Skopošanās uz veselības rēķina

Ir viegli runāt, grūti darīt. Pēc darbiem jāvērtē, nevis pēc runām. Ja politiķis stāsta, ka veselības aprūpes sistēmas uzlabošana ir viņa prioritāte, tad viņam uzreiz jāprasa – ko pats esi izdarījis šīs «prioritātes» labā? Ko esi darījis vēl bez mēles kulstīšanas, kas diemžēl ir mūsu tā dēvēto politiķu galvenais «darba» instruments. Ja mūsu valstī veselības aprūpei tiek izlietota otra mazākā (aiz Rumānijas) IKP daļa ES, tad ko lieki dzesēt muti – jāpalielina finansējums. Kādā veidā tas izdarāms un kur novirzāmi papildu līdzekļi, tas jau ir cits, nākamais jautājums.

Pagaidām Latvijas publiskajā telpā biežāk dzirdama vecā dziesma – naudas ir tik, cik ir. Citiem vārdiem, ēzeļa ausis jums, ne papildu naudu veselībai. Kad šādi runā Putins, tad saceļas sašutuma vētra, bet, kad faktiski to pašu saka pašmāju politiķi, tad viss kārtībā – prātīga, ilgtspējīga politika. Interesanti, vai līdzekļu taupīšana veselībai katra cilvēka personiskajā dzīvē arī skaitās prātīga, ilgtspējīga rīcība? Tie, kas aiz taupības apsvērumiem neiet pie ārsta, arī ir tie prātīgie, ilgtspējīgie?

Lai kaut par nieku (44 miljoniem eiro) uzlabotu situāciju veselības nozarē, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola ierosinājusi 2017. gada budžeta deficītu it kā palielināt līdz 1% no IKP. Rakstu «it kā», jo nekāds deficīts patiesībā nav jāpalielina. Ir tikai jāatliek tā plānotā samazināšana līdz 0,9%. Tātad jāsaglabā esošā līmenī. Taču pat šāds pavisam nesāpīgs un nevienai nozarei naudu nost neņemošs risinājums jau izpelnījies asu kritiku no tradicionālajiem taupītājiem. Ja kāds šajā brīdī grib raut vaļā dziesmu par vaļīgo fiskālo politiku, kuras dēļ 2008. gadā valsts nonāca krīzes situācijā, tad viņam jāatgādina – krīzi izraisīja kredītu bums PRIVĀTAJĀ sektorā. Valsts budžeta deficīts trijos pirmskrīzes gados (2005. – 2007.) bija mazākais Latvijas jaunāko laiku vēsturē un valdības parāds otrs mazākais ES. Diemžēl maldīgā pārliecība, ka budžeta deficīts ir bezmaz galvenais ekonomiskās labklājības indikators vai vismaz ilgtermiņa stabilitātes garants, ir tā nošu atslēga, ar kuru sākas dziesma – «nauda ir tik, cik...».

Ņemot vērā mūsu ilgstošo atrautību no vecās Eiropas, to, kas ir pareizi un kas nepareizi, parasti pārbauda, skatoties, kā ir pie viņiem – Rietumos. Vai arī viņi tik stingri seko fiskālajam rāmim, kurš nosaka, ko valsts var atļauties un ko nevar? Skatāmies Eurostat datu bāzēs tādu disciplīnas paraugvalsti kā Vācija. Budžeta deficīts 2003. gadā 4,2% no IKP, 2004. gadā – 3,7%, tad tas būtiski samazinās, bet 2009. gadā atkal 3,2%, 2010. gadā – 4,2%. Tiesa, pēc tam atkal straujš deficīta samazinājums, un 2014. gadā jau 0,3% proficīts. Lielbritānijā kopš 2003. gada tikai vienu gadu (2006. gadā) budžeta deficīts bijis mazāks nekā 3%. Togad tas bija 2,9%. Visus citus gadus krietni lielāks. 2009. gadā 10,9%, 2013. gadā 5,7%, 2014. gadā atkal 5,7%. Ievērojiet, ka nav runa par 0,9% vai 1,0% kā Latvijā, bet gan 5,7%, un tas labējai Kamerona valdībai netiek pārmests kā nāves grēks. Vēl trakāki skaitļi ir Īrijā, kur 2010. gadā budžeta deficīts bija 32,3% (!) no IKP, un līdz 2014. gadam tas nokrities līdz 3,9%. Šajās valstīs nez kāpēc (no mūsu viedokļa) sabiedrība nesit trauksmes zvanus, ka valsts dzīvo pāri līdzekļiem. Tur budžeta deficīta samazināšanas vārdā izglītību un veselības aprūpi netur bada maizē, balstoties uz «naudas ir tik, cik ir».

Šos piemērus minu tikai tāpēc, lai parādītu, ka tajās valstīs, kuras gribam skatīt kā paraugus, budžeta deficīts netiek uztverts kā tāda sarkano karodziņu virkne vilkiem, kuru nekādā gadījumā nedrīkst šķērsot. Tas tiek variēts atbilstoši iedzīvotāju saprātīgām vajadzībām, nevis otrādi. Protams, tāda kosmiska fiskālā bezatbildība, kādu ilgstoši pieļāva Grieķija, ir pilnīgi nepieļaujama, un par to nav diskusiju, bet kāpēc mums bez jebkādas īpašas vajadzības tēlot paraugpuisēnus, ja šī tēlošana sāpīgi sit pa mūsu pašu cilvēkiem?

Jauki, ja valsts budžets ir bez deficīta, taču tas jau nu nav nekāds arhisvarīgais rādītājs, kura dēļ cilvēki jāmirdina nost vai jādzen svešatnē. Tāpēc diskusijām jābūt nevis par to, vai atbalstīt finanšu ministres ierosinājumu, bet gan par to, kā šo naudu labāk izlietot un ko darīt vēl, lai veselībai nepieciešamo finansējuma apjomu palielinātu.