Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta mājaslapā 7. jūnijā ievietots Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā par kāda viendzimuma pāra pieteikumu “par pienākuma uzlikšanu [..] dzimtsarakstu nodaļai izdot labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru tiktu reģistrētas viņu ģimenes attiecības”. Lietas būtība ir šāda.
2015. gadā divas personas iesniegušas pieteikumu kādā dzimtsarakstu nodaļā reģistrēt viņu laulību. Tā kā abas šīs personas ir viena dzimuma, tad atbilstoši Latvijas likumiem un Satversmei, kas 110. pantā precīzi nosaka, ka laulība ir savienība ir starp vīrieti un sievieti, šis iesniegums noraidīts kā likumam neatbilstošs. Taču ne jau “laulības” reģistrācijas dēļ šis pieteikums tika iesniegts. Šī pieteikuma mērķis bija tieši tāds - saņemt atteikumu, lai pēc tam, izejot visas tiesu instances, šis jautājums nonāktu vispirms mūsu pašu Satversmes tiesā (ST), bet, ja arī tā nesaprastu “tekošo momentu”, tad tālāk tas tiktu virzīts uz CK plēnumu Briselē vai Strasbūrā, kur, atsaucoties uz plaši zināmo precedentu “Oliari vs Italy”, tiktu pieņemta direktīva, kas Latvijas Satversmes 110. pantu noliktu pie vietas. Proti, noliktu turpat, kur PSRS konstitūcijā atradās pants par katras savienotās republikas brīvu iespēju izstāties no PSRS. Respektīvi, pakārts uz nagliņas mazā dēļu būdiņā.
Augstākās tiesas Senāts, kā jau sākotnēji bija domāts, nolēma šo lietu nodot tālāk izskatīšanai ST, papildinot savu lēmumu ar skaidrojumiem 14 lappušu garumā, kuriem vajadzētu atvieglot ST sprieduma taisīšanu vajadzīgajā gaismā. Jāatceras, ka Sanitas Osipovas viedā vadībā Latvijas ST šobrīd veido gudri un juridiski spēcīgi sagatavoti cilvēki, kuri lieliski saprot “tekošo momentu”. Ja no augstām tribīnēm tiek atzīts, ka 2x2=5, tad nav jēgas lieki spirināties un teikt, ka 2x2=4. Tādas muļķības var apgalvot tikai neizglītoti tumsoņas, bet mēs te visi cienīgās mantijās ar augstiem grādiem un lieliski zinām, kā jādomā.
Tāpēc ST, negaidot, kamēr no augšas atnāk direktīva par jauno, “pareizo” matemātiku, jau laikus paziņojusi, ka 2x2=5. Pārslēdzoties no metaforām uz reālo praksi, tas nozīmē, ka mātes draudzenes turpmāk var pieprasīt un saņemt tēva bērna kopšanas pabalstu, kā tas noteikts ST 12. novembra spriedumā. Taču tieši tāpat kā matemātikā: ja 2x2 var būt 5, tad kāpēc ne 6; 7; 12 vai ne 48? Tā arī šeit - kāpēc tikai mātes draudzenes? Varbūt tēva pabalstu var saņemt arī kaimiņienes, darba kolēģes (ar lielāku algu, ko draudzīgi sadalīt) vai jebkurš cits cilvēks, priekšmets vai dzīvnieks? Ja reiz tiek atcelts tas, ko mēs redzam paši savām acīm, un sākam ieslīgt kaut kādā iedomu pasaulē, kur viss izrādās ir ne tāds, kā izskatās, tad šīm iedomu konstrukcijām nav robežu. Kas šodien šķiet absurds, rīt jau ir norma.
Šajā ziņā ārkārtīgi uzskatāms ir internetā klīstošs video, kurā kāds jauns, neliela auguma, baltādains puisis intervē savus vienaudžus universitātes kampusā ASV. Viņš ar pavisam nopietnu sejas izteiksmi citiem studentiem jautā, kāda būtu viņu attieksme, ja jautātājs sevi uztvertu kā sievieti? Visi uzrunātie, atbilstoši jaunajai normalitātei, acis nepamirkšķinot, pārliecinoši atbild, ka uztvertu pilnīgi normāli, nekādu problēmu. Taču intervētājs, saglabājot iepriekšējo nopietno sejas izteiksmi un intonāciju, iet tālāk un jautā ar katru reizi arvien absurdāk - bet kā jūs mani uztvertu, ja es sevi uzdotu kā divmetrīgu ķīnieti, septiņgadīgu bērnu, mazu šuneli?
