politikā iesaistās ārsti, žurnālisti, skolotāji, bijušie ierēdņi vai tiesneši, tas skaitās labi un atzīstami, un tā esot pilsoniskas sabiedrības pazīme. Tiklīdz to dara uzņēmēji, par to izsakās sliktāk: tas nozīmējot, ka viņi grib iegūt kādus labumus sev. Taču jebkuras valsts pamatā ir nacionālā ekonomika, kuras attīstība ir neiedomājama bez vietējiem uzņēmējiem. Ja uzspļauj nacionālā biznesa interesēm, ja nodokļus var paaugstināt jebkurā brīdī, ignorējot samērību, ja uzspiestās birokrātiskās prasības sadārdzina visu, kas tiek ražots vai pārdots Latvijā, tajā brīdī uzņēmēji sāk interesēties par politiku.
– Gan esošie, gan topošie politiķi apgalvo, ka esošajai valdībai nav Latvijas nākotnes redzējuma. Kā īsti ir?
– Jā, valdībai nav ekonomiskās attīstības redzējuma nākamajiem 10 gadiem. Nav attīstības redzējuma pat trim gadiem. Daudziem šķiet, ka situāciju var stabilizēt, arī neko īpašu nedarot. Taču nedrīkst sēdēt un gaidīt, jābūt politiskajai gribai veikt reformas, pretējā gadījumā mūs sagaida ilgstoša stagnācija vairāku gadu desmitu garumā.
– Igaunijā tiks ieviests eiro jau nākamgad. Kaimiņvalsts ekonomiskajā attīstībā ir krietni mūs apsteigusi, iespējams, pat par astoņiem gadiem apsteigusi.
– Tā ir, kaut arī 1991. gadā sākām no vienādām pozīcijām. Igaunija pārņems iniciatīvu, un no starptautisko investoru skatu punkta tā kļūs par Baltijas centru. Savukārt mēs gatavojamies ieviest eiro tikai 2014. gadā. Tad vilciens jau būs aizgājis. Es nesaprotu, kas valdībai liedz mainīt taktiku jau tagad, kāpēc tā nepieņem alternatīvus lēmumus, lai veicinātu iekšējā tirgus atjaunošanu, kas krīzē faktiski apstājies?
– Tāpēc, ka jādomā par aizdevēju ultimātiem vairāk nekā par valsts attīstību. Taču jūs esat apvienības Par labu Latviju biedre: vai ir kas tāds, ko vispār varat politikā mainīt, pati iesaistoties politikā?
– Apvienība ir politiska tik, cik tā gatava uzstādīt savas prasības politiķiem un sekot līdzi to izpildei. Laiks rādīs, vai manas cerības par tiem, kas domā par nākamajām paaudzēm, attaisnosies. Tas ir iemesls, kādēļ esmu aktīva apvienībā PLL.
– Dīvaini tomēr tas, ka, aktīvi eksponēdamās šajā apvienībā, jūs neesat tās vēlēšanu listē. Kā tad tā?
– Kāpēc neesmu?... Par spīti daudziem gadiem biznesā, esmu pārāk tieša un asa, bet politika ir kompromisu māksla. Otrkārt, Latvijas politikā daudzas lieliskas idejas un lieli darbi netiek novērtēti tikai tāpēc, ka tos paveicis politiskais konkurents. Es cienu ideju nesējus un lielu darbu darītājus neatkarīgi no partijiskās piederības, un tautas kustībā Par labu Latviju ir potenciāls īstai diskusijai un spējai uzklausīt visus viedokļus, ja vien tie izteikti, vēlot Latvijai labu.
– Par spīti jūsu pieminētajam tiešumam un asumam – ļoti diplomātiska atbilde. Vai jūs piedalījāties PLL partijas programmas tapšanā?
