Atvēzēšanās pret patēriņa kultu
Portālā Manabalss.lv tiek vākti paraksti, lai lielveikalus Latvijā svētdienās slēgtu. Iniciatīva rosināta, vēloties ieviest Rietumeiropā esošo kārtību, kur svētdienās lielveikali nestrādā. Lai arī, visticamāk, ierosinājums tuvākā nākotnē negūs likuma spēku, tas tomēr uzskatāms par soli progresa virzienā, ja ar vārdu «progress» saprotam attālināšanos no jebkura veida fundamentālisma. Skaidrs, ka lielveikals mūsu apziņā ir kaut kas vairāk nekā vieta, kur iepirkties. Tas ir kļuvis par mūsdienu Latvijas dzīves jēgas simbolisko pamatu.
Lai saprastu, kas darās cilvēku zemapziņā, jāskatās uz viņu neapzinātajām darbībām, jo to, ko cilvēki runā, viņi sen jau iemācījušies daudzmaz kontrolēt. Savukārt to, ko viņi patiesi grib, kontrolēt ir ievērojami grūtāk. Cilvēks ir tā iekārtots, ka, nonākot jaunā vidē, vispirms sev sarūpē to, kas viņam patiesi visvairāk nepieciešams. Pirmie pārceļotāji, kas ar kuģi Mayflower 1620. gadā ieradās Ziemeļamerikā, pēc tam, kad bija uzslējuši sev būdas, lai būtu jumts virs galvas, kā pirmo koplietošanas ēku uzcēla svētnīcu. Acīmredzot viņiem lūgšanu vieta bija vitāli nepieciešama, bez kuras dzīve pilnīgi jaunā, nezināmā, briesmu pilnā vidē nebija iedomājama.
Latvija pēc neatkarības atjaunošanas un sociālās iekārtas nomaiņas nonāca pilnīgi jaunā, līdz tam nebijušā situācijā. Cilvēki bija apmulsuši un nobijušies. Kādi tempļi tika celti vispirms? Pēc kuriem bija vislielākais sabiedrības pieprasījums un bez kuriem nu nekādi nevarēja iztikt? Pareizi. Tie bija lielveikali un bankas. Iebraucot ikvienā Latvijas pilsētā, pirmais, kas tur redzams, ir kāds vai vairāki lielveikali, bet pašā centrā visā godībā stāv pilsētas greznākā ēka – banka.
Tas nozīmē, ka, lai ko teiktu kreisie un labējie, kristieši un ateisti, intelektuāļi un mācīties kūtrie, mūsu sabiedrībai pēc neatkarības atjaunošanas visvairāk bija nepieciešamas tieši šīs ēkas un šajās ēkās sniegtie pakalpojumi. Un nevajag te svētulīgi piesaukt kaut kādas alkatības, mežonīgos kapitālismus vai izlaidīgos Rietumus. Tie visi ir tukši vārdi, kuriem prātīgs vērotājs nepievērš uzmanību. Uzmanība jāpievērš darbiem. Latviešu sabiedrība bija izslāpusi pēc iespējas patērēt un ar skubu slēja augšā lieveikalus tāpat kā Amerikas kolonisti baznīcas. Lielveikals arī ir mūsdienu baznīca – konsumerisma (patēriņa pielūdzēju) templis. Pavērojiet, ar kādu sejas izteiksmi cilvēki brīvdienās dodas uz lielveikalu. Veselām ģimenēm, ar bērniem pie rokas, viņi, apgarotām sejām, lēni, nesteidzīgi virzās uz šo templi. Un cik apmierināti, dvēseliski šķīsti viņi no tā iznāk, lai turpinātu traukties pretī labklājības mirāžai, piederības ilūzijai un pašapliecināšanās orgasmam. Galu galā, kas tur slikts? Labāk taču nekā uz krogu vai Fēniksu!
Vēl tālajā 1982. gadā laikrakstā Literatūra un Māksla ar dramaturga Paula Putniņa rakstu aizsākās diskusija par briesmām, kuras rada patērētāju sabiedrības morāles nostiprināšanās padomju Latvijas sociālistiskajā sabiedrībā. Diskusija notika tiem laikiem neierastas atklātības apstākļos un ilga vairāk nekā gadu. Katrā izdevuma numurā izteicās vairāki Latvijas inteliģences pārstāvji. Savu viedokli paguva izteikt gandrīz viss latviešu intelektuālās elites zieds. Kopējais viedoklis bija nepārprotams – patērētāju morāles normu nostiprināšanās sabiedrībā ir izskaužama un garīgumu neveicinoša. Kur tagad šī patērētāju sabiedrības noliedzēju retorika, kad reālajā dzīvē triumfē tieši tas, par ko jau toreiz tika rībinātas trauksmes bungas?
Droši vien šī aizraušanās ar patēriņu jāpārslimo kā bērnu slimība un gan jau arī pie mums kādreiz svētdienās lielveikali būs slēgti. Skraidīšana pa izpārdošanām, dažādām trakajām dienām tiks uzskatīta par slikto toni, kas piedien vien plebejiem. Bet pagaidām vēl valda konsumerisms un plātīties ar veiksmīgu šopingu neskaitās apkaunojoši. Tāpēc mēģinājumi ierobežot patēriņa kultu šobrīd vēl lemti neveiksmei. Taču tikai pagaidām. Gan jau sabiedrība ar laiku no šīs mānijas novērsīsies kā apnikušas rotaļmantiņas un meklēs ko jaunu. Atbalstot lielveikalu slēgšanu svētdienās, mēs šo dienu tuvinām. Bet pagaidām vēl domāsim par to, lai, aizejot uz templi – vienalga Spici vai Alfu, varētu tur ziedot tik, cik nepieciešams savas pašapziņas apmierināšanai.