Par sestdien notikušajām pašvaldību vēlēšanām, kurās piedalījās vien 33,99% balsstiesīgo vēlētāju, grūti pateikt kodolīgāk, nekā sociālajā tīklā “twitter” ironizēja pazīstamais jauno tehnoloģiju apskatnieks, izdevuma “kursors.lv” redaktors Kristaps Skutelis: “Spriežot pēc vētrainās vēlētāju aktivitātes, teritoriālā reforma ir izdevusies! Tā turpināt!”
Ja runājam nopietni, tad šo vēlēšanu lielākās intrigas no vispārējā politiskā procesa aspekta bija: kādi būs vēlēšanu rezultāti lielajām, nacionālajām partijām un vai tie būtiski atšķirsies no pēdējiem publicētajiem partiju reitingiem; kā nesen realizētie “mērnieku laiki” ar novadu pārzīmēšanu būs ietekmējusi spēku samērus; vai “Progresīvajiem” izdosies kaut attāli atkārtot Rīgas panākumus; vai vairākiem ilggadējiem pašvaldību vadītājiem izdosies saglabāt amatus; kāds būs rezultāts divās Latvijas lielākajās pilsētās aiz Rīgas - Daugavpilī un Liepājā, kur politiskā situācija zīmējās neskaidra.
Papildus vai tieši otrādi - galvenais jautājums - bija par to, kā šie pašvaldību vēlēšanu rezultāti ietekmēs nacionālo politisko procesu, kurš pašā vēlēšanu priekšvakarā jau piedzīvoja zināmu transformāciju.
Ar ko skaidrojama zemā vēlētāju aktivitāte? Šim skaidrojumam ir divas pamatkomponentes. 1) vēlēšanas nenotika Rīgā, kas citkārt paceļ vispārējo velēšanu intrigas vilni, tādējādi palielinot interesi par vēlēšanām kā tādām; 2) vēlēšanās (cik nu man gadījās ievērot) bija ļoti maz jautājumu, kuri vēlētājos izraisa dažādu (pretēju) reakciju. Kur tiek prasīta vēlētāju izšķiršanās - darīsim to vai šito? Būvēsim jaunu stadionu, bērnudārzu vai visus resursus koncentrēsim ielu seguma sakārtošanai? Vairumā gadījumu šīs izšķiršanās vietā bija piedāvājums - gan to, gan to un vēl jaunu tramvaja līniju piedevām. Citiem vārdiem - visu. Ko var prasīt no vēlētāja, ja visi sola aptuveni vienu un to pašu - ielu remontus, bērnudārzus, nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus, bērnu piedzimšanas un apkures pabalstus? Atšķirības sarakstu piedāvājumā bija ļoti nekonkrētas un vispārpolitiskas, kas vāji pārklājās ar katras konkrētās pašvaldības šauri specifiskajām interesēm.
Kopumā velēšanu rezultāti atspoguļoja tos politisko spēku samērus, kādi tika rādīti dažādās aptaujās pirms vēlēšanām. Kopējie rezultāti liecina, ka pēc smagas politiskas krīzes 2017.-2018. gadā spēkus atgūst “Vienotība”. Par spīti Pūces “autostāvvietas” skandālam un neviennozīmīgi uztvertajai administratīvās kartes pārzīmēšanai, “Attīstībai/Par!” uzrādīja samērā labu rezultātu. Nacionālā apvienības (NA) rezultāti paredzamā līmenī. Toties tie nav īpaši iepriecinoši (izņemot Latgali) Jaunajai konservatīvai partijai (JKP). Arī “Progresīvie” nacionālajā līmenī Rīgas panākumus atkārtot nespēja. Jāatzīmē, ka ilglaicīgi un mērķtiecīgi veiktā ZZS dēmonizācija ir atstājusi zināmas sekas, un šo pašvaldību rezultāti liek partijai nopietni pārdomāt tās tālāko stratēģiju.
Daugavpilī visai pārliecinoši - 42,3% (7 vietas no 15) uzvarējusi “Saskaņa” ar Andreju Elksniņu priekšgalā. Liepājā šoreiz samērā klusajā, bet ļoti sīvajā cīņā starp Uldi Sesku (“Liepājas partija”) un Jāni Vilnīti (“Reģionālā apvienība”), izskatās, ka uzvarējis Gunārs Ansiņš no Seska partijas. Attiecīgi - 6 un 5 mandāti no 15. Taču, tā kā Liepājas domē ir iekļuvuši arī pa vienam deputātam no NA un “Kustības “Par!””, tad iespējamas dažādas kombinācijas.
Ventspilī, lai arī absolūto vairākumu balsu - 54,3% ieguva “Latvijai un Ventspilij” ar apcietināto Aivaru Lembergu priekšgalā, mandātu skaits šim sarakstam ir tikai par vienu lielāks nekā antilembergiskajai koalīcijai - 7:6. Diezgan sarežģītā situācijā nonācis cits ilglaicīgais pilsētas vadītājs - Andris Rāviņš Jelgavā. Tur viņa pārstāvētā ZZS ieguvusi 32,3% balsu un 6 mandātus no 15. Viņam gan ir lielas izredzes saglabāt mēra amatu, jo cita koalīcija bez viņa būtu visai pretdabiska (NA iešana kopā ar Krievu savienību un “Saskaņu”). Rēzeknē, Jūrmalā, Ogrē vadošās pozīcijas saglabājis agrākais politiskais bloks.
Līdz 14. Saeimas vēlēšanām vēl gads, un pa šo laiku visādi brīnumi var gadīties, bet, ja saglabājas pašreizējais politisko procesu attīstības vektors, tad var secināt, ka “Vienotība” roku rokā ar “Attīstībai/Par!” pamazām atgūst “normālības” vadzvaigznes titulu. Savukārt konservatīvajā spārnā NA pamazām nospiež JKP, kura arvien vairāk tiek uztverta kā ne “normāla” partija. JKP programmatiskais naids pret ZZS ir iedragājis pēdējās autoritāti, taču nav īpaši pacēlis pašas JKP reitingu. Šī pret ZZS vērstā “kara” augļus ir pievākuši citi. Pirmām kārtām “Vienotība” un “Attīstībai/Par!”.
Saglabājoties līdzšinējām tendencēm, izvirzās jautājums par JKP izredzēm iekļūt nākamajā Saeimā, bet šādu jautājumu rašanās nevar neizraisīt šīs partijas nervozitāti. Ņemot vērā, ka JKP ir lielākais mandātu skaits pašreizējā koalīcijā, šī nervozitāte būs pašreizējās valdības nestabilitātes dziļākais cēlonis jaunajā politiskajā ciklā līdz nākamā gada rudenī paredzētajām Saeimas vēlēšanām.
Tā nu sanācis, ka JKP ar lielāko mandātu skaitu ir nodrošinājusi “Vienotības” atdzimšanu (atbalstot premjeru no frakcijas ar sākotnēji mazāko mandātu skaitu). Taču tagad jau par vēlu ko mainīt, jo spēku samērs vairs ne tuvu nav tāds, kāds tas bija 2018. gada rudenī. Un pie šīs spēku samēra izmaiņas nav vainīgi nedz kādi oligarhi, nedz mediji, PR kampaņas vai vēl kāds cits. Pie tā vainīga ir tikai un vienīgi pati JKP. Cīņa “pret” ilgtermiņā nedod pārliecinošu, pozitīvu rezultātu. To derētu atcerēties visiem.
