Mēģenes sabiedrības gals

© F64

Vakardienas sprādzieni Briselē ir kaut kas stipri vairāk nekā parasts džihādistu terora akts. Tas jau ir nopietna kara pieteikums. Nav šaubu, ka uzbrukums vienotās Eiropas galvaspilsētai Briselei nav nejaušs, tāpat kā pirms tam uzbrukums Parīzei – sociālistiskā liberālisma citadelei. Tie ir ideoloģiski precīzi mērķēti triecieni pa pašiem «jaunās nākotnes pasaules» pamatiem. Tieši no reakcijas uz šiem uzbrukumiem lielā mērā būs atkarīga Eiropas un visas civilizētās pasaules nākotne. Cik lielā mērā Eiropas civilizācija būs gatava atbildes triecienam, un kāds tas būs, ja vispār būs?

Nedaudz piezemētākā, sadzīviskā līmenī šie sprādzieni jāuztver kā nepārprotams signāls – nebāziet savu degunu tur, kur jums tas nav jādara. Proti, nelieniet MŪSU teritorijā (no džihādistu viedokļa). Atcerēsimies, ka tikai pirms dažām dienām Beļģijas policija rīkoja reidus Briseles musulmaņu kvartālā Molenbekā, un tagad ir sagaidīta asiņaina atbildes reakcija uz tiem.

Ja rūpīgāk ieskatāmies vēsturē un atbildīgāk izturamies pret vēstures mācībām, tad viss kļūst skaidrs un nostājas savās vietās. Var saukt profesoru Leonu Taivānu par reakcionāru atpakaļrāpuli, bet var arī viņā ieklausīties. Esmu profesoru intervējis reizes piecas, un ne reizi nav bijis tā, ka viņš tādā vai citā kontekstā nepieminētu Bizantijas pieredzi kā tipisku kolonizācijas mehānisma paraugu. Šīs pieredzes bēdīgo seku stāsts mūsdienās jāatkārto tik reižu, cik vien vajadzīgs, lai tā vēstījums aiziet līdz pat visekstrēmākajiem melbikšiem (atvasināts no radikālā liberāļa Didža Melbikša uzvārda).

Pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem mūsdienu Turcijas teritorijā atradās Austrumromas impērija, kuru dažkārt dēvē arī par Bizantijas impēriju. Rietumeiropā to visbiežāk dēvē par Grieķu impēriju, jo tajā visi pārsvarā runāja grieķu valodā. Pirmā gadu tūkstoša mijā impērijas tronī cits pēc cita nonāca virkne vāju imperatoru, kuri nejuta notiekošās pārmaiņas pasaulē un nenostiprināja valsti. No austrumiem tajā ieplūda turki un veidoja savas kopienas. L. Taivāns tās dēvē par kabatām, kurās grieķu kārtības uzturētāji, nodokļu inspektori baidījās bāzt savu degunu un kuras dzīvoja pēc saviem likumiem. Pamazām šīs kabatas paplašinājās, saplūda viena ar otru, un tagad no visas milzīgās Bizantijas teritorijas grieķu valodā runā pavisam mazā pleķītī pie Egejas jūras.

Tieši pēc šī šablona darbojas vairums nevardarbīgo kolonizācijas mehānismu, tajā skaitā tas, ko mēs jau pusgadsimtu vērojam Eiropā. Arī grieķiskā Bizantija nepārvērtās par turcisko Osmaņu impēriju desmit un pat ne simt gados. Viss notika lēni un pakāpeniski, bet šodien Turcijā par grieķu klātbūtni liecina tikai seno grieķiski runājošo romiešu pilsētu drupas. Varam arī turpmāk šo vēsturisko pieredzi ignorēt un kā papagaiļi atkārtot, ka tagad ir citi laiki, aiz loga 21. gadsimts utt., taču tādā gadījumā vērts atcerēties Einšteina frāzi, ka lielākā muļķība ir atkārtot vienu un to pašu darbību un katru reizi gaidīt citu rezultātu. Ja tas, ka Londonā un Parīzē populārākais jaundzimušo zēnu vārds ir Muhameds, kādam joprojām neliek apjaust situācijas nopietnību, tad varbūt to liks saprast šie terora akti?

Intelektuāļu frāzes, ka teroristi mūs neiebiedēs, gan labi skan, bet reālā dzīve liecina, ka vardarbība ir efektīvākais piespiešanas instruments. Diemžēl. Piemēram, Krievijā pēc Pussy Riot meiteņu apcietināšanas vairs neviens neiedomājas baznīcās rīkot kādas protesta akcijas. Represiju terors savu ir panācis, un diez vai cilvēki pasaulē tik ļoti atšķiras viens no otra. Tas nozīmē, ka vienīgā pareizā atbildes reakcija uz džihādistu teroru ir asa spēka atbildes reakcija. ASV pēc 09/11 tika izveidota Gvantanamo nometne, kur turēt potenciālos teroristus, un pieņemti dažādi vērtēti likumdošanas akti, kurus mīl kritizēt visādi liberāļi un antiamerikānisti, taču tie savu efektivitāti ir pierādījuši. Lielu džihādistu sarīkotu terora aktu ASV kopš 2001. gada vairs nav bijis.

Vai Eiropai pietiks dūšas dod džihādistiem līdzvērtīgu atbildes triecienu? Diemžēl lielas pārliecības par to nav, jo viss pēdējo gadu laikā notiekošais neiekļaujas tajā ideālajā mēģenes sabiedrībā, kuru savās galvās sakonstruējuši mūsdienu sociālie eksperimentētāji. Varbūt beidzot viņi atjēgsies?



Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais