Strukturālā reforma lašēdājiem

Tā vien izskatās, ka līdz nākamgad paredzētajām pašvaldību vēlēšanām galvenais politisko kauju lauks būs veselības aprūpe, kur problēmas ir krājušās gadiem un kur tās atrisināt uzņēmies pretrunīgi vērtētais Guntis Belēvičs. Gluži negaidīti sanācis, ka tieši no viņa lielā mērā atkarīga ZZS politiskā nākotne, jo nozarē ir skaļi pieteiktas pārmaiņas un neveiksmes gadījumā politiskās sekas var būt smagas.

To, ka Belēvičs ir vārīgais punkts, kurš iekaistot var izraisīt ja ne gluži valdības šūpošanos, tad ZZS reitingu kritumu gan, saprot arī konkurenti, tāpēc jebkura veselības ministra rīcība sastaps vairāk vai mazāk slēptu pretdarbību no viņu puses. To saprot arī pats Belēvičs, un tas diemžēl tikai pastiprina viņa jau tā paranojālās spējas visur saskatīt sazvērestības, «pasūtījumus» utt., kas objektīvi padara viņu vēl ievainojamāku. Ja Belēvičam tomēr izdotos būtiski uzlabot situāciju nozarē, kas praksē nozīmē būtisku finansējuma palielinājumu, tad tas būtu liels sasniegums, ko ZZS varētu ierakstīt savā aktīvā.

Jau tagad diezgan droši var prognozēt, kas būs rakstīts uz torpēdas, ar kuru konkurenti bliezīs pa viņa iecerēm. Tur būs rakstīts - vispirms lai parāda strukturālās reformas, un tikai tad runāsim par naudu. Šādai nostādnei teorētiski varētu pat piekrist, ja vien frāzei «strukturālās reformas» būtu kāda jēgpilna nozīme. Praksē šī vārdkopa jau sen pārvērtusies parazītvārdā, kuru birokrāti lieto tad, kad nav ko īsti teikt pēc būtības. Tāpat kā mazizglītoti cilvēki aizpilda pauzes savā runā ar Agneses Krivades dzejas vārdiem, tā ierēdņi un politikāņi, kad īsti nav ko teikt, piesauc «strukturālās reformas». Prasīt, ko šīs «strukturālās reformas» nozīmē, ir apmēram tas pats, kas prasīt vietējam alkonautam ar divlitrīgo alus pudeli rokās - «a, ko nozīme visi tie tavi ibio, b..ģ utt.?». Da neko. Politiķi, protams, atšķirībā no alkoholiķa pratīs daiļskanīgām, taču tukšām frāzēm it kā visu izskaidrot, bet šo skaidrojumu jēga - lai visi būtu apmierināti, iztiekot ar to pašu veco (mazo) naudu.

Arī man grūti atturēties no vilinājuma paspriedelēt par «strukturālām reformām», tāpēc piedāvāšu savu versiju. Latvijā ir gan valsts, gan privātās ārstnieciskās iestādes. Piemēram, ARS, Veselības centrs 4 un citas. Kā liecina cilvēku novērojumi, šajās maksas iestādēs absolūtais vairums klientu pie ārstiem iet, nevis maksājot pie kases, bet gan uzrādot apdrošināšanas polisi. Kā norāda Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, «Latvijā savus darbiniekus visvairāk apdrošina valsts un pašvaldību institūcijas. Ja valsts institūcija - vai tā ir Saeima, ministrija, novada dome vai valsts augstskola apdrošina savus darbiniekus, tā patiesībā tērē nodokļu maksātāju naudu». Citiem vārdiem, par šajās valsts un pašvaldību iestādēs strādājošo veselības aprūpi maksājam mēs katrs, ieskaitot pensionārus, daudzbērnu māmiņas un minimālās algas saņēmējus, kuri veikalā no katra iztērētā eiro 21 centu samaksā nodokļos (neskaitot pārējos nodokļus).

Nav diez cik taisnīgi, ja valstī ir dalīta veselības aprūpe, kurā vieniem, lai viņi, nestāvot garās, daudzu mēnešu rindās, tiktu pie ārstiem un uz izmeklējumiem, jāmaksā no savas, bieži vien ne pārāk piebriedušās kabatas, bet citus bez liekām rindām ārstē par nodokļu maksātāju naudu. Ja reiz mēs būvējam valsti pēc taisnības un godprātības principiem, tad arī veselības aprūpes sistēmai jābūt tādai. Jābūt valsts apmaksātai medicīnai visiem un maksas medicīnai, kur katrs maksā no sava personiskā maciņa. Tai nodokļu maksātāju naudai, kuru valsts un pašvaldību iestādes šobrīd maksā privātām apdrošināšanas kompānijām un privātām ārstniecības iestādēm, jāizskaita no šo iestāžu nākamā gada finansējuma. Šai naudai jāpaliek valsts budžetā, un tā jānovirza veselības aprūpei uz vispārīgiem pamatiem.

Skaidrs, ka mūsu valstī, kurā sabiedrība ir sadalīta reņģēdājos un lašēdājos, šāda «strukturālā reforma» nav iedomājama. Drīzāk iespējama ir Latvijas Bankas piedāvātā - vēl vairāk naudas atņemt reņģēdājiem un atdot lašēdājiem - privātajiem apdrošinātājiem. Šāda reforma pilnībā atbilstu Latvijas sociālajai tradīcijai, kur, kā senā dziesmā dzied, - kas ir nabags, tas uz kapiem skrien ar kājām.