Bens Latkovskis / Autori

Lāčplēša diena Rīgā sākās ar jaunās pilsētas vadības gluži vai revolucionāru soli – uz Čaka/Marijas ielas gandrīz visā tās garumā (no Elizabetes ielas līdz Ērgļu ielai) tika izveidotas velojoslas. Arī Neatkarīgā nogāja gar šo ielu abos virzienos no viena gala līdz otram.

Armēnijas smagā sakāve karā pret Azerbaidžānu ir vēl viena jaunā laika iezīme. Kad jūs pēdējo reizi esat dzirdējuši, ka par kādu valsti teiktu – tā ir smagi sakauta un kapitulējusi karā ar citu valsti? Gadu desmitiem par jebkuriem starpvalstu saasinājumiem tika skandēta formula, ka “šim konfliktam nav militāra risinājuma. Tas jārisina sarunu ceļā”. Izrādījās, ka tā nav patiesība. Izrādījās, ka tā ir vēlmju domāšana. Nelietosim eifēmismu – militārs risinājums, bet gan tā precīzo apzīmējumu – karš. Izrādījās, ka tas ir ātri un efektīgi.

Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Jānis Dombrava aicina Latvijas politiķus nesteigties ar atbalsta izrādīšanu jaunievēlētajam ASV prezidentam. “Amerikāņi pieņem lēmumu, kurš būs viņu prezidents. Sagaidīsim oficiālos rezultātus un sadarbosimies ar jaunievēlēto administrāciju, aizstāvot Latvijas intereses,” sociālajā vietnē twitter raksta deputāts.

Aizvadītajā nedēļā, kad pasaules informatīvajā telpā plosījās vētrainas kaislības par un ap ASV prezidenta vēlēšanu rezultātiem, arī mūsmājās bija vērojama neliela politiska vētriņa. Tiesa, aizsteidzoties notikumiem priekšā, tā gan beigās izrādījās drīzāk vētra ūdens glāzē, bet dažkārt arī tādas spēj izraisīt negaidītas politiskās sekas.

Piektdien ES iekļāvusi Aleksandru Lukašenko un 14 Baltkrievijas amatpersonas (tai skaitā viņa vecāko dēlu Viktoru) sankciju sarakstā.

ASV prezidenta vēlēšanu seriāla dramaturģija atbilst visiem žanra kanoniem. Iesākumā (kādu nedēļu pirms pašām vēlēšanām) viss šķiet skaidrs. Gandrīz visi socioloģiskie dienesti paredz samērā vieglu un pārliecinošu uzvaru vienam no pretendentiem – Džo Baidenam. Turklāt, ņemot vērā 2016. gadu pieredzi, šīs prognozes tiek izteiktas ar piebildi, ka aprēķinos iekalkulēts arī tas, ka nosacītais Trampa vēlētājs neuzticas nekādiem “dienestiem”, nevēlas atbildēt par savām potenciālajām izvēlēm un, vispār, dziļi nīst tā saucamo “socioloģiju”.

Apskatot aizvadītās nedēļas ierakstus sociālajā vietnē tviter, varam pamanīt, ka Latvijā attīstās tie paši procesi, kādi raksturīgi Latvijai līdzīgām sabiedrībām, kur pie varas ir valdības, kuras gūst sabiedrības pamatplūsmas, tas ir, vadošo mediju atbalstu. Šajā situācijā vara vienā brīdī pati sev negaidīti sāk apzināties, ka tā var darīt ko grib un tai par to nekas nebūs.

Rīt pasaules ietekmīgākajā valstī – ASV prezidenta vēlēšanas. Dažādi žurnāli gada nogalēs vērtē attiecīgā gada pasaules ietekmīgāko cilvēku, lai gan patiesībā viņi drusku māna gan sevi, gan savus lasītājus, jo ietekmīgākais pasaules cilvēks vienmēr ir viens – ASV prezidents. ASV tauta rīt izdarīs izvēli par to, kas tas būs – vai līdzšinējais prezidents Donalds Tramps vai Džo Baidens.

ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa jau iegājusi finiša taisnē. Kā pēc likuma noteikts, novembra pirmajā otrdienā pēc 1. novembra notiek prezidenta vēlēšanas. Šoreiz gan ļoti liela daļa (uz 28. oktobri vairāk nekā 65 miljoni amerikāņu) nobalsojuši savos iecirkņos iepriekš vai pa pastu. Tieši balsošanas pa pastu dēļ naktī pēc 3. novembra viss var vēl nebūt skaidrs, jo nebūs saskaitītas tās balsis, kuras pasta dienests vēl nebūs paguvis piegādāt vēlēšanu iecirkņos. Šī nenoteiktība gan būs spēkā tikai tad, ja par abiem galvenajiem pretendentiem – Donaldu Trampu un Džo Baidenu būs nodots kaut cik līdzīgs balsu skaits. Ja vienas puses pārsvars būs nospiedošs, tad pasta sistēmā klīstošie biļeteni neko vairs mainīt nevarēs.

Atbilstoši šībrīža prasībām, paziņoju: Atzīstu koronovīrusa “SARS-CoV-2” eksistenci, tā lipīgumu un šī vīrusa izraisītās slimības “Covid-19” bīstamību. Vēl vairāk, man ļoti tuvs cilvēks ir saslimis ar Covid, tāpēc lieliski apzinos problēmas smagumu.

Otrdienas rīta ziņa no Baltkrievijas: “Šorīt pirms darba sākuma 20 – 25 Kardioloģijas slimnīcas mediķi nostājās ielas malā solidaritātes ķēdē. Drīz vien pie viņiem piebrauca vairāki mikroautobusi un septiņus ārstus – nodaļu vadītājus, augstākās klases kardioķirurgus aizturēja. Bloķēts darbs rentgenendovaskulārās ķirurģijas nodaļā, kas nodarbojas ar steidzamas palīdzības sniegšanu miokarda infarkta pacientiem.”

Visu aizvadīto nedēļu tviterī turpinājās bezkompromisu “cīņa” pret nekonkrētām, vārdos nenosauktām personām, kuras it kā neizrādot Ziemeļkorejas cienīgu aizgrābtību par jebkuru varas iniciatīvu covid ierobežošanā. Uzpūtīga apsaukāšanās, kaunināšana ir kļuvusi par šīs hunveibiniskās “cīņas” raksturīgāko elementu, tāpēc šoreiz to atsevišķi neapskatīsim, jo tviterī laika apstākļi reti kad ir mierīgi, un vienmēr atrodas, ko jaunu pieminēt.

Pārfrāzējot izteikumu, ka Ņujorka ir pilsēta, kura nekad neguļ, var teikt, ka politika ir katliņš, kurš nekad nebeidz mutuļot. Politiķi ir cilvēki, kuri savas prāta spējas pārvērtē īpaši stipri, tāpēc viņiem pašiem šķiet, ka viņi ir ārkārtīgi gudri un savu primitīvo taisnvirziena rosīšanos glaimojoši sauc par politisko šahu.

Pagājušās nedēļas nogalē Franciju satricināja ārkārtīgi necilvēcīgs noziegums. 18 gadus vecais bēglis no Krievijas Abdula Anzorovs nogalināja un nogrieza galvu savas skolas skolotājam Semjuelam Patī. Šī ārkārtīgi neģēlīgā nozieguma motīvi jebkurā gadījumā ir nepieņemami un neattaisnojami.

Kultūrpētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs ļoti interesantā intervijā (“LV portāls”, 16.10.2020., “Sapnis, kas pārvērties murgā”) skaidro, kāpēc pasaulē valda informatīvais jūklis, kurā nevar saprast, kas patiesība, kas dezinformācija. Viņa skaidrojums ir samērā tradicionāls: “Dezinformācijai, bailēm un sazvērestības teorijām ir ļoti liela spēja piesaistīt cilvēku prātus. Domāju, būs daudz saistošu piedāvājumu ātri izskaidrot pasauli un norādīt, “kurš ir vainīgs”. Kā parasti, izrādīsies, ka vainīgi esam nevis mēs, bet gan kādi citi.”

