Virsrakstā minētie personāži, bez šaubām, ir ļoti atšķirīgi, un viņiem šo atšķirību ir vairāk nekā kopīgā, taču ir viena īpašība, kura viņus visus vieno. Pirms to nosauksim, daži ievadvārdi par katru no viņiem.
Nupat Vācijas kanclere Angela Merkele ierosināja un Francijas prezidents Emanuels Makrons viņu atbalstīja uzaicināt uz ES galotņu tikšanos Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Šis ierosinājums tika pamatots ar nepieciešamību uzturēt dialogu ar Krieviju, saglabāt ietekmes kanālu no vienotām ES pozīcijām.
Nacionālās apvienības (NA) aktīvistu, deputātu Jāni Iesalnieku šajā rakstā pieminu kā apvienotu nacionālkonservatīvi noskaņotu tēlu, kurš sociālajos tīklos dedzīgi aizstāv savu viedokli un diskutē ar pretēju ideoloģisko strāvojumu pārstāvjiem. Piektdien sociālajos tīklos viņš (arī citi NA biedri un atbalstītāji) izplatīja NA paziņojumu, kurā teikts, ka pirmdien, pirmajā pēcsvētku darbadienā NA uzklausīs premjera Krišjāņa Kariņa skaidrojumu par iemesliem, kāpēc viņš bez iepriekšējas apspriešanas koalīcijā parakstījis Ungāriju nosodošu vēstuli. Atgādināšu, ka šajā vēstulē nosodīts Ungārijas parlamentā gandrīz vienbalsīgi pieņemtais lēmums, kurš ierobežo homoseksuālisma un dzimuma maiņas operāciju propagandu nepilngadīgo vidē.
Romas pāvestu necitēšu, bet viņa vietā atsaukšos uz LU profesoru, reliģiju pētnieku Leonu Taivanu, kurš intervijā “Neatkarīgai” (01.05.2021.) https://neatkariga.nra.lv/intervijas/346189-taivans-baznicas-problema-ir-ta-ka-ta-stajas-dialoga-ar-ideologijam-ar-kuram-nevajadzetu-runat , runājot par reliģiju un sekulāro sabiedrību mijiedarbību, atzīst: “Rietumu Baznīcas galvenā problēma ir tā, ka tā stājās dialogā ar tādām ideoloģijām, ar kurām varbūt nemaz nevajadzētu runāt.... Baznīca saglabā zināmu paaudžu pieredzi. Ieskatu par ģimeni, dzīvību un nāvi, ētiskām attiecībām cilvēku starpā utt. Ikviena reliģija akumulē šo kultūras pieredzi un izvelk kaut kādu ekstraktu, kas ar laiku sakralizējās un kā reliģiski autoritatīvs teksts tiek pasniegts cilvēkiem. Kad reliģija tiek izskalota, tad tā pazūd...Kristietībā ir sava loģika. Feminismam Baznīcā nebūtu vietas. Pareizticīgās Baznīcas pozīcija ir - mēs par šo jautājumu nediskutējam. Sveiki! Nekādas sarunas par to. Nē, un viss. Feminismam vietas šeit nav. Katoļu baznīca sāk runāt, taisnoties, un sākās tālākie jautājumi - geju laulības un viss, kas seko pēc tam. Labi, man nekas nav pretī pret gejiem, bet, ja Svētos rakstos ir teikts, ka šādām attiecībām nav Debesu svētības, tad ko tālāk? Sāksim Bībeli revidēt? Metīsim to ārā? Vai tomēr pie tās turamies, jo tur ir kāda jēga, un to meklēsim?”
Tātad, kas kopīgs abiem ES lielāko valstu līderiem, NA aktīvistiem un katoļu baznīcai? Tā ir gatavība iesaistīties dialogā ar tiem, ar kuriem varbūt nemaz nevajadzētu runāt. Kā liecina cilvēces vēsture, tad centieni atrast kopēju valodu ar tiem, kas nekādus kompromisus pat nemeklē, parasti šos kopsaucēju meklētājus noved tikai pie savu pozīciju novājināšanas, iepretim tiem, kuri stingri stāv savās pozīcijās.
Mēdz teikt, ka politika esot kompromisu māksla, taču mēs redzam, ka Putins ne uz kādiem kompromisiem, pretimnākšanām un tamlīdzīgām “vājuma” izpausmēm ne tikai neiet, bet pat nedod ne mazākos mājienus, ka uz tādām varētu iet. Tieši tāpat arī karojošie ateisti, LGBT+ aktīvisti savās prasībās pat nedomā piekāpties kaut vai par milimetru. Tam, ka viņi savus mērķus ir gatavi sasniegt pakāpeniski, soli pa solim, nevis rīt uz brokastlaiku, nevajadzētu nevienu maldināt.
