Bens Latkovskis / Autori

Aizvadītajā piektdienā ASV, Kalifornijā, pēdējā gaitā tika izvadīta kādreizējā ASV pirmā lēdija, prezidenta Ronalda Reigana atraitne, 94 gadus vecā Nensija Reigane.

Bijušais finanšu ministrs Jānis Reirs, kuru politiskais karuselis tagad iesviedis labklājības ministra krēslā, intervijā Neatkarīgajai izteica politiskajā vidē visai populāru tēzi: «Mūsu uzdevums ir panākt normālas iemaksas [sociālajā budžetā], ko var, apkarojot ēnu ekonomiku... Nevar būt normālas pensijas, ja trešdaļa strādājošo maksā nodokļus no minimālās algas, bet vēl liela daļa nemaksā vispār!»

Kā liecina pēc LTV pasūtījuma veiktā sabiedriskās domas pētījuma centra SKDS aptauja, ZZS reitings februārī ir uzkāpis līdz 18,1%, kamēr Vienotībai tas noslīdējis līdz 5,4%. Šie rezultāti rāda – kopš Vienotība gāza pati savu valdību, tās uzticības kredīts sabiedrībā ir gandrīz pilnībā izsmelts un partija kā nopietns politisks spēks ir bankrota priekšā. Līdz šim Vienotība ir uzskatīta par Latvijas politiskās konstrukcijas sistēmveidojošu elementu, un, kā intervijā NRA izteicās politologs Filips Rajevskis, «notika ļoti normāls varas pārejas process... ZZS paņēma stafeti, un tas bija labi, ka ir otra jaudīga partija. Jautājums, kas būs trešā?»

Pēc superotrdienas, kad vienlaikus notika ASV priekšvēlēšanas 12 štatos, sociālajā tīklā twitter ierakstīju: «No Latvijas viedokļa ASV priekšvēlēšanu kampaņā ir tikai viens izteikti bīstams kandidāts. Tas ir kreiso intelektuāļu apjūsmotais Bērnijs Sanderss.»

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa saslimšana un ieilgušais atveseļošanās process iniciējis vēlmi precizēt dažādas juridiskas, medicīniskas un administratīvas neskaidrības. Tā Saeimas Juridiskās komisijas darba grupā eksprezidents Guntis Ulmanis izvirzījis jautājumu par īpaša medicīniskā atbalsta pieejamību Valsts prezidentam. Šī it kā maznozīmīgā ziņa izraisīja aktīvu diskusiju internetā, kuras kvintesenci izteica kāds anonīms komentētājs: «.. kad pagulēs kā visi reņģēdāji slimnīcas uzņemšanā kādas 5–6 stundas un neviens neliksies par viņu ne zinis, tad sajutīs, kā tauta dzīvo.» Šajā lakoniskajā, bet jēdzieniski ārkārtīgi ietilpīgajā replikā iemiesota visa Latvijas veselības aprūpes sāpe. Vienmēr labāk ir neslimot, bet ja esi reņģēdājs (šis apzīmējums jau tiktāl folklorizējies, ka šogad Salacgrīvā būs pat savs reņģēdāju festivāls), tad slimot ir vienkārši katastrofa. Kā kādā senā šlāgerī teikts: kas ir nabags, uz kapiem aizskrien kājām.

Pagājušo piektdien pasaule piedzīvoja smagu zaudējumu. Tāda līmeņa cilvēki kā Umberto Eko neaiziet katru dienu un pat ne katru gadu. Viņš bija ne tikai viens no mūsdienu pasaules izcilākajiem rakstniekiem, bet arī viens no ievērojamākajiem intelektuāļiem, kurš virzīja pasaules attīstību. Viņa romāni Rozes vārds, Fuko svārsts un citi bija gan augstākās raudzes literatūra, gan vienlaikus arī vispasaules dižpārdokļi. Viņa darbus ar aizrautību lasīja ne tikai šaurās intelektuāļu aprindās, bet arī, kā mēdz teikt, pilīs un būdiņās.

Briselē šajās dienās spriež, kā atrisināt bēgļu krīzi un kādā veidā panākt, lai vilks (Lielbritānija) būtu paēdis un kaza (ES) dzīva? Proti, lai briti referendumā nobalsotu par palikšanu ES sastāvā, bet pārējās dalībvalstis nejustos apdalītas par «īpašo» pretimnākšanu britiem. Lielbritānijas jautājums mums ir patāls, bet bēgļu krīze arī Latvijā ir uzmanības degpunktā.

