Nabadzības neatzīšanas doktrīna
Bijušais finanšu ministrs Jānis Reirs, kuru politiskais karuselis tagad iesviedis labklājības ministra krēslā, intervijā Neatkarīgajai izteica politiskajā vidē visai populāru tēzi: «Mūsu uzdevums ir panākt normālas iemaksas [sociālajā budžetā], ko var, apkarojot ēnu ekonomiku... Nevar būt normālas pensijas, ja trešdaļa strādājošo maksā nodokļus no minimālās algas, bet vēl liela daļa nemaksā vispār!»
Komunicējot ar politiķiem, esmu ievērojis, ka viņiem ir izveidojies stabils, bet izteikti vienpusīgs priekšstats par dzīvi Latvijā. Viņi atsakās atzīt nabadzības eksistenci mūsu valstī. Jā, viņi piesauc kaut kādu abstraktu nabadzību, taču to nesaista ar plašiem iedzīvotāju slāņiem. Varbūt ir kaut kādi dzērāji, vientuļi pensionāri, nelabvēlīgas daudzbērnu ģimenes, bet kopumā cilvēki dzīvojot samērā labi. Ievērojiet – «normālas iemaksas» var panākt, nevis attīstot ekonomiku, veicinot iedzīvotāju labklājību, reorganizējot nodokļu sistēmu un ceļot algas, bet gan «apkarojot ēnu ekonomiku».
Politiskajā vidē valda pārliecība, ka minimālo algu saņem pavisam nedaudzi un vairākums saņem papildu naudu aploksnēs, kas ļauj šiem cilvēkiem brīvdienās «sturmēt» lielveikalus. Tieši pilnās automašīnu stāvvietas pie lielveikaliem un lielais naudas apjoms, ko cilvēki iemaksā banku automātos, ir tie vaļi, uz kuriem balstās pārliecība, ka «pie mums jau nedzīvo nemaz tik slikti». Tajā pašā laikā Centrālās statistikas pārvaldes veiktie mājsaimniecību budžetu apsekojumi tiek ignorēti kā «neatbilstoši realitātei». Ja politiķiem gribas domāt, ka Latvijā minimālo algu tikpat kā neviens nesaņem un nākotnes pensiju apmērus var palielināt, apkarojot ēnu ekonomiku, tad viņi to arī uzskata par patiesību un cits citam šo patiesību klāsta, līdz tā pāraug nesatricināmā pārliecībā.
Šī pārliecība nesaļogās pat tad, kad paši spiesti pieņemt lēmumus, kuri nonāk tai pretrunā. Vienotība uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām solīja minimālo algu palielināt par 40 eiro gadā. Šie solījumi lielā mērā balstījās uz pieņēmumu, ka mimimālo algu jau tāpat «neviens nesaņem». Diemžēl, kad tika apspriests 2016. gada budžets un bija jāpilda solījums paaugstināt minimālo algu līdz 400 eiro, atklājās, ka valsts tautsaimniecība tik strauju tās kāpumu nevar nest, jo, izrādās, minimālo algu tomēr saņem pietiekami liela strādājošo daļa. Atklājās, ka Latvijas kā mazattīstītas valsts konkurētspēja ir atkarīga nevis no inovācijām un ieguldījumiem zinātnē, bet gan tieši no minimālās algas apmēra. Darba devēju organizācijas norādīja, ka minimālās algas celšana negatīvi ietekmēs mūsu ekonomikas konkurētspēju, kā rezultātā tā tika palielināta par nieka 10 eiro. Vai nākamgad tā tiks palielināta, vēl ir liels jautājums.
Varētu domāt, ka šīs atklāsmes politiķu vēlmi uzdot vēlamo par reālo samazina, taču Reira teiktais liecina par pretējo. Viss ir labākajā kārtībā. Mūsu valsts pensiju sistēma ir viena no labākajām. Starptautiskos pētījumos tā esot atzīta par 9. stabilāko un ilgtspējīgāko pasaulē. Esam visiem priekšgalā. Tikai tāds mazs sīkumiņš. Trešdaļa strādājošo nodokļus maksā no minimālās algas un viņu nākotnes pensijas, Reira vārdiem runājot, nebūs normālas. Latvijas pensiju sistēmas modelis teorētiski varbūt patiešām ir viens no pasaulē ilgtspējīgākajiem, taču praksē tas tāds būtu, ja mums būtu bijusi ilga un stabila ekonomiskā attīstība vairāku paaudžu garumā, kā tas bija Rietumeiropā, no kuras mūsu modelis bez lielām korekcijām nokopēts.
Mums īsā laikā bez sociālās amortizācijas nomainījās sociālekonomiskā iekārta, kā rezultātā absolūtais vairākums šodienas pensionāru saņem nožēlojamas pensijas. Nākotnē situācija vēl vairāk saasināsies, jo parādīsies milzīgas atšķirības starp tām pensijām, kuras saņem šodienas labi atalgotie darbinieki un tie 310 000 mazāk par 500 eiro saņemošie plus gandrīz 100 000 ilgstoši nestrādājošie vai oficiāli nestrādājošie, kuru pensijas «nebūs normālas».
Šobrīd pasaulē modē ir runas par nevienlīdzības mazināšanu, un tas nozīmē, ka arī pie mums politiķi par to sāk runāt. Taču, ja nevienlīdzības mazināšana un reālās ekonomikas attīstība tiks aizstāta ar kārtējiem sapņojumiem par to, ka nabadzību var mazināt, piežmiedzot minimālo algu saņēmējus, tad viss paliks ierasto runu līmenī un nekas reālajā dzīvē neuzlabosies.