Ģenerālis Apelis: "Barikādes noteica attieksmi pret neatkarību" [pilns intervijas teksts]
"Nevaru apgalvot, ka līdz ar mātes pienu esmu iezīdis naidu pret padomju iekārtu," smejas sirmais kungs. Viss esot bijis citādi, bet par to vēlāk. Vispirms – par 1991. gada barikāžu laiku, kura dalībnieks bija arī atvaļinātais ģenerālis Jānis Apelis. "Tas ir skaists un nozīmīgs mūsu dzīves posms, un to nedrīkst nobāzt tālākajā atmiņu nostūrī," viņš ir pārliecināts.
Pirms 1991. gada 20. janvāra traģiskās nakts, kad omonvienības ieņēma Iekšlietu ministriju un nogalināja miličus un kinooperatorus, kas filmēja šo uzbrukumu, omonieši uzbruka arī PSRS Iekšlietu ministrijas Minskas augstākās skolas Rīgas fakultātei, tā dēvētajai milicijas skolai, kas atradās Zeļļu ielā. Lūk, ko atceras tautfrontietis Roberts Milbergs: "Ēkā caur caurlaižu telpu iekļūt bija palīdzējusi Rīgas pilsētas autoinspekcijas ekipāža, kura tai naktī bija pārgājusi OMON pusē. Uz dežurantu tika arī šauts. Daļa uzbrucēju bija maskās (acīmredzot tie bija šīs fakultātes darbinieki un kursanti, kuri pārgājuši OMON pusē). Vairāki kursanti tika piekauti. OMON nolaupīja visus ieročus un munīciju – divus granātmetējus, piecus ložmetējus, 42 automātus, četras snaiperu šautenes, 215 pistoles, raķetes u. c. (..). Raksturīgi, ka uzbrukums Rīgas fakultātei notika tikai dažas stundas pēc tam, kad PSRS Iekšlietu ministrija bija saņēmusi mūsu iekšlietu ministra Aloiza Važņa telegrammu ar lūgumu atļaut izmantot šīs fakultātes kursantus sabiedriskās kārtības nodrošināšanā. OMON darbība bija pilnībā saskaņota ar Maskavu."
– Jā, tā bija. Kursanti pēc tam centās dabūt ieročus, lai ietu uz Rīgu apšaut omoniešus. Vairāki kursanti bija fiziski cietuši, arī tas mudināja viņus iet un atriebties. Interesanti, ka milicijas skolā mācījās daudzi no Lietuvas atbraukušie, jo viņi uzskatīja, ka Lietuvas milicijas skolā pasniedzēji piekopj pārāk spēcīgas pretpadomju tradīcijas – atšķirībā no Rīgas skolas. Lietuviešiem gan nācās smagi vilties... Mūsu skolā nevaldīja padomju gars. Un pēc 15. janvāra uzbrukuma, arī pēc 20. janvāra notikumiem bija interesanti pavērot, kā mainās cilvēku politiskie uzskati, kā notiek lūzums apziņā. Ar kursantiem es centos vairāk runāt latviski, bet centīgākie studenti tomēr bija krievu puiši. Bet 20. janvāra vakarā es kā vecākais virsnieks aizbraucu uz skolu – uz kārtējo dežūru. Pēkšņi man zvana no mājām un saka: ieslēdz televizoru! No pirmajiem kadriem sapratu, ka lieta ir nopietna. Zvanīju uz ministriju – tur visi jau trakoja. Zvanīju uz Ministru padomi [Ivaram] Godmanim. Klausuli pacēla Andris Bunka, kas bija apsardzes priekšnieks. Jautāju, ko darīt. Skaidroju, ka situācija ir ļoti saspringta, jo puiši pieprasīja ieročus. Viens puisis no Baltkrievijas, sporta meistars šaušanā, pat pieprasīja snaipera šauteni.
– Kurā pusē viņi bija gatavi nostāties?