– Jā, esmu izteikusi savu viedokli, un tas ir saklausīts. Diemžēl Latvijā nekad nav bijusi stipra opozīcija. Opozīcijai jābūt spēcīgai ideju un domāšanas ziņā, jo varas partijām vienmēr būs lielāks resurss, lai detalizēti sarakstītu programmu. Partija, ja tā nav pie varas, spēj izteikt idejas, iezīmēt galvenos attīstības virzienus, izvērtēt lielākos riskus, taču tā nekad nespēs izstrādāt detalizētu valsts budžetu, kuru veido simtiem cilvēku daudzās ministrijās. Taču PLL ir politiķi, kuri ne tikai spēj izteikt savu redzējumu par valsts attīstību, bet arī ar darbiem ir pierādījuši, ka spēs savas idejas realizēt. Tāds, piemēram, ir Ainārs Šlesers, un aiz viņa pleciem es jūtos droši.
– Tā ir gluži sievišķīga sajūta, kaut gan jūs pozicionējaties kā simtprocentīgi patstāvīga un pat dzelžaina bizneslēdija.
– Jā, es tiešām jūtos kā novērtēta kā sieviete, un tas ir patīkami.
– Skan labi. Bet vai jūsu apvienībai ir kas sakāms par mūsu valsts nodokļu politiku, par tās nejēdzību un neprognozējamību?
– Nav iespējams ilgstoši braukt ar laivu, kas mēdz kļūt par traktoru. Nav iespējams ilgstoši efektīvi prognozēt un plānot uzņēmējdarbību un uzņēmuma finanses tik neparedzamos ekonomiskajos un nodokļu sistēmas apstākļos, kādi ir Latvijā. Nodokļu slogs kā tāds nav tas sliktākais, daudz nejēdzīgāka ir neizlēmība un nespēja izvērtēt savu lēmumu iespējamās sekas. Biznesā galvenais ir skaidri definēti spēles noteikumi. Tas nebūs iespējams, kamēr neparādīsies skaidrība par 2011. gada valsts budžeta projekta veidošanas uzstādījumiem, bet budžetam pat aprises tagad nav skaidras.
– Visdrīzāk, to tiešām sāks veidot tikai novembrī vai pat decembrī.
– Ja budžetu sāks veidot tikai novembrī, kad, visticamāk, sanāks jaunā valdība, budžeta apstiprināšana var ieilgt līdz martam. Tas nozīmē, ka šos trīs mēnešus mēs naudu tērēsim vēl pa vecam, pārtēriņš iekrāsies un apmēram 105 miljoni latu būs papildus jānogriež atlikušajos deviņos mēnešos. Kopējais samazinājuma apjoms tad var būt nevis 400 miljoni, bet gan 500 miljoni latu, turklāt tie būs jānogriež deviņos mēnešos. Valdībai būtu godīgi jāpasaka, ka tā nespēj atrast veidu, kā nākamā gada budžetā bez nodokļu paaugstināšanas var palielināt valsts ieņēmumus par 400 miljoniem latu, tāpēc tā gatavojas samazināt izdevumus sociālajā sfērā un palielināt nodokļus. Paradoksāla ir valdības nespēja veidot konstruktīvu dialogu pat ar Latvijas Banku! No vienas puses ir Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs, kurš sakās zinām, kā bez sociāli sāpīgiem samazinājumiem ietaupīt 600 miljonus latu, bet no otras puses ir varas partijas, kas intensīvi domā vienīgi par vēlēšanu kampaņu! Laikā, kad privātie uzņēmumi restrukturizē ražošanu, optimizē izdevumus, valsts pārvaldē nav veiktas gandrīz nekādas reformas. Ja nebūs konceptuāli citas pieejas budžeta veidošanai, gaidāmā izdevumu samazināšana arvien vairāk degradēs sabiedrības attieksmi pret valsti.
– Un tas būs tikai loģiski. Jūs kopā ar citiem politiķiem un uzņēmējiem taču tikāties ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru. Jums nekas netraucēja pievērst prezidenta uzmanību šīm nejēdzībām.
