Būt tuvāk pie tautas

Sestdien notikušajā Zemnieku savienības kongresā sociologs, Latvijas faktu direktors Aigars Freimanis izraisīja neviltotu jautrību, pastāstot, kā šīs partijas politiķus uztver parastais vēlētājs. Īpaši uzjautrinošs šķita kāda fokusgrupas dalībnieka vērojums, ka atsevišķi politiķi pirms ierašanās laukos, izkāpjot no mašīnas, nosmērē apavus, lai radītu lielāku piederības sajūtu. Freimanis šo vērojumu saistīja ar vēlētāju sajūtu, ka ir izveidojusies nošķirtība starp politiķiem un cilvēkiem.

Politiķu piederība pie tautas ir ļoti svarīga visā pasaulē. Piemēram, ASV prezidenta amata kandidāts var interesēties par sportu, klausīties country vai rokmūziku, lasīt populārus krimiķus, bet nekādā gadījumā nedrīkst atzīties, ka regulāri apmeklē simfoniskās mūzikas koncertus vai lasa filozofiska rakstura grāmatas. To var iztulkot kā atrautību no tautas; kā centienus izrādīties pārākam par citiem un tamlīdzīgi. Džordža Buša jaunākā politika daudziem izraisīja gluži vai alerģisku reakciju, taču viņš «paņēma» savu vēlētāju ar dabisku, nepiespiestu vienkāršību. Pēc viņa Republikāņu partijā nav bijis līdera, kuru vēlētāji varētu uztvert tik nepiespiesti – kā savu čali. Nespēja būt «savējai» ir galvenais klupšanas akmens Hilarijai Klintonei. Lai arī viņas politisko kompetenci neviens neapšauba, viņa daudziem krīt uz nerviem un tiek uztverta kā pārāk «augstprātīga». Līdzīga birka pielipa arī mūsu Solvitai Āboltiņai, un no tās viņai diez vai izdosies tikt vaļā, kamēr vien atradīsies aktīvajā politikā.

Eiropā vēsturiski politiķiem tiek izvirzītas nedaudz augstākas intelektuālās prasības, jo cilvēki vairāk ietekmējas no medijiem, kuri pārsvarā ir prasīgāki nekā caurmēra cilvēki. Tomēr lielākoties ļaudis visur vēlas politikā redzēt cilvēkus, kurus var uztvert kā savējos. Tādus, kuri domā līdzīgi kā es un domā līdzīgās kategorijās. Tieši domāšana atšķirīgās kategorijās bija galvenais iemesls, kurš iedragāja Vienotības popularitāti. Liela vēlētāju daļa savulaik noticēja, ka šī ir tā «pareizā» partija, un, pat ja tās paustās idejas nelikās pārāk tuvas, tad tomēr par to nobalsoja pēc «mazākā ļaunuma» principa.

Bēgļu krīze skaidri izgaismoja to, par ko daudziem «aizdomas» bija jau sen. Proti, ka Vienotības galvenie ideologi domā pavisam citās kategorijās. Gan par bēgļiem, gan par gejiem, gan par daudz ko citu. Šajā situācijā, kad atklājas domāšanas «nesaderība», cilvēkam neapzināti sāk krist uz nerviem arī viss pārējais. Pēkšņi atklājās, ka runātāji par «augstām matērijām», humānismu un vispārcilvēciskām vērtībām ir dvēseliski tāli un nesaprotami, kamēr daudz tuvāki ir tie, kuri runā vienkāršā, saprotamā valodā un uz kuru kurpēm redzamas dubļu pēdas. Nav brīnums, ka iedzīvotāju skati sāka vērsties uz citiem politiskiem spēkiem, kas rezultējās ZZS augstajos reitingos.

Patiesībā viss ir pavisam vienkārši. Agri vai vēlu katrs vēlētājs nonāk līdz atziņai, ka jābalso par tiem, kuri ir dvēseliski tuvākie. Ja cilvēks, izvēloties, kuru televīzijas pārraidi skatīties, domā par vienkāršu izklaidi un «gudra» runāšana viņu garlaiko, tad ir pilnīgi neprātīgi balsot par tiem, kuri sevi pozicionē kā smalkus intelektuāļus un tavus iecienītos seriālus sauc par mēsliem. Atklāsme, ka kāpēc gan man balsot par politiķiem, kuri dzīvo citā pasaulē, domā citās kategorijās un komunicē ar citu «plauktu» cilvēkiem, noteica Vienotības reitingu kritumu. Kāpēc balsot par svešiniekiem, kuri ar mani runāt negrib un bieži vien nemaz par cilvēku īsti netur?

Nekādā ziņā negribu nosaukt ZZS par intelektuāli mazprasīgāku partiju, taču nevar noliegt, ka šīs partijas pārstāvji cilvēcīgi ir tuvāki «vienkāršai» tautai nekā atsevišķi Vienotības «gudrinieki», kuri savu nicinājumu pret «tumsoņām», kuri tik augstās skolās nav gājuši un nav tik daudz gudru grāmatu lasījuši, nekādi neprot noslēpt. Politiķim ir jābūt gudrākam, spējīgākam par caurmēra pilsoni. Viņam jābūt augstākās skolās gājušam un gudrākas grāmatas lasījušam. Bet viņš nekādā gadījumā nedrīkst ne tikai izrādīt, bet pat ļaut nojaust par kaut niecīgāko nicinājumu pret tiem, kam dažādu iemeslu dēļ dzīvē nav paveicies tik augstās skolās iet un tik gudras grāmatas lasīt. Šo elementāro patiesību politiķi nedrīkstētu aizmirst, un tā viņiem laiku pa laikam jāatgādina.