Tukšā galvā viegli ieperinās tarakāni

Pagājušo piektdien pasaule piedzīvoja smagu zaudējumu. Tāda līmeņa cilvēki kā Umberto Eko neaiziet katru dienu un pat ne katru gadu. Viņš bija ne tikai viens no mūsdienu pasaules izcilākajiem rakstniekiem, bet arī viens no ievērojamākajiem intelektuāļiem, kurš virzīja pasaules attīstību. Viņa romāni Rozes vārds, Fuko svārsts un citi bija gan augstākās raudzes literatūra, gan vienlaikus arī vispasaules dižpārdokļi. Viņa darbus ar aizrautību lasīja ne tikai šaurās intelektuāļu aprindās, bet arī, kā mēdz teikt, pilīs un būdiņās.

U. Eko daiļradi caurstrāvo pārliecība, ka uz meliem un falsifikācijām būvētas konstrukcijas agri vai vēlu sagrūst, savos gruvešos aprokot gan šo konstrukciju arhitektus, gan tajās dzīvojošos. Savos darbos viņš skrupulozi, kārtu pa kārtai atsedz mītu rašanos mehāniku un tās milzīgās, bieži vien asiņainās pūles, kuras jāpieliek šo konstrukciju uzturēšanai pie dzīvības. Joprojām nekas daudz nav mainījies un informatīvajā telpā atkal tiek būvētas paralēlās pasaules, kurām ar reālo ir visai attāla līdzība.

Tomēr, pieminot dižā rakstnieka aiziešanu, mūsu tautas nākotnes kontekstā gribas vērst uzmanību uz kādu citu, mazāk populāru, ideju, kuru viņš izteica savā slavenajā vēstulē mazdēlam, kur cita starpā aicina pēdējo censties iegaumēt pēc iespējas vairāk faktu. Citiem vārdiem, U. Eko iestājas par regulāru faktu iekalšanu. Par galvā uzkrāto faktu bagāžas papildināšanu dienu no dienas jau kopš agras bērnības. Par to, ko mūsdienu izglītības sistēma uzskata par lieku un nevajadzīgu, jo kāpēc gan lieki apgrūtināt bērnu ar dažnedažādu faktu iegaumēšanu, ja jebkuru faktu pavisam viegli varot atrast internetā. Galvenais esot iemācīt bērnam šos faktus atrast, tos sasaistīt noteiktā cēloņsakarību ķēdē un prast tos kritiski interpretēt.

U. Eko šo uzskatu atzīst par aplamu un to pamato pavisam vienkārši. Ja galvā nav nekādu faktu, tad arī nerodas liela vēlme pašam tos meklēt, veidot kaut kādas cēloņsakarību ķēdes un vēl jo vairāk tos kritiski interpretēt. Galva ir tukša, un arī intereses paliek primitīvā līmenī. U. Eko uzskata, ka tieši liels faktu masīvs katra cilvēka galvā iniciē radošos procesus, kā rezultātā rodas inovācijas, kuras attīsta sabiedrību, zinātni, tehnoloģijas. Inovācijas, kuras virza cilvēci.

U. Eko paša radošie panākumi ir uzskatāms šīs viņa idejas pareizuma apliecinājums, jo viņa romāni ir ārkārtīgi daudzplākšņaini un to sarežģītās sižetiskās konstrukcijas balstās uz plašām, enciklopēdiskām zināšanām. Viņa romānu blīvais informatīvais piesātinājums neapšaubāmi ir rūpīgas faktu vākšanas rezultāts, taču pašu romānu sižetiskās pamatlīnijas veidojušās no to faktu kopuma, kāds rakstniekam jau sākotnēji bijis galvā. Kad rakstnieka radošajā apziņā savirknējas dažādi fakti, tad papildu detaļas var piemeklēt arī citos avotos. Noteicošā ir galvā atrodamā zināšanu bāze, un tikai pēc tam tas, ko var atrast bibliotēkās, arhīvos vai internetā.

Nevērība pret faktu iegaumēšanu, kas nozīmē arī pašu faktu nezināšanu, veicina tieši tādu melīgu un līdz ar to bīstamu sociālo konstrukciju, par kurām nenoguris runā U. Eko, dzīvotspēju. Ja galva ir tukša, tad tajās viegli ieperinās dažādi tarakāni un ātri atrodas tie, kas šos tarakānus kultivē un izmanto. Protams, enciklopēdiskas zināšanas nenodrošina imunitāti pret dažādākajām ideologēmām, ar kurām ir piesātināta mūsdienu pasaule, taču tās šo imunitāti stiprina. Gluži kā ķiploku lietošana nedod pilnīgu drošību pret saaukstēšanos, taču iespēju saslimt mazina.

Šobrīd aicināt skolās kaut ko iekalt nozīmē izskatīties pēc arhaiska atpakaļrāpuļa, kurš aicina atgriezties viduslaikos. Lai arī U. Eko vēstulē mazdēlam nekautrējas atzīt, ka pēdējais diez vai viņā ieklausīsies, jo «esmu jau pārāk vecs un... baidos izskatīties pēc dumja večuka», viņa autoritāte var palīdzēt katram, kurš aicina izglītības sistēmu nenolaisties līdz galējam alu laikmeta primitīvismam. Diemžēl «modernie» izglītības sistēmas reformētāji turpina skaitīt mantru par faktu iegaumēšanas maznozīmību un nepieciešamību attīstīt kritisko domāšanu. It kā tie būtu divi pretrunīgi mācīšanas virzieni. Tie viens otru tikai papildina, un, kamēr to nesapratīs mūsu izglītības sistēmas dažādie «ķīļi», tikmēr tā turpinās slīdēt uz leju.