– To mēs arī darījām. Protams, jebkura uzņēmēju tikšanās ar valsts augstāko vadību ir vērtējama pozitīvi, pat ja tai ir tikai PR mērķi. Tikšanās nozīmē, ka ar uzņēmēju viedokli ir jārēķinās un ar to rēķinās. Tomēr skaidras atbildes un solījumus, ka nodokļi netiks paaugstināti, mēs nesaņēmām. Ko citu uzņēmēji var gaidīt no politiķiem, kuru vienai daļai vēlēšanas ir pēc pāris mēnešiem, bet citiem – pēc pāris gadiem? Jūtams, ka politiķi domā tikai par vēlēšanām. Savukārt valdības taktika ir ļoti vienkārša – ar starptautiskā aizdevuma palīdzību vilkt laiku līdz vēlēšanām. Pērn tas tika demonstrēts pašvaldību vēlēšanās, kad lēmums par pensiju samazināšanu tika pieņemts faktiski nākamajā dienā pēc vēlēšanām.
– Bet kādi tad, jūsuprāt, ir risinājumi? Vismaz pagaidām tos nesola nedz varas partijas, nedz pārējie politiskie spēki, kas pieteikušies vēlēšanām. Taču nodokļu sakārtošana un jaunais budžets būtu investoru uzticības jautājums, tas būtu signāls, ka mēs paši tiekam galā ar savām problēmām.
– Valdībai būtu publiski jāapņemas, ka nenotiks nodokļu sloga palielināšana. Es uzskatu, ka nodokļi, kas uzlikti darbaspēkam, kā arī PVN būtu jāsamazina, jo tas uzlabotu nodokļu iekasēšanu un mazinātu pelēkās ekonomikas zonu. Viens no līdzekļiem cīņā pret pelēko ekonomiku būtu varas decentralizācija, motivējot pašvaldības veicināt uzņēmējdarbību, dot tām tiesības iekasēt ne tikai 100% iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet arī 50% uzņēmuma ienākuma nodokli. Pēc aptuveniem aprēķiniem varam secināt: ja visi Latvijā reģistrētie uzņēmumi godīgi maksātu nodokļus, tad piecus miljardus latu budžetā varētu nodrošināt pavisam vienkārši.
– Vienā no savām pirmajā publiskajām runām, kad prezentējāties kā PLL biedre, jūs minējāt visai fantastisku vēlmi: Latvijas iedzīvotāju vidējā alga būs 3000 eiro. Kā to sasniegt?
– Normālā ekonomikā augstas darba algas nozīmē arī augstu darba ražīgumu. Augsts darba ražīgums ir viens no galvenajiem valsts konkurētspējas rādītājiem. Latvijā algas, salīdzinot ar valsts kopproduktu, ir relatīvi zemas, Zviedrijā apmēram 70% no kopprodukta izmaksā algās, Latvijā – tikai ap 45%. Lai darba samaksa 2020. gadā mehāniski izaugtu līdz vidējam līmenim – 3000 eiro, algām turpmākos 10 gadus būtu jāaug vidēji par 14% gadā. Taču lielajām algām līdzi jānāk arī darba ražīgumam. Latvijā krīzes laikos IKP neauga uz darba ražīguma rēķina, tas bija uzpūsts, jo eksistēja uz kreditēšanas burbuļa rēķina. Algu pieaugums ir iespējams vienīgi tad, ja mēs vistuvākajā laikā uzsākam strukturālas reformas ne tikai valsts pārvaldē, bet arī ražošanā. Patlaban Latvijas ekonomikā dominē nozares ar zemu pievienoto vērtību – kokrūpniecība, pārtikas rūpniecība. Lai sasniegtu 3000 eiro lielu vidējo algu, mums ne tikai jāmaina tehnoloģijas jau esošajās nozarēs, bet jāmaina pati ražošanas struktūra, proti, darbaspēks no tekstilizstrādājumu, pārtikas, mēbeļu ražošanas jānovirza uz elektronikas un optikas ierīču, ķīmisko produktu, transportlīdzekļu ražošanu. Nomainot ražošanas tehnoloģijas un panākot darba ražīgumu, kāds ir, piemēram, Vācijā, kur šajās ražošanas nozarēs nodarbināto vidējā darba alga 2007. gadā bija ap 4200 eiro, Latvijā ap 2020. gadu mēs varētu sasniegt jau 2800 eiro lielu vidējo algu. Protams, bez valsts atbalsta, neinvestējot izglītībā, zinātnē un nenodrošinot finansējumu ražošanai, tas nav iespējams. Un tā mēs atkal nonākam pie budžeta veidošanas jautājuma.
