Bens Latkovskis / Autori

«Valdībai krist tāpēc, lai viena dāma aizvietotu citu, nav nopietns un atbildīgs iemesls valdības krišanai,» intervijā Artusa Kaimiņa «suņu būdai» sacīja bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Pēdējo gadu biežāk skandētā un politiski efektīgākā mantra bijusi – «tad, kad «viņi» nometa varu mums pie kājām, mēs nebaidījāmies to pacelt». Ar šo mantru uz lūpām tika aizvadīti pieci Valda Dombrovska un divi Laimdotas Straujumas premjerēšanas gadi.

Tas brīdis ir pienācis drusku ātrāk, nekā vairums politisko novērotāju bija gaidījuši. Straujuma atkāpusies divas dienas pēc tās pašas partijas, kurā nomināli skaitās savējā, kongresa. Gāza savējie. Kā kādreiz, gan par kādu citu partiju, teica Vienotības veterāns Ainars Latkovskis – pie viņiem tā pieņemts. Pieņemts gan.

Piektdienas vakarā, partijas Vienotība kongresa priekšvakarā, ar informatīvo spēku galvenā kalibra lielgabalu pa partijas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas pozīcijām tika nobombardēts tā, ka varētu domāt – tur vēl ilgi zāle neaugs. Bijušais finanšu ministrs Andris Vilks intervijā TV Panorāmai norādīja, ka Vienotības lielākā problēma ir pati Āboltiņa, aicināja partijas valdi atkāpties un sarīkot ārkārtas partijas vadības vēlēšanas (pēc statūtiem tās tiek rīkotas reizi divos gados, un pašreizējā valde tika ievēlēta pērn).

Jau ilgāku laiku nerimst runas, ka pienācis laiks jaunai valdībai. Galvenā pretendente uz jaunās valdības vadītāja krēslu, Vienotības līdere Solvita Āboltiņa, jau nogurusi no uzbāzīgajiem jautājumiem, vairs neslēpj – jā, vajadzības gadījumā esmu gatava uzņemties šo pienākumu. Savukārt esošā premjere Laimdota Straujuma daudznozīmīgi novelk – neviena valdība nav mūžīga. Skaidrs, ka valdības nomaiņa ir nobriedusi un atliek vien sagaidīt ieganstu, lai tas notiktu.

Pirmo reizi kopš 1952. gada kādas NATO valsts bruņotie spēki notriekuši Krievijas militāro lidmašīnu. Pasaule nodreb baisās priekšnojautās, taču šī nodrebēšana notiek salīdzinoši vieglā formā. Pasaule pēdējos gados jau pamazām pieradusi gan pie ceļa, pa kuru virzāmies, gan pie ainavas, kas parādās gar šā ceļa malām. Jo tālāk ejam, jo biežāk tur redzamas notriektas lidmašīnas, bārdaini vīri ar kalašņikoviem rokās, dūmu strēles aiz izšautām raķetēm un skarbi valstu vadītāju paziņojumi. Nav jābūt dižam gaišreģim, lai pateiktu, kurp virzās šis ceļš. Uz elli, tas ir, karu!

Pēc terora aktiem Parīzē arī Latvijā izvērsusies sociāla kustība nesaukt šos noziegumus padarījušo teroristisko organizāciju par Islāma valsti, jo tādējādi tai tiekot izrādīts pārāk daudz goda. Tai neesot nekādas saistības ar «patieso» islāmu un vēl jo mazāk kaut kādas saistības ar «valsti».

Var pat teikt, jautājums ir izšķirts – Laimdotas Straujumas valdības krišana ir tikai laika jautājums.

Šaušalīgie terora akti Francijā ievada jaunu ēru Eiropas attiecībās ar apkārtējo pasauli, jo pēc vairāk nekā simts nevainīgu cilvēku noslepkavošanas Parīzes centrā nekas nevar palikt kā agrāk. Ir notikumi, kuri izraisa asus vēstures plūduma pagriezienus uz vienu vai otru pusi. Zināmākais šāds gadījums ir serbu terorista Gavrilas Principa šāviens uz Austrijas erchercogu Franci Ferdinandu 1914. gada vasarā, kurš ierosināja notikumu lavīnu, kas noveda pie 1. pasaules kara ar desmitiem miljonu cilvēku upuriem.

Pirms trim gadiem mūsu nacionālā aviokompānija airBaltic un kanādiešu lidmašīnu ražotājs Bombardier svinīgi parakstīja līgumu par gaisa kuģu flotes atjaunošanu un jaunu lidmašīnu piegādi, sākot ar 2015. gada decembri. Jau toreiz izvirzījās jautājums, kur parādos ieslīgusī aviokompānija ņems naudu? Toreiz jautājums izvairīgi tika noairēts, atrunājoties, ka laiks vēl ir un nākotne rādīs. Nākotne ir klāt, bet ar naudu ir tā, kā ir.

Pēc Ministru kabineta otrdienas vakara (vai, pareizāk sakot, nakts) lēmuma par visai šaubīga airBaltic investora – Ralfa Dītera MontāgaGirmesa – piesaisti un nākamajā rītā sekojošā satiksmes ministra Anrija Matīsa demisijas pieprasījuma žurnālisti dažādās variācijās uzdeva politiķiem un ekspertiem vienu jautājumu – vai visa šī jezga neliecina par sistēmiskām problēmām valsts pārvaldē.

