Lai aizvadītās pašvaldību vēlēšanas neliktos pārāk garlaicīgas, jaunizceptais labklājības ministrs Gatis Eglītis pamanījās sarīkot skandālu, kā mēdz teikt, uz līdzenas vietas. Sociālajā vietnē “twitter” viņš ieteica “pārāk nesapriecāties LRA/ZZS/Saskaņas vadītajiem novadiem, jo 3. jūnija valdības “restarts” nozīmē to, ka lielās valsts budžeta+ES fondu+RRF naudas plūsmas kontrolēs 4 koalīcijas partijas (NA-JKP-JV-APAR), kas primāri rūpēsies par “savām” pašvaldībām”.
Šī Eglīša pēcvēlēšanu karstuma “atklāsme” nekavējoties izsauca asu citu politisko spēku reakciju. Latvijas Reģionu apvienība un ZZS pieprasīja Eglīša demisiju. Pārējās koalīcijas partijas izmantoja ierasto strausa taktiku un centās Eglīša ierakstu neredzēt. It kā tā nemaz nebūtu bijis. Šo neievērošanas politiku tām palīdzēja realizēt arī pats Eglītis, steidzīgi izdzēšot šo ierakstu.
Taču Eglīša ieraksts no politiskās dienas kārtības līdz ar tā izdzēšanu nepazudīs, jo atsedz daudz dziļāku pašreizējā Latvijas politiskā procesa puvi. Runa ir pat ne tik daudz par absolūti nepieņemamo naudas dalīšanu pēc partejiskās piederības “savējiem”, cik par to, kā atsevišķu politisko grupējumu pašiedomātas himeras ietekmē reālos politiskos procesus. Paskaidrošu, ko ar to domāju.
Pēc tam, kad Eglītis aptvēra (vai viņam kāds “paskaidroja”), ko ierakstījis un kādas šim ierakstam varētu būt sekas, viņš šo ierakstu gan izdzēsa, toties publicēja vairākus skaidrojošus ierakstus, kuriem it kā vajadzētu attaisnot šo pirmo, skandalozo ierakstu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāatzīmē, ka Eglīša “advokāti” lietoja un lietos to pašu “loģiku”. Šī “loģika” ir ārkārtīgi vienkārša un viegli uztverama. Taču tas nenozīmē, ka tādēļ tā kļūst mazāk kaitīga. Gluži otrādi. Tā aiz savas iedomātās “patiesības” kļūst vēl toksiskāka. Par ko ir runa?
Eglīša un viņu domubiedru domu gājiens ir šāds: Naudas dalīšana “savējām” pašvaldībām esot bijusi ierasta prakse kopš aizvēsturiskiem laikiem, un Eglītis, godavīrs būdams, “tikai” atgādinājis valdošajā koalīcijā neietilpstošajām partijām, ka tā arī būs turpmāk. Vienkārši, lieki nesapriecājieties par uzvaru savās pašvaldībās. Centralizēti sadalāmo naudu jums neredzēt kā tās “ēzeļa ausis”, kuras mums kādreiz solīja Putins.
Problēma šajā gadījumā nav tik daudz šī koncepta maldīgumā, cik tajā, ka pats Eglītis, viņa pārstāvētā partija un samērā plaši iedzīvotāju slāņi šādam redzējumam no tiesas tic. Vai tad viņš kaut ko nepareizi pateica? JKP taču ir “godīga” partija un runā skaidru, atklātu valodu. Atbildei uz šo jautājumu jābūt maksimāli cietai - tā nav taisnība. Eglītis melo un nav svarīgi, vai viņš pats saviem meliem tic vai melo apzināti.
Rīga, Daugavpils, Rēzekne ir ilgstoši bijusi opozīcijā esošās “Saskaņas” pārvaldībā. Vai tāpēc šīm pilsētām netika dota Eiropas un citu centralizētu investīciju projektu nauda? Pēc “Zatlera maija” un tam sekojošajām ārkārtas Saeimas vēlēšanām ZZS nonāca dziļā opozīcijā, bet vai tāpēc apstājās investīciju projekti ZZS pārvaldītajās pašvaldībās? Nē. Arī citas valdošajā koalīcijā neietilpstošas partijas nav īpaši sūdzējušās par viņu pārvaldīto pašvaldību sistēmisku finanšu diskrimināciju. Protams, ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad partejiskā piederība nospēlējusi savu subjektīvo lomu. To izslēgt nevar, un to neviens arī nenoliedz. Bet par to jau nav runa. Runa ir par noteiktu sistēmu, kurā naudas sadale it kā notiktu, stingri balstoties uz to, vai attiecīgajā pašvaldībā pie varas ir “savējie” vai tomēr “ne savējie”.