– Viņi nostātos pret omoniešiem. Kopā ar Bunku izdomājām, ka pasniedzējus un kursantus aiztransportēsim uz Ministru padomi, lai sargā ēku. Es paliku skolas vadītāja Anrija Kavaliera kabinetā. Tad kāds cilvēks divas reizes zvanīja un krieviski man un dežurantam teica, ka "mēs tūlīt brauksim un jūs pakutināsim" un "tev, pulkvedi, būs lielas nepatikšanas". Interesanti, ka skolā neklātienē mācījās arī OMON vienības komandieris Česlavs Mliņņiks. Es toreiz nodomāju: tā tikai vēl pietrūka, lai uz skolu tagad atbrauktu Mliņņiks! Pēc kāda laika tiešām atbrauca divi OMON bobiki, no tiem izkāpa ārā omonieši un sāka runāt ar dežurantu. Es no galda atvilktnes izņēmu pistoli un gaidīju, ar ko tā lieta beigsies. Sazvanījos ar Ministru padomi un uzzināju, ka kursanti veiksmīgi līdz turienei nonākuši, taču labi zināju arī to, ka ieroču viņiem gandrīz nemaz nav. Ja viņi pretotos omoniešiem, viņus visus tur noslaucītu... Tāpēc labāk, ka ieroču viņiem nav.
– Vai milicijas skola pārtrauca mācību procesu pēc 20. janvāra notikumiem?
– Nē. Man nākamajā dienā pēc Iekšlietu ministrijas ieņemšanas vajadzēja lasīt lekciju Sociālistiskā likumība padomju kriminālprocesā. Nu, tad es to lekciju nolasīju tādā stilā, ka akmens uz akmens nepalika. Pirms pāris gadiem mani par tādu lekciju būtu uz tribunālu aizsūtījuši. Tas bija milzīgs un krass lūzums cilvēku apziņā, kad izteikti parādījās Maskavas politiskā vadība OMON darbībā. Bet es vairs nespēju nosēdēt tajā kantorī, man vajadzēja kustīgāku nodarbošanos. Rīgā gāja karsti – bija taču barikādes, viss notika. Pēc tam augustā bija pučs, bet tas jau ir cits stāsts.
– Daudzi apgalvo, ka barikādēm, vērtējot tās kā fortifikācijas būves, nebija nekādas nozīmes. Tā ir?
– Es gan neteiktu, ka barikādēm nebija fortifikācijas nozīmes. Kad es jau biju valsts sekretāra vietnieks, atceros, ka ārzemnieki interesējās par mūsu barikādēm, turklāt nevis no politiskā viedokļa, bet gan par pretošanās iespējām pilsētā. Tas pirmkārt. Otrkārt, tas bija drošības un pārsteiguma moments. Barikādes iedvesa vienotības izjūtu, savukārt Latvijas ienaidnieki bija pārsteigti par Rīgas aizstāvju drosmi un izdomu. Toreiz es daudz runāju ar cilvēkiem uz barikādēm un izjutu viņu pārdzīvojumus. Jāpateicas mīļajam Dieviņam, ka nenotika nekas tāds kā 1991. gada 13. janvārī Viļņā, ka Rīgā upuru skaits bija krietni mazāks. Barikādes noteica daudzu cilvēku, sevišķi milicijas darbinieku, attieksmi pret Latvijas neatkarību. Īpaši liela nozīme barikādēm bija tieši krievvalodīgo cilvēku vidū, un šī ietekme vēl lielāku nozīmi guva augusta puča laikā. OMON ar savu uzvedību tiešām izdarīja lāča pakalpojumu pats sev.
– Vai, atjaunojot Latvijas valsti, ir pieļautas daudzas kļūdas?
– Jā, ir gan pieļautas. Runājot par tiem pašiem krievvalodīgajiem un pieminot to pašu Viktoru Bugaju...