– Kas notiek ar jūsu uzņēmumu Fribad Cosmetics group, ko Vācijā iegādājāties 2008. gadā? Mediji ziņo, ka krīzes dēļ jūs esat bijusi spiesta paziņot par triju šā uzņēmuma ražotņu slēgšanu.
– Kamēr norit vairāki juridiskie procesi saistībā ar uzņēmumu, situāciju nekomentēšu. Varu tikai piebilst, ka man pastarpināti piederošās ražotnes joprojām strādā pirmšķirīgi un rada patiešām kvalitatīvu kosmētiku.
– Arī sakarā ar jūsu dzīvesbiedru un biznesa partneri Jurgenu Relingeru mediji ziņoja par nopietnām biznesa problēmām.
– Dzimšanas dienā no Jurgena saņēmu mīļu dāvanu un skaistus ziedus. Neizskatās, ka šim vīrietim būtu kādas problēmas...
– Savulaik izteicāties, ka jūs gribētu Latvijā redzēt jaunu, saliedētu nāciju, kura runātu vismaz trīs valodās – latviešu, krievu un angļu. Kas tas bija – kosmopolītiskas vīzijas apzināts pieteikums vai komunikācijas kļūda?
– Protams, nāciju mākslīgi izveidot nav iespējams, taču es gribu pajautāt: kas apdzīvos Latvijas teritoriju pēc 200–300 gadiem? Jebkuras valsts pastāvēšanas jēga ir saglabāt nācijas identitāti, taču to šobrīd visvairāk apdraud nevis citas valsts karaspēks, bet gan mūsu pašu nespēja izveidot stipru, konkurētspējīgu ekonomiku un sabiedrību. Domāju, ka šobrīd lielāka problēma ir Latvijas depopulācija, ekonomiskā emigrācija. Politiķi gadiem ilgi ir runājuši, ka mūsu nacionālā bagātība ir mūsu cilvēki. Tagad ap 200 tūkstošiem gudru un aktīvu darbaspējīgo Latvijas iedzīvotāju ir svešumā, un katrs IKP pieauguma procentpunkts Anglijā, Īrijā vai Vācijā ir arī šo aizbraucēju darba rezultāts. Kā trīs bērnu māti mani tiešām uztrauc problēma, ka mani bērni nerunā pietiekami labi trijās valodās: viņi ikdienā runā latviski, pārvalda arī angļu valodu, taču problēmas ir ar krievu valodu – pretstatā krievu jauniešiem, kuru vairums labi runā latviski un angliski, arī franču un vācu valodā. Es apzinos, ka latviešu jauniešu karjera ir apdraudēta, viņu vērtība darba tirgū ir zemāka valodu nepietiekamu zināšanu dēļ. Mēs varam kaut ko saražot vai izaudzēt, bet mēs nevarēsim neko pārdot, ja mēs runāsim tikai latviski. Lai mēs varētu konkurēt globālajā tirgū, mums jārunā vismaz trīs vai pat četrās valodās.
[Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas lairakstā NRA]