Tiesībsargs komentē, vai vakcinācijas motivējošie pasākumi atbilst Satversmei

Nosakot vakcināciju motivējošus pasākumus, valsts ir rīkojusies savu pilnvaru ietvaros un pirmšķietami nodrošinājusi dažādu Satversmē garantēto pamattiesību līdzsvaru, turklāt šie pasākumi nav vērtējami kā piespiešana, jo tie ir samērīgi vērsti uz leģitīma mērķa sasniegšanu - Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanu un sabiedrības veselības aizsardzību, šādu nostāju paudis tiesībsargs Juris Jansons, izvērtējot šogad oktobrī vairāku iedzīvotāju viņam iesniegto petīciju par ierobežojumiem darba tiesiskajās attiecībās Covid-19 pandēmijas apstākļos.

Tiesībsargs atzīmējis, ka iesniedzēji būtībā sūdzējušies par Ministru kabineta rīcību - ar valdības noteikumiem un rīkojumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu, noregulējot darba tiesiskās attiecības, tai skaitā, nosakot pienākumu darba ņēmējiem no saviem līdzekļiem apmaksāt Covid-19 antigēna testu.

Tiesībsargs secinājis, ka Saeima ir deleģējis Ministru kabinetu tiesiski regulēt darba tiesiskās un ar to īstenošanu saistītās attiecības Covid-19 pandēmijas apstākļos un Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt epidemioloģiskās drošības pasākumus atsevišķu infekcijas slimību izplatības ierobežošanai.

Analizējot jautājumu par darba devējiem dotajām tiesībām pēc noteiktiem kritērijiem vērtēt, kuram amatam ir nepieciešams vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, kā arī jautājumu par testēšanas sertifikātu apmaksu, cita starpā jāvērtē šī regulējuma mērķis un valsts loma pandēmijas novēršanā, atzīmējis Jansons.

Tiesībsargs konstatēja, ka attiecīgais tiesiskais regulējums pieņemts, lai pēc iespējas vairāk pasargātu sabiedrību no saslimšanas ar Covid-19 infekcijas, mazinātu šīs infekcijas izplatīšanos un sekmētu sabiedrības veselības aizsardzību. Šajā situācijā valsts ir spērusi soļus, lai pēc iespējas veicinātu iedzīvotāju vakcināciju un mazinātu inficēšanās riskus, pildot darba un amata pienākumus, kā arī saņemot valsts institūciju un privātpersonu sniegtos pakalpojumus.

Jansons konstatēja, ka prasība par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta esamību darba vai amata pienākumu pildīšanai ierobežo personu pamattiesības, galvenokārt, personas tiesības uz privāto dzīvi, kā arī tiesības uz nodarbošanos, taču Satversmes 116.pants paredz, ka šīs personas tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Tādējādi indivīda pamattiesību aizskārumam ir jābūt stingri pamatotam ar konkrētu un sasniedzamu leģitīmu mērķi un tas jālīdzsvaro ar sabiedrības kopējām interesēm.

Kā atzīmējis tiesībsargs, konkrētajā gadījumā jāņem vērā, ka tiesības uz dzīvību uzliek valstij pienākumu veikt pasākumus citu cilvēku dzīvības saglabāšanai un sabiedrības veselības aizsardzībai. Arī Latvijai saistošajos starptautiskajos tiesību aktos ir paredzēts šāds pienākums. Sabiedrības veselība arī ir viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, kuras aizsardzībai valsts samērīgi var ierobežot citu personu tiesības. Valstij ir pozitīvs pienākums veikt epidēmisko slimību apkarošanu un profilaksi.

Tiesībsargs secinājis, ka prasības par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta esamību darba vai amata pienākumu pildīšanai mērķis ir arī citu būtisku sabiedrības tiesību nodrošināšana. Šis regulējums vērsts uz to, lai apturētu vai ierobežotu infekcijas izplatīšanos sabiedrībā, tādējādi radot priekšnoteikumu personu brīvas pārvietošanās atsākšanas iespējām, kā arī dažādu sabiedrībai būtisku pakalpojumu pieejamībai un kvalitātei, piemēram, veselības aprūpes pakalpojumu un izglītības kvalitātei. No valsts ekonomiskās situācijas ir atkarīga sabiedrības labklājība un citu pamattiesību, it īpaši sociālo tiesību ievērošana pienācīgā līmenī. Attiecīgi valsts pienākumi Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanā ir cieši saistīti arī ar visas sabiedrības labklājību un drošību, un jebkuri konkrēti pasākumi, tostarp vakcinācija pret Covid-19 infekciju un Covid-19 testu izmaksas jautājumi, ir skatāma arī citu tiesību kontekstā. Tādēļ arī sabiedrības pēc iespējas ātrāka atgriešanās normālos apstākļos, kuros Covid-19 radītais apdraudējums un tam sekojošie ierobežojumi būs novērsti vai ievērojami samazināti, ir nepieciešama ne tikai sabiedrības veselības aizsardzībai, bet arī valsts ekonomiskai atlabšanai, normalizācijai, kas savukārt nodrošina arī citu tiesību aizsardzību un īstenošanu ilgtermiņā.

