Ideoloģiskā uzpirksteņu spēle
Pašreizējo laikmetu dažkārt dēvē par informācijas gadsimtu. Drīzāk gan tas ir īsziņu, sms un paviršu pārstāstu laikmets. Visi šie žurnālu horoskopi, veselīgās ēšanas ieteikumi, cīņa par/pret homeopātiju, tikumību un tamlīdzīgi neliecina par nopietnu, padziļinātu attieksmi pret informāciju. Ļeva Tolstoja rakstīto vēstuļu teksta kopapjoms vairākkārt pārsniedz viņa daudzsējumu literāro darbu kopapjomu. Kurš mūsdienās var tērēt laiku tik garām vēstulēm un detalizētai lietu skaidrošanai? Ieliec smaidiņu feisbukā, un lieta darīta.
Šajā virspusības laikmetā, lai izdabūtu cauri kādu apšaubāmu lēmumu, tas jānosauc tā, lai šā lēmuma pretinieki izskatītos labākajā gadījumā kā pamuļķi, bet sliktākajā kā kretīni. Lūk, aktualizējies jautājums par Stambulas konvencijas ratifikāciju. Tās pilns nosaukums ir Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Vai vispār iespējami kādi jautājumi? Kurš gan ir pret? Ja esi pret šo konvenciju, tātad esi par vardarbību? Tātad esi sieviešu sitējs, proti, tāds kretīns, kuram pašam jādod pa muti. Kuram gan ir laiks un interese iedziļināties visās niansēs, kas ietvertas šajā konvencijā? Virsrakstā jau viss ir pateikts, un pie tā arī paliekam.
Taču patiesībā šī konvencija ir vistīrākā ideoloģiskā blēdība uzpirksteņu spēles stilā. Acu priekšā nemitīgi tiek bīdīts vārds vardarbība un tādējādi novērsta uzmanība no paša galvenā. No tā, kas slēpjas aiz šīs konvencijas. Slēpjas tur ikdienas dzīvē it kā mazsvarīga ideja par to, ka dzimums nav cilvēkam bioloģiski determinēts, bet ir sociāli konstruēts genders (dzimte) un līdz ar to katrs varot izvēlēties, pie kura dzimuma (gendera) piederēt. Latvijas historiogrāfijā šī idejiskā konstrukcija pazīstama kā stāsts par Karlīni, kas par Kārli tapa. Šis stāsts gan ir tikai viena epizode frontālā ideoloģiskā izvērsumā, kura galvenā jēga ir pārliecībā, ka cilvēkam ne tikai dzimums, bet vispār nekas nav no dabas dots, jo cilvēks pats ir Dievs un dabas pavēlnieks. Cilvēks ir visvarens, un viss, kas šo visvarenību var apšaubīt, ir izskaužams. Ja kaut ko izskaust nevar, piemēram, dzimumu atšķirības un to bioloģiskās vajadzības, tad jāizliekas, ka to nav un tādas nepastāv.
Pavirši raugoties, var domāt, kas nu tur liels – kā katrs grib, tā lai domā, taču tas ir jautājums ar daudz dziļāku jēgu. Tas ir jautājums par mūsu civilizācijas un kultūras stūrakmeni, kuru izļogot un dabūjot ārā no pamatiem varētu noārdīt arī visu uz šiem pamatiem būvēto celtni. Proti, to, ko mēs dēvējam par tradicionālo ģimeni. Lai nebūtu sholastiski jādiskutē, kas tieši ir tradicionālā ģimene, atbildēsim vienkārši – tā ir tā sabiedrības pamatšūniņa, kura ir nodrošinājusi cilvēces pastāvēšanu no rakstītās vēstures pirmsākumiem līdz mūsdienām. Skaidrs, ka ne jau ģimene LGBT komūnas izpratnē to spēja nodrošināt, jo šādas «ģimenes» bez tradicionālās ģimenes izmirtu vienā paaudzē. Tā ir elementāra loģika, bet kuram gan laiks iedziļināties šajos «sīkumos». Tāpēc konvencijas pretinieki bliež pretī ar tādu pašu vienkāršu, bet efektīvi skanošu stāstu.
Ja jau katram ir tāds genders, kādu viņš pats iedomājas, tad kas notiek, ja bioloģisks vīrietis, kurš iedomājas, ka ir sieviete, grib aiziet uz publiskām labierīcībām? Atbilstoši konvencijai viņam ar visu savu mantību biksēs jādod iespēja iet tur, kur uz durvīm redzama norāde – sievietēm. Konvencijas ratifikācijas pretinieku skatījumā tādējādi tiek diskriminētas tās sievietes un bērni, kas negrib intīmu lietu kārtošanas telpās redzēt cilvēkus, kurus uztver (un kuri faktiski tādi arī ir) kā vīriešus. Loģiski? Loģiski. Bet patiesībā visa šī ņemšanās ir pilnīgs sviests, par kuru diemžēl pilnā nopietnībā pasaulē tiek lauzti šķēpi un ne tikai šķēpi vien. Arī kakli.
Tā dēvētā bēgļu krīze no šī viedokļa ir atnesusi laimi nelaimē, krietni sašūpojot pamatu zem kājām daudzām jokainām sociālām konstrukcijām, kuras pēdējo piecdesmit gadu laikā kā lavīna veļas pār Rietumu civilizāciju. Esmu pilnībā par humānismu un cilvēku brīvību, tomēr dažiem sociālajiem konstruktoriem, kuri sevi iecēluši Dieva vietā, laiku pa laikam derētu nolaisties atpakaļ uz zemes un pamēģināt iztrenkāt tos putnus, kuri ieperinājušies viņu galvās.