Marša solī atpakaļ ilūziju pasaulē

9. maijs ir kļuvis par Krievijas galvenajiem valsts svētkiem. Uzvara tā dēvētajā Lielajā Tēvijas karā pārvērsta par reliģisku kultu ar visiem šim kultam nepieciešamajiem atribūtiem – svēto panteonu, mocekļiem, varoņiem un kanonizētu notikumu traktējumu. Ikviena atkāpe no šā kanona tiek traktēta kā ķecerība un vajāta ar inkvizīcijas bardzību.

Katra nācija grib ar kaut ko lepoties. Krievi lepojas ar Gagarinu un šo uzvaru. Kā tā tika kaldināta, cik miljonu bija spiesti atdot dzīvību, labojot analfabētiskas militārās pavēlniecības kļūdas, jau ir cits stāsts, tāpat kā neskaitāmie noziegumi pret abu pušu civiliedzīvotājiem un militārpersonām. Šodienas Krievijā aiz šā Uzvaras kulta notiek aktīva kara dieva pielūgsme. Putins jāšus zirga mugurā ar atkailinātu krūti ir šī jaunās reliģijas ikona. Krievijas iedzīvotāju vairākums pielūdz šo dievišķo tēlu un kaut kur dziļi apziņas dzīlēs gaida, kad tas ar iznīcinošu zibens spērienu satrieks pīšļos par ienaidniekiem pasludinātos amerikosus un to pakalpiņus Geiropā. Tāda ir šā Marsa pēcteča pielūdzēju ticība un cerība. Diemžēl arī Latvijā netrūkst šīs sektas sekotāju.

Tas, kas šodien darās Krievijā- lielais atbalsts Putinam, Uzvaras kults, mežonības slavinājums -, balstās uz fundamentālu nevēlēšanos atzīt savu ikdienas vājumu un nekonkurētspēju. Kā saka pazīstamais krievu režisors Valērijs Todorovskis, PSRS bija valsts, kuru būvēja uz totālu melu pamatiem, taču, kad tā sabruka, tad atklājās šausminoša patiesība par to, kādi mēs patiesībā esam. Padomijā cilvēki bija spiesti melot un izlikties esam labāki, nekā viņi patiesībā bija. Pēkšņi vajadzība pēc šīs izlikšanās zuda un katrs varēja būt tas, kas ir. Vakar perspektīvs sportists, partijnieks, komjaunietis - šodien jau bandīts, biznesmenis uzmetējs, cinisks politiķis melis. Vakar cilvēces avangards - šodien nevienam nevajadzīgs bezdarbnieks. Brīdī, kad cilvēki sevi ieraudzīja spogulī, viņi no šīs ainas pārbijās un prasījās atpakaļ skaistajā fantāziju zemē, kur viņiem ausīs lēja sīrupiņu par krievu «īpašo garīgumu», «iedzimto labsirdību», «tieksmi pēc taisnības» un citas blēņas. Visas šīs komplimentārās frāzes bez šaubīšanās jāliek pēdiņās, jo, pietiek iziet pagalmā, aiziet līdz veikalam, pabraukt sabiedriskajā transportā, lai dažu stundu laikā saskartos ar tāāādu, bļ..ģ, «garīguma» koncentrātu, ar kādu civilizētā pasaulē mēneša laikā nenāktos saskarties.

Par kādu «garīgumu» var runāt valstī, kuras lielai iedzīvotāju daļai vienīgais dzīves reālais mērķis ir regulāri līdz nemaņai piedzerties? Kā var valstī, kurā tūkstošiem slimu bērnu necilvēcīgos apstākļos veģetē bērnunamos, norādīt uz garīguma trūkumu tur, kur ikviens visslimākais bērns atrod audžuģimeņu mīlestību un aprūpi un kur bērnunami ir pazuduši kā jēdziens? Valsts, kur cilvēki ar īpašām vajadzībām tiek izraidīti no kafejnīcām un citām izklaides vietām, lai netraucētu ar savu «nepiedienīgo» izskatu «normālajiem» atpūsties, var pretendēt tikai uz atpalikušas, antihumānas valsts statusu, nevis prātuļot par savu īpašo «labsirdību». Krievija deviņdesmitajos paskatījās uz sevi spogulī un saprata, ka šo bildi redzēt vairs negrib. Tagad tā ar prieku, dziedot patriotiskas dziesmas, militārā marša solī dodas atpakaļ Padomijā ar tās butaforiskajām «garīguma» dekorācijām.

Diemžēl, atrodoties blakus paralēlā pasaulē dzīvojošam pacientam, mums jābūt īpaši uzmanīgiem, jo jebkurā brīdī var sākties kārtējais slimības saasinājums. Vēsture liecina, ka bez regulārām jaunām devām (krimām un citiem anšlusiem) patriotisma, militārisma un tautas vienotības eiforisko fāzi ilgstoši uzturēt nevar. Var spriedelēt par Hitlera sekmīgo politiku līdz 1938. gadam, bet 1939. un 1945. gads bija šīs politikas likumsakarīgs turpinājums. Varbūt kādus gadus vēlāk, bet tas bija neizbēgams. Tāda ir šīs slimības klīniskā aina. Sākumā eiforija, tad kāds it kā efektīvs, bet ilgtermiņā kļūmīgs gājiens, kas ģenerē arvien jaunas un jaunas kļūmes, un loģisks fināls. Krievijas ekonomiskais vājums un visām saprāta robežām pāri kāpjoša propaganda neliecina par kaut minimālām atkāpēm no šā scenārija. Būs vien jāliek galdā jaunas patriotisma «pudeles», lai «plosts» varētu turpināties. Tas mums jāsaprot, raugoties 9. maija «svinībās».