Vienlaikus tiesībsargs konstatējis, ka vakcinācija darba vidē ir pamatota ar Epidemioloģiskās drošības likumā noteikto personas pienākumu nepakļaut citas personas inficēšanās riskam, kā arī darba aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasībām. Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra pētījumos balstīti pierādījumi liecina, ka vakcinācija pret Covid-19 ievērojami samazina vīrusa izdalīšanās ilgumu un infekcijas transmisiju, un ir visefektīvākais līdzeklis cilvēku veselības un dzīvības aizsargāšanai. Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra tehniskajā ziņojumā norādīts uz pierādījumiem, kas liecina, ka pilnu vakcinācijas kursu pabeigušie cilvēki, ja tomēr inficējas, retāk pārnes "SARS-CoV-2" citiem cilvēkiem.

No minētā tiesībsargs secinājis, ka valsts ir rīkojusies savu pilnvaru ietvaros, t.sk. pirmšķietami nodrošinot dažādu Satversmē garantēto pamattiesību līdzsvaru.

Petīcijā pārmests, ka ārkārtējās situācijas izsludināšanā neesot izstrādāti detalizēti ieteikumi epidemioloģiskās drošības prasību ieviešanai attiecīgo ministriju pārraudzības jomās, nosakot ieteikumus finansēšanas kārtībai, lai darbinieks kā ekonomiski vājākā puse, neciestu zaudējumus antigēna testēšanas rezultātā.

Vērtējot minētās tiesību normas, tiesībsargs secināja, ka Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums Ministru kabinetam vispārīgi dod tiesības un uzliek pienākumu lemt par finansējumu, kas valsts institūcijām nepieciešams tām noteikto uzdevumu izpildei civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas jomā. Šī norma paredz pienākumu finansēt valsts institūciju darbu krīzes mazināšanai, taču tā neuzliek pienākumu un neliedz Ministru kabinetam lemt par Covid-19 testu izmaksām pretēji petīcijā paustajam viedoklim.

Petīcijā ticis pausts uzskats, ka Covid-19 antigēna testu izmaksu un nodrošināšanas jautājumu attiecībā uz darbiniekiem varētu un vajadzētu risināt Ministru kabineta "Noteikumu par prioritāro institūciju un vajadzību sarakstā iekļautajām institūcijām nepieciešamajiem epidemioloģiskās drošības nodrošināšanas resursiem" ietvaros, kas cita starpā nosaka fizisko personu grupas, kurām pašvaldības bez atlīdzības īpašumā nodod individuālos aizsardzības līdzekļus un medicīniskās ierīces un to apjomu. Šie noteikumi cita starpā paredz, ka personām, kurām piešķirts trūcīgas vai maznodrošinātas mājsaimniecības statuss, personām, kuras ir tiesīgas saņemt naktspatversmes, patversmes vai aprūpes mājās pakalpojumus vai dienas aprūpes centra, dienas centra vai krīzes centra pakalpojumus, vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības, profesionālās pamatizglītības, arodizglītības, profesionālās vidējās izglītības programmu izglītojamiem nepieciešamības gadījumā tiek nodrošināti "SARS-CoV-2" antigēna noteikšanas testi.

Tiesībsargs atzīmējis, ka apsvērumi, ar kuru normatīvo aktu un kā tiek regulēta Covid-19 antigēna testu izmaksu un nodrošināšanas kārtība, ir Ministru kabineta rīcības brīvības jautājums. Ministru kabinets ir noteicis, ka valstiski ar antigēna noteikšanas testiem apgādājamas ir tikai īpaši sociāli aizsargājamas personu grupas. No Satversmes 109.pantā nostiprinātajam tiesībām uz sociālo nodrošinājumu viedokļa skatoties attiecīgā rīcības ir pamatota. Jansona skatījumā, Satversmes 109.panta tvērumā neietilpst valdības pienākums nodrošināt ikvienu darbinieku ar antigēna testiem no valsts puses, tādēļ šis jautājums tiek regulēts citos normatīvajos aktos, kur cita starpā izmaksu jautājums ir līdzsvarots ar visas sabiedrības pienākumu iesaistīties šādu testu izmaksu segšanā. Tiesībsarga skatījumā, ar šo regulējumu valsts nepārliek savu funkciju izpildi uz privātpersonu, kā tas norādīts petīcijā, bet gan samērīgi līdzsvaro visas sabiedrības tiesības un pienākumu iesaistīties pandēmijas mazināšanā.