Atzinīgi vārdi – zelta vērtē
Mēdz teikt, ka labu filmu var atšķirt no viduvējas jau pēc sākuma titriem, tāpat kā labu grāmatu pēc pirmajām rindkopām. Ikgadējā starptautiskā vadītāju konference EBIT 2016, kura Rīgā pulcēja vairāk nekā 500 dažāda līmeņa vadītājus, jau ievaddaļā ar lektoru izvēli uzskatāmi atsedza mūsu valsts vadības problēmas un šo problēmu risināšanas ceļus.
Konferenci atklāja ietekmīgā žurnāla Economist Eiropas nodaļas redaktors Džons Pīts. Viņš iezīmēja pašreizējo situāciju Eiropā, kad Francija ir vāja, Lielbritānija referenduma par palikšanu ES priekšvakarā, bet Vācija kļuvusi par kontinenta hegemonu, šajā lomā nejūtoties komfortabli. Gandrīz visa ES politika balstās uz vienu cilvēku – Angelu Merkeli, bet uz vienu personu balstīta politika vienmēr ir riskanta.
Pēc viņa uzstājās Swedbankas analītiķis Mārtiņš Kazāks, kurš ieskicēja šogad gaidāmās ekonomikas tendences un riskus. Viņš nepateica nekā jauna vai oriģināla, kā jau banku klerkam pienākas, taču jau nākamais runātājs bija simboliska figūra. Bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis. Lai arī pie labā toņa neskaitās apspriest runātāju apģērbu, šoreiz to nevar nedarīt. Ķīlis 500 cienījamu cilvēku priekšā iznāca džemperītī, ar vaļēju krekla augšējo pogu, zem kura rēgojās pelēka apakškrekla maliņa. Apjauzdams misēkli, Ķīlis neveikli pajokoja par sievu, kura no rīta neesot bijusi mājās, tāpēc viņš neesot uzvalkā. Viņaprāt, tas bija pietiekami attaisnojošs iemesls, lai uzstātos apģērbā, it kā būtu ienācis konferencē, garāmejot pa ceļam uz veikalu pēc desas. Kaut kādai cieņai pret auditoriju tomēr jābūt.
Arī pati uzstāšanās bija haotiska, nestrukturēta, vietām cenšoties paspīdēt ar šaubīgām asprātībām, to darot ar neskaidru dikciju. Klausoties Ķīļa bubināšanā zem deguna un asprātībās par to, ka Latvijas skaitlis ir trīspadsmit, jo tik gadu esot vidējais laulības ilgums, kļuva skaidrs konferences organizētāju vēstījums zālē sēdošajiem – nedrīkst augstos amatos likt tādus juceklīgus gaisa grābšļus kā Ķīlis. Kāds viņš runātājs, tāds arī darītājs. Jebkuram vadītājam (it īpaši premjeram) būtu jāielāgo: personas ar tādām rakstura īpašībām kā Ķīlim no atbildīgiem amatiem jātur lielgabala šāviena attālumā.
Pēc Ķīļa runāja kādreizējā TV zvaigzne Jānis Domburs, kurš iezīmēja citu mūsu sabiedrības nelaimi – pagātnes kļūdu nerimstošu pārzelēšanu un vainīgo meklēšanu. Domburs gremdējās deviņdesmitajos un šķendējās par «nozagto valsti». Var jau teikt, ka no kļūdām jāmācās, bet dzīvošana pagātnē, spriedelēšana, kā būtu, ja būtu, šķita īpaši neiederīga vadītāju konferencē, kur skatienam jābūt vērstam uz priekšu, nevis atpakaļ. Tas, ka ne tikai Domburs, bet milzīga Latvijas sabiedrības daļa dzīvo vakardienā, ir mūsu valsts kopējā problēma.
Taču tad nāca svaiga gaisa plūsma no pavisam negaidītas puses. Mūziķis un TV raidījuma Rampas ugunis vadītājs Andris Kivičs uzstājās jau gluži citā toņkārtā, kas deva cerības uz to, ka arī mūsu valstī sāksies labāki laiki. Viņš savu uzstāšanos veidoja no īsiem atgadījumiem «iz dzīves», kuru vadmotīvs bija – biežāk paslavējiet cits citu un sakiet ko labu. Intervējot slavenības, Kivičs ievērojis, ka pat lielus panākumus guvuši cilvēki atplaukst, ja viņus atzinīgi novērtē, jo, kā viņi pēc intervijām atzinuši, – šādus vārdus viņi patiesībā dzird retāk, nekā varam domāt. Kāds slavens komponists (domājams, R. Pauls) pēc vārdiem, ka tā jūsu dziesma gan baigi labā, atzinies, ka pēdējo reizi kāds viņam tā teicis 1978. gadā. Var jau būt, ka komponists savā stilā pajokojis, taču tas tikai paspilgtina problēmu. Savukārt, ja tomēr jāsaka kas slikts, tad Kivičs ierosina (un ar piemēriem no dzīves pamato) to pasniegt pozitīvā mērcē. Un jābūt godīgiem. Vispirms jau pašiem pret sevi. Tas atmaksājas.
Lielisks bija konferences ievaddaļas noslēguma akords. 14 gadus vecs puika prezentēja vienaudžu vidū veiktu pētījumu par to, kas bērniem patīk un kas nepatīk vecākos. Visvairāk no vecākiem bērni gaida mīļumu, atzinību un kopā būšanu, bet visvairāk nepatīk vecāku strīdi, dusmošanās, mūžīgā aizņemtība, kontrole un pārmetumi. To pašu taču var teikt ne tikai par vecākiem un bērniem, bet par visiem, tāpēc šī pētījuma pilns teksts ikvienam būtu jātur goda vietā.