Sestdienas vakaros LTV uzsākusi rādīt vietējā ražojuma seriālu – mīlas stāstu Saplēstā krūze. Tikmēr uz politiskās skatuves nerimst seriāls Saplēstā partija (Vienotība). Pirmdien Vienotības valdes sēdē tika izskatīts jautājums par Ilzes Viņķeles un Lolitas Čigānes izslēgšanu no partijas. Viņām tika pārmests ļoti nopietns pārkāpums.

Tagad, kad jaunā Kučinska valdība ir apstiprināta un sākusi darbu, varam mierīgi izvērtēt, kas Latvijas politikā pēdējos mēnešos ir noticis un kā šīs pārmaiņas var ietekmēt tālākos procesus. Ir populārs viedoklis, ka zināms ar partijas Vienotība priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu saistīts grupējums pārshēmojās, kā rezultātā Vienotība zaudēja dominējošās pozīcijas valdībā un politikā kopumā. Šo versiju intervijā Latvijas Avīzei atkārto arī kādreizējais prezidenta amata kandidāts Egils Levits. Tā bez šaubām ir tīra patiesība, taču tikai viena patiesības daļa. Varbūt pat mazākā, jo, klausoties šajos stāstos, var padomāt, ka līdz Straujumas demisijai Latvijas politikā viss bija kārtībā un, nebūtu Āboltiņas «spēlīšu», visi draudzīgi dzīvotu tālāk ar Straujumu galda galā

Manā bērnībā, kad cilvēki vēl sazinājās ar rakstīto un pa pastu sūtīto vēstuļu palīdzību, no Latgales radiem vecākiem sūtītās vēstules vienmēr beidzās ar nemainīgu frāzi: «Ar veselību pa vecam, citādi arī pa vecam.» Man šis vienmēr vienādais vēstuļu nobeigums likās pagalam jocīgs, jo mūsmājās tā nerunāja. Tagad šī vēstījuma forma – viss pa vecam – nāk atmiņā, raugoties uz jaunās Kučinska valdības apstiprināšanas procesu. Grūti gan šo valdību saukt par jauno. Tik daudz tajā veco seju un diemžēl arī vecās retorikas, lai gan sākums bija gluži cerīgs.

Pašreizējo laikmetu dažkārt dēvē par informācijas gadsimtu. Drīzāk gan tas ir īsziņu, sms un paviršu pārstāstu laikmets. Visi šie žurnālu horoskopi, veselīgās ēšanas ieteikumi, cīņa par/pret homeopātiju, tikumību un tamlīdzīgi neliecina par nopietnu, padziļinātu attieksmi pret informāciju. Ļeva Tolstoja rakstīto vēstuļu teksta kopapjoms vairākkārt pārsniedz viņa daudzsējumu literāro darbu kopapjomu. Kurš mūsdienās var tērēt laiku tik garām vēstulēm un detalizētai lietu skaidrošanai? Ieliec smaidiņu feisbukā, un lieta darīta.

Pavisam skaidri ievēroju, ka kaut kas nav gluži tā, kā pasaulē no pirmsākumiem iekārtots, reiz pirms dažiem gadiem Briselē, Eiroparlamenta ēdnīcā. Tur ir tāda milzu ēdamzāle, līdzīga tām, kādas kādreiz pie mums bija lielajās rūpnīcās – telpa ar simtiem galdiņu. Tagad pie mums tādu tikpat kā nekur vairs nav, jo vienkārši nav vietu, kur vienkopus ik dienas pulcētos tik liels cilvēku skaits.

Reiz Ģentes vecpilsētā kāds itālietis mani palūdza viņu nofotografēt. Uzņēmu vairākas bildes, kamēr viņš bez apstājas skaidroja, kādā rakursā un kādā fonā grib sevi redzēt uz bildēm. Itāliešu valodā. Beļģijā. Izskatījās, viņam pat prātā neienāca, ka pasaulē kāds varētu arī nesaprast itāliešu valodu, kas nebūt nav pasaules valoda.

Zemledus makšķerēšanas cienītājiem ielūzt uz it kā droša ledus kādā seklā, dzīvību neapdraudošā vietā patiesībā ir pat ļoti lietderīgi. Mācībai. Tāpat arī autobraucējiem un citiem, kuru darbība apdraud paša vai citu dzīvību, dažādas sīkas, tālejošas sekas neizraisošas ķibeles tikai dod nepieciešamo pieredzi, lai pareizi reaģētu nopietnākos gadījumos.

