Padilušais gultnis – Belēvičs
Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa saslimšana un ieilgušais atveseļošanās process iniciējis vēlmi precizēt dažādas juridiskas, medicīniskas un administratīvas neskaidrības. Tā Saeimas Juridiskās komisijas darba grupā eksprezidents Guntis Ulmanis izvirzījis jautājumu par īpaša medicīniskā atbalsta pieejamību Valsts prezidentam. Šī it kā maznozīmīgā ziņa izraisīja aktīvu diskusiju internetā, kuras kvintesenci izteica kāds anonīms komentētājs: «.. kad pagulēs kā visi reņģēdāji slimnīcas uzņemšanā kādas 5–6 stundas un neviens neliksies par viņu ne zinis, tad sajutīs, kā tauta dzīvo.» Šajā lakoniskajā, bet jēdzieniski ārkārtīgi ietilpīgajā replikā iemiesota visa Latvijas veselības aprūpes sāpe. Vienmēr labāk ir neslimot, bet ja esi reņģēdājs (šis apzīmējums jau tiktāl folklorizējies, ka šogad Salacgrīvā būs pat savs reņģēdāju festivāls), tad slimot ir vienkārši katastrofa. Kā kādā senā šlāgerī teikts: kas ir nabags, uz kapiem aizskrien kājām.
Skaidrs, ka naudas medicīnai Latvijā ir daudz par maz, un tas arī nosaka mūsu veselības aprūpes līmeni. Tajā pašā laikā skaidrs, ka tuvākajā laikā medicīnai paredzētā finansējuma apjoms strauji nepalielināsies. Šādā situācijā būtiski pieaug nozares vadītāja loma, jo tad, kad naudas ir daudz, tad arī neprasmīgāks vadītājs var kaut kā izbraukt, ko daudz grūtāk izdarīt spiedīgos apstākļos. Pēdējā laikā ar medicīnu saistītu negatīvu ziņu netrūkst. Te parādās ziņas par kaušanos pieraksta rindās pie ārstiem speciālistiem, te par slimnīcās nepieņemtiem smagi slimiem pacientiem un pat par izmisuša slima bērna tēva draudiem apšaut veselības ministrijas darbiniekus. Tas liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar nozares vadītāju. Ārstu biedrības vadītājs Pēteris Apinis pat publicējis rakstu ar visu izsakošu virsrakstu – Vai Guntim Belēvičam izdosies pilnībā sagraut veselības sistēmu?
Ja Latvijā par kādu jomu sāk parādīties negatīvas ziņas, tad par šo jomu atbildīgais reti kad atzīst, ka kaut kas patiešām nav kārtībā. Vispirms tiek meklēts «pasūtītājs», kurš organizē šo «apmelošanas kampaņu». Šis vadītājs var stāstīt, ka ir «progresīvs reformists» un vecie stagnāti, kuri negrib nekādas pārmaiņas, «sabotē» viņa «labās» ieceres, kā to darīja kādreizējais izglītības ministrs Ķīlis, taču bēdīgais rezultāts no tā nemainās. Ķīļa politiskās karjeras noslēgums bija dziļi simbolisks – autoavārijas (par laimi, vieglas) izraisīšana, braucot dzērumā. Iespējams, viņš nebija slikts profesors, bet kā vadītājs nekam nederīgs.
Arī pašreizējais veselības ministrs, jādomā, nav slikts cilvēks, un esmu pārliecināts, ka, tāpat kā jebkurš cits medicīnas darbinieks, vēl Latvijas veselības aprūpei tikai to labāko. Diemžēl viņš, tāpat kā Ķīlis, ir no «jocīgo» sugas. Šos cilvēkus raksturo paštaisna stūrgalvība un pilnīgs paškritikas trūkums. Viņi paši vienmēr soļo pareizi, bet visi pārējie «jauc kājas». Šo cilvēku problēma ir tā, ka viņi nesaprot, ka pārmaiņas veido ļoti daudzu cilvēku vienota, mērķtiecīga darbība un panākt šo daudzo cilvēku vienotu darbību nevar, bļaujot, ka jūs visi esat atpakaļrāpuļi, nopirkti vai vienkārši muļķi, tāpēc dariet, kā es to saku. Panākt šo cilvēku mērķtiecīgu darbu sev vēlamā virzienā ir izcila vadītāja talants, un parasti tas šiem «jocīgajiem» nepiemīt. Tieši otrādi, viņiem ir talants sistēmu saļodzīt, un, kad vienotas, mērķtiecīgas darbības vietā sākas haotiska dažādu cilvēku un grupu virzība katram savā virzienā, rodas sistēmas ķibeles, kuras iznāk uz āru negatīvo ziņu pieaugumā. Ja skatās uz katru no tām atsevišķi, tad patiešām var domāt, ka līdzīgas situācijas ir bijušas arī citreiz un viss izskatās pēc «pasūtījuma», taču kopumā tās liecina par briestošām problēmām līdzīgi kā «dīvainas skaņas» automašīnas motorā.
No šāda aspekta Belēvičs ir figūra, kura, visticamāk, radīs arvien jaunas un jaunas problēmas ne tikai medicīnas sektorā, bet arī valdībā kopumā. Tas nozīmē, ka Belēvičs varētu būt tas padilušais gultnis, kurš lūstot var nobrucināt visu valdību. Rūpīgs saimnieks savam auto potenciāli šaubīgo detaļu cenšas nomainīt laikus. Kučinskim un ZZS vadībai par potenciālo «Belēviča problēmu» jāsāk domāt jau tagad, pirms piepildās P. Apiņa brīdinājums un reņģēdājiem slimnīcā jāgaida nevis 5 – 6 stundas, bet mēnešiem.