Ko runāt par trešo, ja nav vairs otrās

Kā liecina pēc LTV pasūtījuma veiktā sabiedriskās domas pētījuma centra SKDS aptauja, ZZS reitings februārī ir uzkāpis līdz 18,1%, kamēr Vienotībai tas noslīdējis līdz 5,4%. Šie rezultāti rāda – kopš Vienotība gāza pati savu valdību, tās uzticības kredīts sabiedrībā ir gandrīz pilnībā izsmelts un partija kā nopietns politisks spēks ir bankrota priekšā. Līdz šim Vienotība ir uzskatīta par Latvijas politiskās konstrukcijas sistēmveidojošu elementu, un, kā intervijā NRA izteicās politologs Filips Rajevskis, «notika ļoti normāls varas pārejas process... ZZS paņēma stafeti, un tas bija labi, ka ir otra jaudīga partija. Jautājums, kas būs trešā?»

Tiek uzskatīts, ka Latvijas mērogiem pietiktu ar trim nopietnām, sistēmveidojošām partijām (neskaitot atsevišķi stāvošo Saskaņu), lai Latvijas demokrātiskās vides ainava būtu pilnvērtīga un valsts attīstība daudzmaz nodrošināta. Pirms dažām nedēļām Rajevskis retoriski jautāja, kas varētu būt trešā, taču šobrīd jājautā, vai mums vēl ir otra jaudīga partija? Nacionālo apvienību (NA) par jaudīgu grūti nosaukt, jo partija jau gadiem nevar izvirzīt nopietnu premjera kandidātu (Briselē ērti iekārtojušos Robertu Zīli par tādu uzskatīt nevar) un tai pat ir problemātiski atrast cilvēkus tiem dažiem ministru amatiem, kas partijai tiek doti. Ja kāds grib iebilst, ka ZZS premjera amata kandidāts (Aivars Lembergs) arī uz vēlēšanām bija tikai izkārtne, tad redzam, ka ZZS varēja ne tikai iebīdīt savu prezidenta kandidātu Rīgas pilī, bet kritiskā brīdī izvirzīt arī ļoti cienīgus premjera un finanšu ministra amata kandidātus. Līdz ar to likt vienādības zīmi starp ZZS un NA nevar, kas atspoguļojas arī reitingos.

SKDS aptaujas dati liek uzdot jautājumu – vai mums vairs ir otra nopietnā partija? Uzdodam papildjautājumu – vai ir kāda ideoloģiska atšķirība starp ZZS pārstāvošo Māri Kučinski un Vienotību pārstāvošo Inesi Boķi? Kāpēc šie cilvēki atrodas divās dažādās partijās? Viņi nav vienīgie. Puse vai pat lielākā daļa no Vienotības biedriem bez problēmām varētu atrasties ZZS rindās un otrādi. Skaidrs, ka Lolita Čigāne vai Andrejs Judins diez vai varētu organiski iekļauties ZZS rindās, taču, piemēram, Anrijs Matīss tur izskatītos pat ļoti organiski. Tas nozīmē, ka idejiskas atšķirības starp abiem šiem politiskajiem spēkiem ir niecīgas un partijas kļuvušas par ierēdnieciskām komandām dažādu īstermiņa saimniecisko (nevis ilgtermiņa politisko) uzdevumu risināšanai.

Vienotības fani cer, ka politiskajam veterānam ar eirokomisāra pieredzi Andrim Piebalgam izdosies partiju restartēt. Intervēju viņu pirms dažiem mēnešiem, un uz konkrētu indikatīvo jautājumu par attieksmi pret viendzimuma laulībām viņš atbildēja, ka «personīgi es būtu par viendzimuma laulībām, bet kā partijas vadītājs es nekad nevirzītu šo jautājumu, jo neuzskatu, ka mūsu vēlētājs uzskata, ka tā ir problēma». Potenciālajam partijas līderim visai dīvaina pozīcija. Nevis pašam virzīt partiju pēc savas pārliecības, bet gan pieskaņoties vairākumam un iet līdzi. Vājš pieteikums restartam.

Nupat pieņemti likuma grozījumi, kuri paredz apgrūtināt jaunu partiju veidošanu. Nepieciešamais reģistrēto partijas biedru skaits paaugstināts līdz 500, un vēlēšanās drīkst piedalīties tikai tās partijas, kuras dibinātas vismaz gadu pirms vēlēšanām. Šie grozījumi liecina, ka esošās partijas vēlas pašreizējo stāvokli iecementēt, veidojot politisko karteli. No vēsturiskās attīstības viedokļa vēlme pasludināt «vēstures beigas» un iekonservēt visu, kā ir, ir pilnīgi bezcerīga. Cerības, ka esošā koalīcija ar nebūtiskām pārbīdēm varēs vietējā politiskajā druvā «saimniekot» mūžīgi, ir politiski tuvredzīgas.

Šajā pašā SKDS aptaujā 22,1% nezina, par ko balsotu, ja vēlēšanas būtu rīt. Starpvēlēšanu periodā šāds «nezinīšu» īpatsvars jāuztver kā normāls, bet visa Latvijas politiskā ainava liecina, ka sociālais pieprasījums pēc jauna politiskā spēka ir liels. Kā intervijā NRA norādīja socioloģe Brigita Zepa, «mūsu sabiedrībai raksturīgs, ka vēlamies redzēt politikā stiprus līderus», taču tieši tos pagaidām pie apvāršņa nemana. Pasaules vēsture nekļūdīgi liecina – ja ir pieprasījums, tad parādās arī piedāvājums. To nevar novērst nekādi politiskās tagadnes «iebetonētāji». Tā ka atliek vien gaidīt.