Vienotības izniekotā iespēja

Vienotības ārkārtas kongresā partijas līdzšinējā priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa uzdeva pamata jautājumu, kura dēļ šis kongress vispār bija jāsasauc: «Bieži esmu domājusi, kurā brīdī viss, kas tik labi bija sācies, sāka brukt?» Diemžēl, kā vēlāk liecināja kongresa gaita, ne viņa, ne arī kāds cits no runātājiem uz šo jautājumu pat necentās atbildēt. Protams, Āboltiņa uz to godīgi atbildēt negribēja, jo tad viņai būtu jāatzīst, ka viss sākās tieši tajā brīdī, kad, palikdama aiz strīpas Saeimas vēlēšanās, viņa nespēja pretoties kārdinājumam nomanipulēt ar vēlēšanu rezultātiem, lai kaut vai pa sētas durvīm tiktu Saeimā.

Tad arī iesākās turpmākā negadījumu lavīna, kura noveda partiju tur, kur tā atrodas tagad - ar reitingu zemāku nekā Artusa Kaimiņa partijai. Ja Āboltiņa to būtu godīgi pateikusi partijas biedru priekšā, tad varbūt, uzsveru, varbūt, Vienotībai būtu izredzes restartēties. Taču nekas tāds nenotika. Neviena paškritikas vārdiņa. Tā vietā pārmetumi visiem citiem - medijiem, koalīcijas partneriem, oligarhiem, Zatleram un nepaklausīgajiem savas partijas biedriem. Visi slikti, visi netīri, tikai es viena sniegbaltā kleitā, ar augsti paceltu galvu un mirdzošām acīm. Vienīgais viltus paškritikas elements - esmu dažreiz bijusi pārāk asa.

Āboltiņas uzstāšanās tonalitāte pilnībā iederējās vispārējā kongresa gaisotnē, kura raksturojama ar populārās dziesmas vārdiem - Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze! Kongresā maz kas liecināja par kaut kādām partijas problēmām. Ja tās arī tika pieminētas, tad tikai garāmejot, tīri formāli. Piegludinātas, bezkonflikta, pašslavinošas (par krīzes pārvarēšanu) runas. Nekādu debašu pirms partijas vadības vēlēšanām. Lai saprastu, cik oficiozi stīva bija kongresa dienaskārtība, nosaukšu visus pieteiktos runātājus - S. Āboltiņa, J. Rozenbergs, V. Dombrovskis, E. Smiltēns, A. Piebalgs, E. Rinkēvičs, A. Ašeradens, R. Kozlovskis, J. Reirs, K. Šadurskis. Vai šis saraksts kaut mazākajā mērā liek domāt, ka partijai nepieciešamas pārmaiņas? Protams, ka ne. Tas liecina tikai par vienu - viss ir lieliski, mēs esam tie labākie, tāpēc nekas nav jāmaina. Turpināsim mierīgi rosīties katrs sev atvēlētajā rotaļkastes stūrī, un gan jau viss atgriezīsies vecajās, labajās sliedēs.

Tiesa, pašā kongresa noslēgumā atgadījās kāds kuriozs, kurš atsedza Vienotības problēmas no gluži negaidītas puses. Kāda labticīga kongresa delegāte izrāvās uz skatuves pie mikrofona un ar asarām acīs, drebošā balsī paziņoja, ka Rīgas nodaļas vārdā «nevar neveltīt dažas dzejas rindas mūsu izcilajai politiķei Solvitai Āboltiņai, kura tik milzīgi daudz izdarījusi latviešu tautas labā». Varētu domāt, kas tur tāds, ja cilvēks grib kādam politiskam darbiniekam noskaitīt slavas dziesmas pantiņu? Taču katrai politiskai jūsmai ir savs laiks un vieta. Kas šķita pilnīgi normāli pie Staļina vai karaļa Luija XIV galmā, uz RSU aulas skatuves izskatījās kā bezgaumīga PSKP 25. kongresa parodija. Konkrētajā gadījumā pat ne tik daudz bezgaumīga, cik simptomātiska, jo liecināja par valdošo domāšanas un uzvedības stilu partijā.

Skaidrs, ka politiskā konstelācija Latvijā līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām 2018. gadā nemainīsies, tāpēc viss šobrīd ap Vienotību notiekošais izraisa lielāku interesi tieši no politpētnieciskā, nevis politpraktiskā aspekta. Līdz ar to Vienotību ir interesanti vērot kā tādu laboratorijas kāmīti. Skatīties, vai partija, savā būtībā nemainot tikpat kā neko, vien izdarot sīkas, kosmētiskas seju nomaiņas, atgūs politisko svaru? Vai arī precīzi atkārtos iepriekšējās varas partijas - Tautas partijas - ceļu uz politisko smilšu kalniņu?

Vienotības biedri, par partijas priekšsēdētāju izvēloties Andri Piebalgu, acīmredzot cerēja, ka viņam ir lielākas iespējas izvilkt partiju no reitingu bedres. Nelaime tik tā, ka Piebalgam trūkst pašas svarīgākās īpašības, kura nepieciešama partijas «glābējam». Viņam trūkst uguns acīs un gatavība nedomājot mesties bangojošā okeānā, lai kaut ko glābtu. Galu galā tā pat nav viņa partija. Viņš tajā tikai nesen kā iestājies un, piekrītot «glābēja» lomai, vēl nebija līdz galam iepazinis tās «tikumus». Pieļauju, ka šī būtības nepazīšana varētu izrādīties abpusēja.