Jauno ārstu viltus dzimtbūšana
Politiķiem bieži patīk skaļi izteikumi, pat ja tiem ir visai attāla saistība ar realitāti. Bijušais veselības ministrs Gundars Bērziņš nupat intervijā (NRA, 1.04.2016.) Veselības ministrijas vēlmi dot priekšrocības uz valsts apmaksātām rezidentūras studiju vietām tiem, kuri būtu ar mieru pēc šīm mācībām trīs gadus strādāt reģionālajās medicīnas iestādēs, nodēvēja par dzimtbūšanas un pat verdzības iekārtas atjaunošanu. Skan spēcīgi, taču šie bijušā veselības ministra izteikumi īsti neatbilst patiesībai. Patiesības labad – viņš nav vienīgais, kurš kultivē līdzīgu viedokli sabiedrībā.
Pirms runāt par kaut kādām «dzimtbūšanām», jāizgaismo reālā situācija. Katru gadu par ārstiem sāk mācīties 300 studentu – 250 RSU un 50 LU (šeit un turpmāk visi skaitļi bez ārzemniekiem). Mācības ilgst sešus gadus, un vispārpieņemtais viedoklis ir tāds, ka medicīnas studijas ir vienas no grūtākajām. Pēc šiem sešiem gadiem tiek iegūts diploms, kurš ļauj strādāt par ārstu stažieri slimnīcu uzņemšanas nodaļās un «ātrajos». Lai kļūtu par ārstu speciālistu, jāmācās vēl 3–6 gadi rezidentūrā. Proti, slimnīcās ar reāliem pacientiem, apgūstot jau konkrētu specialitāti. Tas nozīmē, ka tikai pēc 9–12 gadu mācībām jaunais cilvēks var kļūt par pilnvērtīgu ārstu speciālistu. Par to, kāds viņam pēc tam Latvijā būs atalgojums, šoreiz nerunāsim.
Pērn ārstu diplomu saņēma 216 RSU un 60 LU Medicīnas fakultātes absolventu. Kopā 276 absolventi, bet valsts apmaksātu rezidentu vietu ir tikai 200. Šiem 276 vēl jāpieskaita tie, kuri pretendē uz valsts apmaksātām rezidentūras vietām no iepriekšējo gadu beidzējiem. Līdz ar to aptuveni simt medicīnas studiju beidzēju, kuri netiek rezidentūras budžeta grupās, katru gadu nonāk smagas izvēles priekšā: turpināt mācības rezidentūrā par maksu (tas ir, strādāt vairākus gadus slimnīcā par velti un par to vēl piemaksāt 3000 eiro gadā); pēc sešu gadu intensīvas mācīšanās palikt par «pusārstu»; izvēlēties specialitāti, uz kuru neviens neiet; mainīt profesiju (sešu gadu studijas kaķim zem astes); turpināt mācības ārzemēs, pēc kurām reti kurš atgriežas dzimtenē.
Bez tā, ka budžeta vietu rezidentūrā ir mazāk nekā medicīnas absolventu, veidojas vēl viena disproporcija, kas saistīta ar specialitāšu izvēli. Piemēram, lielākais rezidentu vietu skaits – 28 – bija ģimenes ārstu specialitātē. Tas izskaidrojams ar to, ka daudzos reģionos ģimenes ārstu katastrofāli trūkst, taču tajā pašā laikā uz ģimenes ārsta prakses vietu Babītes novadā rindā stāv 30 ārstu. Tas nozīmē, ka par valsts naudu tiek apmācīti ārsti, pēc kuriem it kā ir pieprasījums, bet tur, kur viņus gaida, viņi strādāt netaisās.
Šo problēmu varētu atrisināt, dodot noteiktas (bet ne izšķirošas) priekšrocības mācīties rezidentūrā tiem, kuri gatavi pēc šīm apmācībām strādāt tur, kur attiecīgās specialitātes ārstu trūkst, taču šādu loģisku piedāvājumu bijušais veselības ministrs sauc par verdzības iekārtas atjaunošanu. Pašreizējā sistēma šādas priekšrocības paredz vienīgi tad, ja pretendentiem ir vienādi konkursa rezultāti, kas praksē gadās ļoti reti, jo šo konkursa punktu ir daudz un varbūtība, ka tie sakrīt vairākiem pretendentiem uz vienu specialitāti, niecīga.
Konkursa punktus var iegūt ar zinātniskajiem darbiem, ar piedalīšanos dažādās konferencēs un īpaši ar publikācijām medicīniska rakstura žurnālos, kur lielu lomu spēlē pazīšanās un caursišanas spējas. Tos, kuri nāk no mediķu vides un ir sistēmā labi integrējušies, šāda kārtība apmierina, un viņi neko mainīt negrib. Tikmēr studentiem, kuri gribētu apgūt savu ārsta sapņu specialitāti un par šo valsts apmaksāto iespēju pēc tam noteiktu laiku strādāt reģionālajā slimnīcā, šāda iespēja ir apgrūtināta. Rezultātā mēs iegūstam tukšas ārstu vietas provincē un garas rindas uz brīvām vietām centrā.
Kur gan bijušais nozares ministrs saskata dzimtbūšanu, ja runa ir tikai par labprātīgu vēlmi kādu laiku strādāt reģionālajā slimnīcā apmaiņā pret iespēju apgūt vēlamo specialitāti? Problēma ar ārstu trūkumu reģionos pastāv, un tā jārisina saprātīgā, racionālā ceļā, nevis bārstoties skanīgām frāzēm.