Sestdien notikušajā partijas “Latvijas attīstībai” (manuprāt, precīzāks nosaukums būtu – “Latvijas miljonāriem”) kongresā viens no šī politiskā spēka redzamākajiem biedriem – Edgars Jaunups – aicināja “sākt domāt par premjera amata latiņas sasniegšanu”. Tiesa, viņš par šo mērķi runāja it kā 2022. gada Saeimas vēlēšanu sakarā, taču šai piebildei nevajadzētu nevienu maldināt.

Saskaņā ar šībrīža valdošajām prasībām paskaidroju: Atzīstu koronavīrusa “SARS-CoV-2” eksistenci, tā lipīgumu un šī vīrusa izraisītās slimības Covid-19 bīstamību.

Ceturtdien ES publicēja to personu sarakstu, kuras pakļautas sankcijām par Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija indēšanu ar ķīmisko kaujas ieroci “Novičok” šā gada 20. augustā. Šajā sarakstā iekļauti trīs augsta ranga Krievijas prezidenta administrācijas darbinieki – Kirijenko, Jarins un Meņailo, Federālā drošības dienesta direktors Bortņikovs un divi aizsardzības ministra vietnieki – Popovs un Krivoručko.

Cilvēki ātri pie visa pierod. Ceļojot pa Indiju, tu jau pēc nedēļas nepamani kliedzošo piemēslotību uz ielām. Tā sāk likties pašsaprotama. Dzīvojot Rīgā, var arī nepamanīt arvien pieaugošo visatļautību uz ielām un ietvēm. Katrs brauc un novieto savu transporta līdzekli kā grib, kur grib, un dara tā, kā sev izdevīgāk.

Jāatzīst, ka vēl jau Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Egnere neko nav zaudējusi. Viņa vēl var, kā bija cerējusi, kļūt par Satversmes tiesas (ST) tiesnesi, bet jebkurā gadījumā rūgtumiņš paliks. Ceļš uz šo amatu, kurš vēl nesen šķita viegls un bez būtiskiem šķēršļiem, izrādījās visai grumbuļains. Turklāt šos šķēršļus ceļā saliek nevis kādi ļauni nelieši no pretinieku nometnes, bet gan nosacīti savējie. Kā risinājās notikumi?

Jāatzīst, ka virsrakstā uzdotais jautājums ir diezgan komplimentārs mūsu skandalozajam politiķim. Droši vien pareizāk būtu jautāt – kādas ir Gobzema izredzes pretendēt uz vietējā Žirinovska titulu, bet paliksim pie sākotnējā jautājuma – vai Gobzems var kļūt par tik lielas Latvijas iedzīvotāju daļas līderi, lai tiktu uztverts kā iespējamais valsts vadītājs – premjers (attāls analogs ASV prezidentam)? Vēl jo vairāk tāpēc, ka pats Gobzems visos iespējamos veidos uzsver šīs savas ambīcijas un cenšas uzvedībā kopēt Trampu.

Pirms gadiem desmit vienā pasākumā sanāca parunāt ar kādu krievu valodā iznākoša preses izdevuma redaktori, kura labi pazina tolaik vēl tikai pirmos gadus Rīgā saimniekojošo Nilu Ušakovu. Lai arī viņas vadītais medijs bija draudzīgi noskaņots gan pret pašu Ušakovu, gan partiju “Saskaņa”, privātā sarunā viņa neslēpa skepsi. “Visa viņa darbība ir vērsta uz PR. Patiesībā pilsētā saimnieko un reālās lietas bīda citi, kurus interesē tikai naudas plūsmas. Diemžēl tas viss nebeigsies labi,” viņa prognozēja.