Jau ilgāku laiku notiek sīvas zemtepiķa cīņas par atļaujas došanu Okupācijas muzeja piebūves celtniecības uzsākšanai. Muzejs vēlas paplašināties un balstās uz slavenā arhitekta Gunāra Birkerta autoritāti, kurš šīs piebūves skici jau pirms 15 gadiem pilsētai dāvinājis.

Viens no Latvijas attīstību bremzējošiem faktoriem ir sabiedrības sašķeltība. Ne tikai pēc etniskās, bet arī pasaules redzējuma pazīmes. Publiskajā telpā citādi domājošie tiek uztverti kā nācijas ienaidnieki, kuri jāiznīcina (kaut vai morāli). Diez vai šāda neiecietība sabiedrībā rada veselīgu gaisotni. Šī neiecietība bieži vien rodas no neizpratnes, kā sabiedrība attīstās un kas šo attīstību veido.

Nupat publicēts Latvijas konkurētspējas ziņojums. Atziņas un rekomendācijas. Ziņojuma autori ir pētnieki no Latvijas universitātēm, biznesa skolām un pētniecības centriem. Ziņojumā piedāvāti risinājumi konkurētspējas paaugstināšanai. Vai varam cerēt, ka radies dokuments, kuram sekojot Latvija beidzot izies uz pasaules attīstības galvenās maģistrāles? Līdzšinējā prakse šādu optimismu nerada, un nav pamata domāt, ka šoreiz būs citādi.

Pēc divu gadu Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas lieta beidzot tiek nodota tiesai. Apsūdzības izvirzītas deviņiem cilvēkiem, taču nevienam no viņiem nedraud cietumsods ilgāks par pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka Valsts prezidenta Andra Bērziņa teiktais, ka 54 cilvēku bojāeja nav nekas cits kā apzināta slepkavība, nav atradis dzirdīgas ausis un lieta kvalificēta kā nogalināšana aiz neuzmanības.

Vārdu salikums «diferencētais neapliekamais minimums» budžeta pieņemšanas kontekstā locīts visdažādākajos veidos, bet ne vienmēr kļūst skaidrs, kas patiesībā ar to tiek domāts. Tāpēc gan nevajag ieraut galvu plecos un ieslīgt mazvērtības kompleksos, ka «kaut ko nesaprotu», jo tieši tā arī tas ir sākotnēji domāts – apzināti nesaprotams un samudžināts.

Vakar Baltkrievijā notika prezidenta vēlēšanas un, lai gan šo rindiņu rakstīšanas brīdī vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nav zināmi, būtu noticis neticams brīnums, ja šajās «vēlēšanās» būtu uzvarējis kāds cits, ne esošais prezidents Aleksandrs Lukašenko.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sagatavojusi jaunu reģionālās reformas koncepciju. Reformu paredzēts ieviest 2021. gadā, kad plānotas pašvaldību vēlēšanas.

Pagājušajā nedēļā sociālajos tīklos izvērtās asa diskusija par dzejnieces Agneses Krivades dzejoli, kurā lietoti vairāki rupji krievu lamuvārdi, starp kuriem arī vulgārais parazītvārds, kurš sākas ar burtu b un tiek lietots bez kādas jēgas, kad citu vārdu ātrumā pietrūkst. Jāpiebilst, ka konkrētajā dzejolī šis vārds tika lietots pat ļoti jēgpilni, un pie tā mēs vēl atgriezīsimies.

Šīs nedēļas svarīgākais pasaules notikums bija ANO Ģenerālā asambleja Ņujorkā, kuras atklāšanas dienā uzrunas teica lielvalstu līderi. Papildu interesi izraisīja tas, ka kuluāros tika noorganizēta pirmā kopš Krimas aneksijas Krievijas prezidenta Vladimira Putina un ASV prezidenta Baraka Obamas divpusējā tikšanās.

Pēdējā laikā veiksme no Putina ir novērsusies. Projekts Novorossija ir aizmirsts, Krievija regulāri zaudē dažādās starptautiskās tiesās daudzmiljardu prasības, notriektā Malaizijas Boeing lietā nekas nav beidzies, no attīstīto valstu kluba G8 Krievija ir izmesta, un tā slīgst arvien dziļākā ekonomiskā recesijā. Šajā situācijā Kremlis cenšas izspēlēt kādu triku, kas vienā rāvienā situāciju apgrieztu ar kājām gaisā un Krieviju atgrieztu slavas saulītē, kā tas bija 2013. gadā, kad Putinam izdevās triks ar Sīrijas ķīmisko atbruņošanos (beigās gan čiks vien sanāca).

Valdībā atkal pamiers. Stāv televīzijas kameru priekšā premjere Laimdota Straujuma un neveikli sasmaidās ar Nacionālās apvienības (NA) runasvīru Imantu Parādnieku, kurš piekrītoši māj ar galvu – jā, pamiers. Valdība rullē tālāk.