Nekur, kur kristīgā baznīca ir gājusi uz kompromisiem ar reliģijas noliedzējiem un ļāvusies savu doktrinālo pamatu revīzijai, tā šo soļu rezultātā nav savu autoritāti un ietekmi sabiedrībā palielinājusi. Drīzāk otrādi. Eiropu uzskatīt par kristīgu var vienīgi no vēsturiskā aspekta, un diez vai vēl lielāka pretimnākšana tiem, kas kristietībā saredz visu nelaimju sakni, situāciju uzlabos, jo cilvēki ar cieņu izturas pret tiem, kas stingri stāv par savu pārliecību, nevis lokas līdzi visiem vējiem.
Tieši tāpat Merkeles un Makrona (un viņu priekšgājēju) pielaidīgā attieksme pret Putina režīmu, gatavība meklēt kopsaucējus nav padarījusi šo režīmu demokrātiskāku un vairāk uz sadarbību vērstu. Gluži otrādi, šie centieni uzturēt dialogu tikai vairo Putina pārliecību, ka ES ir “mīksto savienība”, kuru liekt un drātēt ir goda lieta. Šitos “lohus” var tikai tīt ap pirkstu un dažādi mānīt. Uzskatīt viņus par sev līdzvērtīgiem nozīmētu sevi pazemot, diendienā skan Kremļa reproduktoros.
Taču par spīti tam, ka kopš Krimas aneksijas vai pat kopš iebrukuma Gruzijā 2008. gadā Maskava ne reizi nav piekāpusies kaut sīkumos vai izrādījusi nopietnu vēlmi meklēt kopīgu valodu, Merkele un Makrons stūrgalvīgi uzprasās pēc kontaktiem. Arī šoreiz vienīgi Austrumeiropas (tai skaitā Baltijas) valstu asās reakcijas dēļ ES izvairījās no nonākšanas tajā pazemojošajā situācijā, uz kuru vienmēr gatavs iet Merkeles/Makrona gļēvais tandēms.
Tā nu esam nonākuši arī līdz Iesalniekam vai, pareizāk sakot, Nacionālajai apvienībai. NA parasti cenšas pozicionēties kā partija ar stingru ideoloģiju; kā pēdējais konservatīvisma un nacionālisma balsts kreisi liberālajā, globalizācijas pārņemtajā pasaulē. Taču ne velti šos “stingros” ideologus pielīdzināju Merkeles, Makrona un Rietumu baznīcu nosliecei uz konformismu. NA prasība premjeram sniegt skaidrojumus skan bargi, taču cik lielā mērā to var uztver nopietni, ir jautājums, kurš mūsu “nacionāļiem” neizklausās glaimojošs. Tā vien izskatās, ka NA atkal nodarbojas ar rīcības imitāciju, bez mazākajām sekām.
Varētu jau kādreiz NA parādīt “mugurkaulu” ne tikai tad, kad šī “mugurkaula” demonstrācija neko nemaksā un ne ar kādiem riskiem nesaistās, bet arī tad, kad jāaizstāv savas principiālās vērtības. Ja NA būtu noskaņota rīkoties, nevis atzīmēties ar rīcības imitāciju, tad tā varētu pieprasīt premjeram atsaukt savu parakstu no Ungāriju nosodošās vēstules, jo šī parakstīšana nebija ar koalīcijas partneriem saskaņota.
Nekas tāds, protams, nesekos, un stingrāka savas pozīcijas demonstrācija tiks noraidīta ar patosa pilnām runām par atbildību, par valstisku pieeju un sabiedrības interesēm. Var jau būt, ka kādu šīs atrunas arī pārliecinās, bet skaidrs, ka galvenā motivācija faktiski nereaģēt uz NA pozīcijas ignorēšanu tai programmatiskos jautājumos ir tā pati, kas pēc Satversmes tiesas 12. novembra sprieduma - raidīt signālu valdību galvenajiem veidotājiem (NA tādi nekad nav bijuši), ka mēs esam droši un stabili partneri pie lielā kopgalda (tautā dēvētu par sili). Aiciniet mūs atkal, un mēs nepievilsim. Neskatieties uz mūsu darbiem, skatieties uz mūsu vārdiem. Šī maksima tad arī viņus visus vieno.
