No Umberto Eko atvadoties

Pagājušo piektdien Milānā (Itālija) mūžībā aizgājis izcilais itāliešu rakstnieks un semiotiķis Umberto Eko. Daži mediji apgalvo, ka sirmais klasiķis cīnījies ar vēzi, tomēr apgāds Bompiani, kas pārstāv U. Eko Itālijā, apstiprināja sava autora nāvi, bet par tās cēloņiem nesniedz nekādus komentārus.

Ziņa par U. Eko aiziešanu ir liels trieciens daudzajiem viņa talanta cienītājiem, kuri uzskatīja un uzskata U. Eko par labāko rakstnieku pasaulē, apgalvojot, ka viņa darbu lielākā vērtība ir prasme savienot spraigu sižetu ar intelektu un plašām zināšanām. Taisnības labad jāpiebilst, ka ne visiem gāja pie sirds intelektuālā rakstības maniere – U. Eko romāniem, īpaši jau Rozes vārdam un Fuko svārstam sākumā netrūka arī prominentu kritiķu. Vislielākos panākumus U. Eko guva ar viduslaiku tematikai veltīto trilleri Rozes vārds. Tas 1986. gadā pārtapa Holivudas filmā – režisors Žans Žaks Anno, galvenās lomas spēlē Šons Konerijs un jauniņais Kristians Sleiters. Arī šīs filmas liktenis bija savdabīgs. ASV tā nesedza ražošanas izdevumus, bet Eiropā daudzviet tiek uzskatīta par kulta darbu. Pretrunīgo attieksmi pret dižā semiotiķa daiļradi piemin Džonatans Kandels no The New York Times, kurš atskatās arī uz rakstnieka dzīves gaitām, atgādinot gan viņa bērnību fašistiskajā Itālijā, gan aizraušanos ar katolicismu un vilšanos pāvestā Pijā XXII.

Pateicoties Jāņa Rozes apgāda konsekventajai šā autora tulkojumu politikai, latviešu lasītājam pazīstami U. Eko romāni Fuko svārsts, Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma, Iepriekšējās dienas sala, Bodolīno, Prāgas kapsēta, Skaistuma vēsture, Neglītuma vēsture, Sarakstu karuselis, Kā uzrakstīt diplomdarbu. Izdevniecības vadītāja Renāte Punka pēc sēru vēsts saņemšanas Neatkarīgajai teica: «Umberto Eko bija viens no «garaiņiem, kas veicina vārīšanos» dažādās ar kultūru un vēsturi saistītās jomās. Man ir bijusi izdevība klātienē vērot, cik asprātīgi un provocējoši viņš sarunājas ar studentiem un ar kādu cieņu viņa viedokli par grāmatniecību uzklausa starptautiskā izdevēju kopiena. Kopš 1998. gada, kad izdevām Eko pasaulslaveno romānu Rozes vārds, gan izdevniecībai, gan tulkotājai Dacei Meierei viņa rakstītie darbi sagādājuši arvien jaunus izaicinājumus, taču nesuši arī gandarījumu un ļāvuši iepazīt daudz interesantu cilvēku – Eko izdevēju, tulkotāju, cienītāju. Neatkarīgi no tā, kurā gadsimtā norisinās Eko romāna darbība, tajos vienmēr ir runa par cilvēka, vēstures un rakstītā vārda savstarpējām attiecībām, autors ne tikai demonstrē savu apskaužamo erudīciju, bet rosina lasītāju prātot, pētīt, izzināt. Eko, izcils viduslaiku vēstures speciālists, tomēr allaž bijis ieinteresēts arī mūsdienu pasaules procesos. Ne velti pirmajā romānā Rozes vārds viņš rakstīja par reliģisko fundamentālismu jau krietni pirms tam, kad tas sāka radīt pasaules mēroga apdraudējumus, bet viena no viņa pēdējā romāna tēmām ir saistīta ar preses brīvību, tās vēlmi un spēju manipulēt ar ļaužu prātiem. Tā kā Eko pievērsās prozas rakstniecībai salīdzinoši vēlu, viņam patika mazliet ironiski dēvēt sevi par «gados vēl jaunu rakstnieku». Un tā viņš arī izturējās – garā možs, dzēlīgs, asprātīgs. Žēl, ka iecere šovasar rakstnieku atvest viesos uz Latviju nu diemžēl paliks viens no mūsu izdevniecības vairs nepiepildāmiem sapņiem.».