Starp daudzajiem vēlēšanu mītiem kaitīgākais ir apgalvojums, ka pašvaldību vēlēšanas esot tādas saimniecisko jautājumu vēlēšanas, kurās nevajagot jaukt iekšā politiku. Ielu bedrēm un korupcijai taču neesot nacionalitātes un politiskās orientācijas. Absolūtas muļķības. Pašvaldību politiskā orientācija ietekmē cilvēku sadzīvi pat vēl vairāk nekā “lielās” Saeimas vēlēšanas. Piemēru? Lūdzu! Rīgas domes vēlēšanas notika pērn 29. augustā. Pagājis nepilns gads. Kāds ir visvairāk apspriestais jautājums jaunās Rīgas pārvaldes sakarā? Čaka ielas “eksperiments” un tā turpinājums Bruņinieku ielas renovācijas projektā.
Tagad daudzi autobraucēji ir līdz sirds dziļumiem sašutuši par “sabojāto” Čaka ielu un citu ielu potenciālo “bojāšanu” nākotnē. Taču jautājums - ko darīja šie sašutušie vēlētāji pirms vēlēšanām? Kāpēc jautājums par velojoslu ieviešanu nebija uzmanības degpunktā, ja jau cilvēkiem tas ir tik svarīgs ikdienā?
Tā kā man personīgi šis jautājums jau pirms vēlēšanām šķita nozīmīgs, tad tā attīstību rūpīgi monitorēju. Ar pilnu atbildību varu teikt, ka lielākā daļa partiju šo jautājumu ignorēja. Pareizāk sakot, to iekļāva savā plašajā bezizmēra ēdienkartē, kur visiem tika solīts pilnīgi viss. Jāatzīmē, ka daudzu partiju iecienītā pašvaldību bezpersoniskošana, kad visiem tiek solīts apmēram viens un tas pats - ceļi, skolas, bērnudārzi, pabalsti pensionāriem un grūtdieņiem bez jebkādas teritoriālās konkrētības, lielā mērā dezorientē vēlētājus. Rezultātā veidojas priekšstats par pašvaldību vēlēšanām kā Saeimas vēlēšanu ģenerālmēģinājumu, un viens otrs politikas apskatnieks to tā arī mēģina uzdot, lai gan fokusam jābūt gluži citam.
Atgriezīsimies pie Čaka ielas velojoslām. Salīdzinot ar citu attīstīto valstu pilsētām, Rīga agrākajos gados ar veloinfrastruktūras izveidošanu īpaši neaizrāvās. Maigi sakot. Arī iepriekšējās [Ušakova] domes vadības pasūtītajā Čakas ielas renovācijas projektā velojoslas nebija paredzētas vispār. Tas viss uzskatāmi liecināja, ka toreizējā Rīgas domes POLITISKĀ vadība ir par veloinfrastruktūras bremzēšanu, cik vien tas iespējams. Savukārt, trauksmi par Čaka ielas renovācijas “arhaisko” projektu cēla saraksta “Attīstībai/Par!/Progresīvie” ietvaros esošie “Progresīvie”. Līdz ar to, ikvienam, kuram Čaka ielas nākotnes jautājums bija svarīgs, 2020. gada 29. augustā bija jāizdara politiska izšķiršanās - vai nu balsot par tiem, kas visu atstās kā bija, vai par tiem, kas realizēs vērienīgas pārmaiņas, uzsākot privātā autotransporta plūsmu ierobežošanas politiku pilsētas centrā.
Izvēle bija starp spēkiem, kuri bija pozicionējušies vienā vai otrā virzienā (“Saskaņa” un APP). Tā kā pārējām partijām šis jautājums nešķita svarīgs, tad bija arī jāskatās, ar ko katra no šajā jautājumā aktīvajām partijām veidos koalīciju. Vēlēšanās uzvarēja APP. Pat vēl vairāk. Vēlēšanās uzvarēja “Progresīvie” un muļķīgi tagad pārmest Rīgas domei, ka tā nepilda uzvarējušās partijas politiskos uzstādījumus.