Šāda prakse - kā sistēma - nekad nav pastāvējusi. Ar nožēlu gan jākonstatē, ka tā tika ievazāta politiskajā vidē, sākot no 2018. gada nogales, kad uz skatuves uznāca vandaļi no JKP. Tika pieteikts atklāts karš Ventspilij, pie viena arī Rīgai un Liepājai. Līdz tam neviena politiskā partija nebija atklāti uzdrīkstējusies darboties pret atsevišķām Latvijas pilsētām, ekonomiskajām nozarēm un līdz ar to pret valsti kopumā savu sīko, savtīgo interesīšu vārdā. Gluži fanātiskais naids pret ZZS un visu, kas ar to saistīts, aptumšoja prātu, un izrādījās, ka nav nekā tāda, kuru nevarētu upurēt šīs “cēlas” idejas vārdā. Šīs idejas vārdā tika mēģināts sagraut ostu sistēmu, tranzīta nozari un visu, kas ar to saistīts. Tam pat tika mēģināts padzīt apakšā ekonomisko bāzi - nav mums tranzīts vajadzīgs, jo tā esot novecojusi nozare. Tagad Latvijas galvenais dzinējspēks būšot IT nozare. Lieliski. Neviens jau neiebilst idejai par Latviju kā IT “Baltijas tīģeri”, bet kādā veidā šī mērķa sasniegšanai traucē tranzīta nozare un ostas? Kāpēc šīs jomas jācenšas graut?
Skatāmies Eglīša pagaidām vēl neizdzēstos ierakstus: “Ventspils, Jelgava, Dobele, Liepāja un citas tikušas pie lielākajām ES fondu plūsmām (uz iedzīvotāju) laikā, kad pie varas bija ZZS. Mēs to vairs nepieļausim: būs godīgi jāpierāda projekta ekonomiskais pamatojums ES naudas saņemšanai, neatkarīgi no tā, kura partija kontrolē pašvaldību. Joprojām nesaprotu, kāpēc Ventspilī ar mazu iedzīvotāju skaitu bija jāceļ lielā koncertzāle par 30 miljoniem un zinību centrs par 20 miljoniem eiro - tie 50 miljoni eiro būtu noderējuši daudzās citās Latvijas pašvaldībās.”
Ko lai šeit piebilst? Koncertzāles ir uzbūvētas arī mūžīgi opozīcijā esošajā Rēzeknē un vēl par Ventspili mazākajās Cēsīs. Vai Eglītis var nosaukt kādas citas pilsētas izstrādātu “Zinību centra” projektu, kuram finansējums atteikts par labu Ventspils projektam? Kuri citu pašvaldību projekti ir noraidīti par labu kādiem konkrētiem Jelgavas, Dobeles, Liepājas projektiem? Lai Eglītis nosauc kādu. Diemžēl šāda tukša mētāšanās ar dažai labai ausij tīkamām, bet saturiski pilnīgi tukšām frāzēm ir JKP tradicionālā stilistika. Visur tā redz sazvērestības, aiz kurām stāv “ļaunie” spēki ar ZZS priekšgalā.
Mana politiskā pieredze liecina, ka diemžēl šī konspiratīvo himeru veidošanas metode samērā efektīvi darbojas. Ja kaut ko ilgstoši sabiedrībai cenšas iedvest, tad pēc kāda laika daļa sabiedrības šo himeru sāk uztvert kā realitāti un, galvenais, sāk svēti ticēt, ka tā arī ir. Turklāt šī ticība (kā jebkura cita ticība) nav iedragājama ne ar kādiem faktiem. Vēl vairāk. Šī ticība ir ļoti lipīga un pēc kāda laika tā var pārņemt arī tos, kuri sākotnēji bija visai kritiski noskaņoti.
Tāpēc šajos Eglīša skaidrojumos atslēgas vārds ir - “MĒS to vairs nepieļausim”. Kuri ir tie - mēs? Kurš vēl politiskais spēks bez JKP tic šai viņu uzturētajai himerai? Atbildei jābūt nepārprotamai. Tāpēc visiem politiskajiem spēkiem tagad būtu skaidri jādefinē - nekāda pašvaldību dalīšana “savējās” un “svešajās” nav pieļaujama ne ar kādiem ieganstiem. Nekas tāds agrāk, līdz šai 13. Saeimai, nebija bijis un arī turpmāk nekad nebūs.
Labi, štrunts ar Eglīti un JKP. Kurš gan nezina, kas ir JKP. Taču šīs Saeimas ievēlētais prezidents Egils Levits jau nebūtu Levits, ja nepamanītos iekāpt Eglīša atstātajā čupā. Intervijā Latvijas Radio Levits apgalvoja, ka nevarot iedomāties, ka jaunais ministrs savus vārdus bija domājis nopietni. “Nav arī katrs vārds jāliek uz svariem. Politiķi jau arī ir tikai cilvēki." Tas taču esot bijis tikai joks.
Jā, politiķi arī ir cilvēki. Bet tiem, kuri ieņem augstus valsts amatus, ir jābūt drusku vairāk nekā parastiem cilvēkiem. Tāpēc, piemēram, par Valsts prezidentu drīkst būt tikai cilvēks, kurš sasniedzis 40 gadu vecumu. Proti, tāds, kuram dzīves pieredze ir iemācījusi, ka par visu, tai skaitā par reiz izteikto vārdu, jāatbild. Vai arī pārējie Eglīša ieraksti, kuros viņš mēģināja izskaidrot savu domu, bija “joks”? Vai Levits vispār seko līdzi tam, ko pats runā? Tik neveiklā un muļķīgā veidā mēģinot atgaiņāties no Eglīša “fēlera” izvērtējuma, Levits pats iebrauc auzās, tādējādi kārtējo reizi apliecinot arvien vairāk acīs krītošo faktu, ka viņš kā Valsts prezidents ir acīmredzams pārpratums.