Trešdien, 2016. gada 20. janvārī, Latvijas politikā tika novērots kāds it kā neievērojams, bet visai zīmīgs pavērsiens. Vienotības deputāte un viena no redzamākajām «sešnieka» pārstāvēm Ilze Viņķele sociālajā tīklā twitter ierakstīja: «Taisnība vien ir. Pēc ietekmes uz LV politiku M. Martinsons vs Dž. Soross 1:0», un iekopēta norāde uz kādu interneta vietni. No šā mazā ieraksta īsti nevar saprast, par ko ir runa. Kam, pēc Viņķeles domām, taisnība vien ir, tāpēc atveram šo vietni. Interesanti. Izrādās, ka šajā vietnē atrodams Ventspils mēra Aivara Lemberga iknedēļas preses konferences ieraksts, kurā viņš izsmej Vienotības frakcijas dažādās frakcijas.

Kad atklātībā nonāca «lietussardznieku» ikonas Alekseja Loskutova vēstule partijas biedriem par to, kā Vienotība izlaida varu no rokām un un kāda šajā procesā bija partijas vadītājas Solvitas Āboltiņas loma, kļuva skaidrs, ka Vienotība kā homogēns politiskais spēks vairs nepastāv. Vai varam jau runāt par partijas Vienotība sabrukumu? Ja pašas partijas liktenis vēl ir miglā tīts, tad skaidrs ir viens – ar Vienotības gāšanu no «torņa» noslēdzas vesels laikmets jaunāko laiku Latvijas vēsturē.

Uzzinot par Māra Kučinska nomināciju premjera amatam, nez kāpēc ienāca prātā izcilais Māras Zālītes dzejolis: Tu esi vēl jauns, tev viss vēl ir priekšā.../ Vēl tevi draugi nodos. Mīlestība smies./ Vēl jēgu meklēsi un rūgti pievilsies./ Tu esi vēl jauns, tev viss vēl ir priekšā...

Šodien, iespējams, uzzināsim tā cilvēka uzvārdu, kuru Valsts prezidents Raimonds Vējonis būs izraudzījies kā nākamo Ministru prezidentu.

Aizvadītais gads Eiropas ekonomikā bija visai vētrains – ECB uzsāktā aktīvu uzpirkšana (lasi: naudas drukāšana) par 60 miljardiem eiro mēnesī un Grieķijas parādu krīzes saasinājums izraisīja būtisku eiro vērtības kritumu, taču Latvijā dzīvojošajiem tas pagāja samērā mierīgi. Dažiem pat tik labi, ka viņi pirms Ziemsvētkiem atļāvās internetā ironizēt par daudzajiem lielveikalu apmeklētājiem, kuri tādējādi it kā masveidā «protestē» pret bēdīgi slaveno «veiksmes stāstu».

Manā bērnībā, septiņdesmitajos, gadu mijas laikā norisinājās hokeja spēļu supersērijas, kuru ietvaros padomju klubi cīnījās ar NHL komandām. Spilgtā atmiņā palikusi aizraujošā Jaungada nakts tiešraide no Monreālas, kur cīnījās vietējais Canadiens ar krievu CSKA. Šogad uz gadu miju latviešu tautai tiek piedāvāta savdabīga politiskā «supersērija». Sacenšas vairāki premjera amata kandidāti no dažādām politiskajām komandām – Solvita Āboltiņa no Vienotības un Māris Kučinskis (varbūt arī kāds cits) no ZZS. Aiz viņiem stāv plašas treneru, funkcionāru, fanu un atbalstītāju vienības.

Saistībā ar pretrunīgi vērtēto Tieslietu ministrijas (TM) izdoto pirmslaulību bukletu sociālajos tīklos klejo kāds anonīms ieraksts: «Es nesaprotu, kurā brīdī un ko mēs palaidām garām? Kā mēs – uz pasaules fona samērā advancēta un saprātīga sabiedrība – nonācām līdz situācijai, kad kristīgās (pseido) vērtības tiek iekļautas preambulā, Juļka Stepaņenko sāk cenzēt absolūti adekvātu skolu literatūru, bet Tieslietu ministrija atražo sešdesmit gadu vecu murgainu ideoloģiju. Kas ir noticis? Kur mums ir gadījies saspiest kolektīvo galvu? Un, pats galvenais, kā šo pēc iespējas ātrāk izlabot?»

Līdz šim atbilde uz jautājumu, vai nobriedusi augsne jaunai politiskajai partijai, kas varētu aizņemt rietošās Vienotības nišu, visbiežāk skanējusi noraidoši. Šis uzskats balstās uz to, ka jauns politisks spēks varētu rasties vienīgi kreisi liberālajā spārnā, taču šim spārnam Latvijā nav pietiekama sociālā bāze. Valda uzskats, ka Latvijā cilvēki ir samērā konservatīvi un liberāļus nemīl. Vai tas nozīmē, ka Latvijas politiskā sistēma ir galīgi nostabilizējusies un jauniem spēkiem tajā nav vietas? Ne uz to pusi.