Cilvēks – skrūvīte vai sistēmas centrs?

Briselē pagājušajā nedēļā ap 60 000 cilvēku izgāja ielās, lai protestētu pret iespējamo finansējuma samazināšanu veselības aprūpei. Kur valdībai ņemt naudu, demonstrantus galīgi neinteresē. Latvijas valdību iecienītā atruna – naudas ir tik, cik tā ir, turieties – tur neiet cauri. Latvijā, kur situācija veselības aprūpē ir krietni smagāka nekā Beļģijā, līdzīgus protestus grūti iedomāties. Kāpēc Briselē, Parīzē cilvēki iziet demonstrācijās, bet Rīgā, par spīti salīdzinoši lielajam sociāli neapmierināto skaitam, protesta akcijās piedalās niecīgs iedzīvotāju skaits?

Dažkārt šo sociālo kūtrumu Latvijā skaidro ar etnisko pretstāvi. Vēl kopš deviņdesmitajiem gadiem cilvēkus uz sociālajiem protestiem pārsvarā aicināja tā sauktās krievvalodīgo partijas un televīzijas žurnālisti savās reportāžās, rādot šīs demostrācijas, neaizmirsa piebilst - starp demonstrantiem pārsvarā ir krieviski runājoši vecāka gadagājuma ļaudis. Vēstījums nepārprotams: sanākuši vecišķi «valsts ienaidnieki», kurus nav, ko ņemt vērā, un kārtīgam latvietim šādos protesta pasākumos nav gods piedalīties. Pat, ja šī attieksme gadu gaitā ir nedaudz mainījusies, tad tikai nedaudz.

Tomēr norakstīt visu uz etnisko pretstāvi nevar, jo lieli sociālie protesti nenotiek arī tur, kur etniskā pretstāve nav tik izteikta. Lietuvā un citur Austrumeiropā arī maz dzirdams par plašām demonstrācijām uz sociālā pamata, lai gan diez vai tur būtu protestiem mazāk iemeslu nekā Beļģijā, Francijā vai Vācijā. Manuprāt, iemesls sociālajam kūtrumam ir cits. Tas meklējams vērtību sistēmā un cilvēka vietai šajā sistēmā.

Profesors Leons Taivāns, raksturojot islāmu, norāda, ka turienes reliģiskajā sistēmā, kas caurvij visu ikdienas sadzīvi, cilvēka sadarbība ar Dievu nav iespējama. Atbilstoši islāma mācībai cilvēks ir sīks, nožēlojams pīslis, kuram Allāha priekšā ir jākrīt ar seju putekļos. Kristietība turpretī paredz, ka cilvēku Dievs veidojis pēc sava ģīmja un līdzības. Populārā frāze: «Tautas balss - Dieva balss» nav iespējama islāmā. Tāpēc arī tur tik slikti iedzīvojas demokrātija. Var jautāt, kāds sakars islāmam ar sociālo kūtrumu Latvijā? Ar islāmu nekāds, bet ar vērtību orientāciju vistiešākais.

Padomju Savienība nomināli bija ateistiska valsts, taču praksē tika sludināts komunisma kults ar neiztrūkstošajiem ļeņinekļiem visās iespējamās vietās; Kirova, Sverdlova un Gorkija ielām katrā lielākā pilsētā un rituālām partijas pirmorganizāciju sapulcēm. Šajā kvazireliģijā Dieva vietā bija Komunistiskā partija, kuru faktiski iemiesoja valsts. Cilvēka un valsts attiecības bija tieši tādas pašas kā islāmā - cilvēks ir sīka, nenozīmīga skrūvīte lielajā valsts mašinērijā. Ja valstij nepieciešams apgūt galējo ziemeļu bagātības, jāveic industrializācija, jāuzvar karā, jāiegūst atombumba, tad nekādi cilvēku upuri nevar būt par lieliem. Atbilstoši šim redzējumam, nomocītie cilvēku miljoni ir nieks, galvenais ir valsts sasniegumi. Tā vēl joprojām domā vairums cilvēku Krievijā un lielā mērā arī citur postpadomju teritorijās. Arī latviešiem redzējums par to, kas ir prioritārs - cilvēks vai valsts -, ir tuvāks islāmam, sovjetismam un patlaban Krievijā valdošajai doktrīnai, nevis tai, kur galvgalī izvirzītas cilvēka individuālās brīvības un tiesības. Tāpēc arī sociālie protesti Latvijā ir tik neizteiksmīgi, jo kā gan var pret savu valsti roku pacelt?

2009. gada 13. janvāris bija izņēmums, kurš tikai apstiprināja likumu. Toreiz pasākuma organizatoriem izdevās sabiedrību pārliecināt, ka vara ir pretvalstiska un vēršanās pret to ir nevis valsts pamatu graušana, bet, tieši otrādi, valsts labā ir šo pretvalstisko varu gāzt. Visos citos gadījumos, ja indivīdam publiski jāizšķiras par to, ko likt pirmajā vietā - savu labumu vai valsts «intereses» (piemēram, mazāku budžeta deficītu), viņš gluži neapzināti nostāsies valsts «interešu» pusē un pat nosodīs tos, kas «populistiski» prasīs kaut ko sev.

Pasaulē var pastāvēt dažādi uzskati, un šī dažādība dara šo pasauli krāsaināku, bet patiesības labad jāatzīst, ka spēcīgas ir tieši tās valstis, kurās prioritāte ir cilvēku individuālās brīvības un tiesības, nevis otrādi. Tāpēc, jo mēs vairāk cienīsim sevi, nebaidīsimies prasīt no valsts un valdības to, ko gribam, jo labāk būs gan mums, gan valstij.