Arī tiem, kuri balsojuši par sarakstiem, kuri veido Rīgā valdošo koalīciju, nav ko vainot citus par “sabojāto” Čaka un citām ielām. Jūs paši nobalsojāt par pašreizējo koalīciju, kuras viena no partijām jau pirms vēlēšanām skaidri norādīja uz savu pilsētas centra attīstības vīziju. Ja gribējāt, lai Rīga paliek agrākajā izskatā, tad bija visas iespējas balsot par tiem, kas šādas izmaiņas bremzēja.
Plaši izplatītās atrunas, ka “es jau neesmu pret, bet jābūt kompleksai pieejai. Nevar ignorēt gadiem izveidojušās transporta plūsmas”, varbūt arī kādu spēj apmānīt, taču šīs atrunas ir vāji slēpti eifēmismi aicinājumiem neko pēc būtības nemainīt un ķeksītim uzzīmēt velojoslu uz gājēju ietves rēķina. Ko ar to visu gribu teikt gaidāmo pašvaldību vēlēšanu sakarā?
Pirms iet uz vēlēšanām, bet uz tām jāiet katram, kurš kaut mazliet sevī jūt atbildību par valsti un vietu, kur dzīvo, rūpīgi pie sevis izdomāt, kuri konkrēti jautājumi viņam ir vissvarīgākie. Kad šie jautājumi ir apzināti, tad vēlreiz pārdomāt, kurš politiskais spēks tos vislabāk risinās. Šeit uzsvars ir uz vārdu - konkrēts, jo visas abstrakcijas - labosim ielas, attīstīsim biznesu, apkarosim korupciju un citi solījumi vēlmju izteiksmē - liecina tikai par vienu, proti, pašiem deputātu kandidātiem prioritāte ir nevis kaut ko konkrēti uzlabot savā pašvaldībā, bet gan redzēt sevi deputātu krēslā, un tad jau redzēs, ko tur darīt.
Tāpēc īpaši svarīgi izvērtēt, ko katrs deputāta kandidāts ir izdarījis līdz šim, jo ir naivi gaidīt, ka cilvēks, ja agrāk viņš neko ievērības cienīgu savā dzīvē nav paveicis, tagad, kļūstot deputāts, pēkšņi gāzīs kalnus. Uz darbiem jāskatās, nevis saldiem vārdiem. Tāpat jāpievērš uzmanība tam, ko kāda partija sola, bet kas jums pašam ļoti nepatīk. Tādā gadījumā ne tikai nav jābalso par šo partiju, bet arī par šīs partijas potenciālajiem sabiedrotajiem.
Gluži nesen sociālajos tīklos izvērtās diskusija par mantojuma aplikšanu ar lieliem nodokļiem (līdz pat 49% no to vērtības). Konkrētajā gadījumā bija runa par mantojumu ar vērtību virs 200 000 eiro un trešajām personām (ne tiešajiem radiniekiem). Lai arī šo priekšlikumu bija izteicis tikai kāds individuāls politiķis no partijas “Progresīvie”, jāsaprot, ka atsevišķām partijām ir ļoti specifiski politiskie uzstādījumi, kuri noteikti jāņem vērā, izdarot izvēli.
Ja to aizmirst, var nonākt situācijā, kādā nonāca tie rīdzinieki, kuri ikdienā pārvietojas ar automašīnu un no sirds neieredz “velorastus” (kā paši viņus sauc), bet nobalsoja par kādu no koalīcijas partijām un tagad lamā Rīgas vadību, kura “graujot” satiksmes plūsmas Rīgā. Bet vai tad kāda no šīm partijām solīja ar “Progresīvajiem” kopā neveidot koalīciju? Ak, nē? Bet tad par ko satraukums? Jādomā bija pirms vēlēšanām un tagad jāpriecājas, ka pērnā gada vēlēšanu uzvarētāji vēl tik lēni ievieš savu Rīgas attīstības vīziju.
Tāpēc jāatceras, ka, izdarot izvēli vēlēšanās, mēs nebalsojam tikai par to, kura seja teiks uzrunu 18. novembra vakarā pilsētas centrālajā laukumā, bet galvenokārt tieši par to, kādā apkārtnes vidē turpmākos četrus gadus dzīvosim. Kādas būs pilsētas prioritātes. Izejot no tām un salīdzinot šīs prioritātes ar savām, jāizdara izvēle.