Tā kā jautājumi tiek uzdoti bez mazākās jokošanās pazīmes un absurda līmenis pieaug pamazām, tad atbildētāji no sākuma cenšas ieturēt pozīciju, ka attieksme nekādi nemainītos, taču kādā brīdī acīmredzami samulst, un kļūst skaidrs - par šiem jautājumiem viņi nekad nav pa īstam domājuši. Ja reiz visi saka, ka 2x2=5, tad tas nav jāapstrīd. Tas jāpieņem kā aksioma. Tomēr, ja sāk teikt, ka 2x2=48, tad apziņā kaut kas aizlūst, no kā gan smejoties jācenšas atgaiņāties un par to nedomāt.
Skaidrs, ka jaunā, iedomu “realitāte” pasaulei ar joni nāk virsū, un tā jau kļuvusi par acīmredzamu “meinstrīmu”. No otras puses, netrūkst arī tādu, kam viss šis absurds liekas nenormāls un rada psiholoģisko diskomfortu. Arī Latvijā ir ne mazums šādu cilvēku. Jautājums, ko viņiem darīt? Vai ir kādi politiskie spēki, kuri iestājas pret šo absurdu? Un te mēs nonākam pie diezgan bēdīgiem secinājumiem.
Kā uz šo Senāta lēmumu reaģēja Nacionālā apvienība (NA) un citi “konservatīvie” spēki? Nekā. Vienīgais, kurš uzdrošinājās pacelt balsi, ir bijušais NA ģenerālsekretārs Raivis Zeltīts, ar kura demonizāciju jau ilgstoši nodarbojas apvienotais Kremļa lakstīgalu, noderīgo idiotu un kreiso ekstrēmistu kopkoris.
Zeltīts pamatoti norāda: Kādā veidā šis: “Satversmes 110. panta pirmais teikums paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti” ir vienāds ar šo: “Senāts uzskata, ka šajā pantā lietotais ģimenes jēdziens aptver arī viena dzimuma pāri”? Un turpina: “Es uzskatu, ka Satversmes tiesa (un Augstākā tiesa seko) ir uzurpējusi sev likumdevēja (jeb - politiķu) varu. Laiks mosties! Tirānija sākas tur, kur beidzas likums, bet likums beidzas tur, kur to piemēro patvaļīgi!”
Galvenais NA konservatīvisma ideologs, deputāts Jānis Iesalnieks, kurš citkārt plaši komentē līdzīgus jautājumus, šoreiz izlikās lietu nemanām. Arī neviens cits no NA vai citiem “konservatīvajiem” spēkiem neredzēja iemeslu izteikt savu pozīciju. Acīmredzot Levita draudi atlaist Saeimu, ja politiķi spurosies pretī ST diktātam, ir savu padarījuši, un deputāti kļuvuši krietni pielaidīgāki. Tā vien izskatās, ka kreisie liberāļi ir ar daudz stingrāku krampi, nekā labējie konservatori. Pēdējie ir gatavi kaut ko runāt pretī tikai tad, ja ne ar ko neriskē. Tieši tāpat kā tie Rietumu “mīkstčauļi”, kuri “mīļā miera” labā gatavi bučoties ar Putinu, Lukašenko, būvēt “nordstrīmus” un ko tik vēl.
Ja tā labi padomā, tad arī Gerhardu Šrēderu (nerunājot par Kasparu) var sākt saprast. Tā pamazām tie jaunie čaļi no “Visu Latvijai!”, kuri bija gatavi stāvēt pie Saeimas kailiem augumiem saltā ziemas spelgonī, pārvēršas galertveidīgos “tēvzemiešos”. Vienkārša evolūcija, vai zināt!