– Atvainojiet, pārtraukšu jūs. Vienā no 1997. gada Saeimas sēdēm tika spriests par Rīgas Galvenās policijas pārvaldes priekšnieku Viktoru Bugaju, proti, par LR pilsonības piešķiršanu ārpus kārtas. Par viņu iestājās Ivars Godmanis, pastāstot, ka "1991. gada janvārī Bugajs personīgi vadīja Rīgas pilsētas milicijas darbiniekus, apsargājot Ministru padomi, tās darbiniekus no provokācijām, arī interfrontes organizētajā naidīgajā demonstrācijā pie Ministru padomes ēkas. Bugajs aktīvi veica pretdarbību OMON darbībai 1991. gada janvārī, kad tika ieņemta Iekšlietu ministrijas ēka, personīgi organizēja tās atbrīvošanu, (..) arī iekšlietu ministra vietnieka Indrikova atbrīvošanu. Bugajs darīja visu iespējamo, lai nepieļautu milicijas pāriešanu interfrontes un OMON pusē. 1991. gada 29. janvārī, kad notika toreizējās valdības tikšanās ar Rīgas milicijas darbiniekiem Universitātes aulā, Bugajs publiski nosodīja OMON noziedzīgo rīcību, kas bija prasījusi cilvēku dzīvības. Es komandēju Bugaju izbraukt uz aplenkto OMON bāzi, lai veiktu pārrunas par atkārtotu provokāciju nepieļaušanu un par OMON izbraukšanu no Latvijas". Par Bugaju iestājās arī Aloizs Vaznis, apgalvojot, ka viņš bija tas cilvēks, kas nodrošināja Augstākās padomes ēkas aizsardzību 1990. gada 15. maijā, novērsa karastāvokļa ieviešanu Rīgā 1991. gadā, kā arī panāca, ka visi milicijas darbinieki izstājas no kompartijas. Ziedonis Čevers savukārt pastāstīja, ka "tieši Bugajs bija tas, kurš 1991. gada augusta puča laikā milicijas sapulcē paziņoja: tagad ir jāizvēlas, kurā pusē nostāties, un izvēloties neaizmirstiet, ka jūs dzīvojat Latvijā; par to viņš dabūja ar automāta laidi un viņu kā nodevēju izmeta ārā no sapulces". Pret Bugaju iestājās, piemēram, Ģirts Valdis Kristovskis, kurš apgalvoja, ka Bugajs visas durvis verot ar kājas spērienu, bet Zīgerista partijas biedrs Odisejs Kostanda piebilda, ka viņam kā "kristīgas partijas pārstāvim" nav pieņemams, ka Bugajs nenožēlo grēkus, tāpēc viņš par pilsonības piešķiršanu nebalsošot.
– Daudzu krievu attieksmē pret Latvijas neatkarību varēja just ļoti pozitīvus momentus, viņi atbalstīja neatkarību. Arī Viktors Bugajs, būdams apveltīts ar profesionālu godkārību un pašapziņu, nostājās Latvijas neatkarības pusē. Bet viņš tomēr tika atstumts. Es savulaik gāju uz Saeimas komisiju, mēs parakstījām dažādus dokumentus, kas apliecināja viņa lojalitāti. Ja nebūtu Bugaja, diez vai milicija nostātos Latvijas neatkarības pusē. Viņam bija liela autoritāte milicijas darbinieku vidū, un viņa pakļautībā strādāja daudz cilvēku. Pēc Saeimas sēdes, kurā viņam par īpašiem nopelniem netika piešķirta pilsonība, viņš nolika eksāmenus un ieguva LR pilsonību. Es nekad neesmu slēpis savus uzskatus par to, ka ir nepelnīti noliegti Bugaja nopelni Latvijas neatkarības atgūšanā.
– Cik zināms, viņš Latvijas pusē bija arī tad, kad notika augusta pučs.
– Jā, tā bija. Nekad neaizmirsīšu 1991. gada 20. augustu. Bija sācies pučs, tolaik strādāju Iekšlietu pārvaldē. Mēs iegājām Ziedoņa Čevera kabinetā, sak, izdzersim pēdējo šņabja pudeli, tad jau redzēs, kas būs. Pēkšņi translācijas tīklā dzirdam ziņojumu, ka visiem jānodod ieroči un jāatstāj telpas. Kopā ar Ziedoni, nolēmuši, ka pie Bugaja neiesim, pa kāpnēm gājām lejup. Ziedonis, kā vienmēr, tērpies ādas jakā, viena pistole labajā iekškabatā, otra kreisajā. Redzam – lejā pie durvīm stāv viens kapteinis ar rokas ložmetēju. Caurlaides būdā sēdēja viens uzbeks, kuru visi sauca par Janjanoviču, jo viņš, ne vārda neprazdams latviski, vienmēr atbildēja ar "jā, jā". Kapteinis, norādīdams uz mums, pajautāja – kas tie tādi? Ā, tie jau mūsējie no kriminālmeklēšanas! Izgājām ārā, tur – tankete ar stobru, pavērstu pret Iekšlietu pārvaldi. Sapratām, ka ātri jātinas prom. Nākamajā dienā ieradāmies pārvaldē, jo ieročus vajadzēja ielikt seifā, citādi mums piesietu dienesta ieroču zādzību. Piepeši dzirdu šāvienu! Tas skan no Ziedoņa kabineta puses. Nodomāju: nu ir vāks! Skrienu uz Ziedoņa kabinetu, no tā nāk ārā kaut kāds pulkvedis, Ziedonim aptveres uz galda, viņš vicina rokas un kliedz: "Šitais mērkaķis man prasīja, lai es nododu ieročus, vienas pistoles patrontelpā bija patrona, un es nejauši izšāvu." Bugaju nelaida pārvaldē, tāpēc es uzņēmos vadību. Izmeklētāji izņēma lodi no durvju stenderes, un pēc pusotras stundas bija slēdziens, ka šāviens izdarīts nejauši. Un tas bija laikus izdarīts, jo Baltijas kara apgabala vadība jau bija devusi rīkojumu Čeveru arestēt un konvojēt uz Maskavu.
– Kā iemantojāt nacionālus un patriotiskus uzskatus? Paši no sevis jau tie droši vien neradās.
– Mans tēvs Ulmaņa laikos bija policists, krievu laikos viņu notiesāja un aizsūtīja uz Vorkutu. Esmu viņu redzējis kādas pāris reizes. Es pat čekā nonācu septiņu gadu vecumā – mamma bija paņēmusi mani līdzi uz nopratināšanu, kur no viņas mēģināja izdibināt par tēva darbiem. Kaut kāda sieviete tajā čekā man iesita ar lineālu pa ausīm, lai es stāstu, kad pēdējoreiz redzēju tēvu. Es nobijos un nestāstīju. Bet jau apzinīgā vecumā – tā ap gadiem septiņpadsmit – sāku strādāt tipogrāfijā, kas iespieda avīzi Sovetskaja Latvija. Šajā spiestuvē strādāja vairāki bijušie latviešu leģionāri, un varat iedomāties, kādas bija tās runas, ko viņi runāja! Un tā deviņpadsmit gadu vecumā man bija skaidra, kā mēdz teikt, ideoloģiskā platforma. Taču vienmēr, stājoties darbā, man vajadzēja rakstīt, ka tēvs mani nav audzinājis un ka es pats izaugu par padomju patriotu.
– Vai joprojām esat Jaunā laika biedrs?
– (Smejas.) Ja jau viņi mani aicina uz savām konferencēm, tad jau esmu! No balotēšanās dažādās vēlēšanās gan kategoriski esmu atteicies. Man nepatīk tās lietas, ko Jaunais laiks ir sastrādājis, un pulka daudz sastrādājis. Piemēram, kāpēc Lindai Mūrniecei vajadzēja likvidēt Policijas akadēmiju? Nepatika pasniedzēji? Tad maini tos! Neapmierināja tas, ka absolventi nestrādā iekšlietu sistēmā? Maini studēšanas nosacījumus! Bet kur tagad iegūt operatīvās darbības iemaņas? Lasot grāmatas par Šerloku Holmsu? Ir pazudināta vesela zinātnes nozare! To es nevaru piedot Lindai Mūrniecei, esmu to viņai teicis atklāti. Kas tik nesākās, kad Jaunais laiks nāca pie varas! Es teicu: mīļie cilvēki, uztaisiet auditu, pierādiet cilvēku vainu un tikai tad atbrīvojiet viņus no amata!
– Nākamgad paies divdesmit gadu kopš barikādēm un augusta puča. Daudzi teic: nav ko tur atcerēties, jo mēs ar visu revolūciju un neatkarību esam iesēdušies peļķē. Vajag vai nevajag atcerēties?
– Protams, ka vajag. Jo bez 1991. gada notikumiem, bez tautas vienotības mēs nebūtu atguvuši brīvību. Tie laiki parādīja, ka visi, kas dzīvo Latvijā, var atrast kopīgu mērķi un kopīgi par to cīnīties. Ja izsver visas šīs lietas, es varu ar pārliecību pateikt, ka esmu nodzīvojis skaistu dzīvi.