Jaunais labklājības ministrs Gatis Eglītis LTV raidījumā “1:1” izteica pieņēmumu, ka ar mūsu pensiju sistēmu ne viss ir kārtībā, un tāpēc to nepieciešams koriģēt. Kādas tieši korekcijas Eglītis gribēja ieteikt, tā arī nevarēja īsti saprast. Kaut ko pa roku galam pateica, izsaucot sabiedrības sašutuma vētru.
Arī vēlāk Eglītis, acīmredzot nobijies no paša izteikumiem, nekādus paskaidrojumus nesniedza, bet, kad sāka ierasti stāstīt par viņa vārdu “izraušanu no konteksta”, tad kļuva skaidrs, ka nopietna, detalizēti izstrādāta plāna, kā uzlabot pensiju sistēmu, jaunajam ministram nav. Ir tikai bezatbildīga mētāšanās ar vārdiem. Bez seguma.
Taču runāt par pensiju sistēmas korekcijām būtu nepieciešams un pat ļoti daudz, jo uzskatīt, ka šajā jomā viss kārtībā, var tikai tie, kuri ir pilnībā atrauti no Latvijas realitātes. Lieta tāda, ka teorētiski mums patiešām ir ļoti laba un taisnīga pensiju sistēma, taču tikai teorētiski. Kāpēc? Tāpēc, ka šī pensiju sistēma būtu laba un taisnīga, ja tā būtu ieviesta un darbotos sabiedrībā ar ilgstoši stabilu un veselīgu ekonomisko attīstību.
Latvijā šī sistēma tika ieviesta 1995. gadā. Tā stājās spēkā ar 1996. gada 1. janvārī, kad Latvija pārdzīvoja ļoti grūtus laikus. Jāatgādina, ka šajā laikā vidējā bruto alga (uz papīra) bija 125 eiro (90 lati) mēnesī. Jāuzsver, ka tā bija vidējā alga. Lielai iedzīvotāju daļai alga bija zem 100 eiro (70 latu) mēnesī. Šiem bēdīgajiem nosacījumiem vēl jāpieskaita augstais bezdarba līmenis, īpaši provincē. Taču tas vēl nav viss. Tā kā valstiskie institūti vēl tikai veidojās, plaši izplatīts bija darbs “bez papīriem”, tas ir - sociālās iemaksas par darbinieku no darba devēja puses netika veiktas, un vispārējā bezdarba apstākļos darba ņēmējam lielas izvēles nebija.
Šādā situācijā no Austrālijas Latvijā ierodas trimdas latvietis, pensiju “guru” Jānis Ritenis. Negribu par viņu teikt nevienu sliktu vārdu, jo ne jau viņam bija jāsaprot reālā situācija reālajā Latvijā. Viņš vienkārši gribēja ieviest teorētiski “ideālu” pie rakstāmgalda sakonstruētu pensiju sistēmu, kuru pat Austrālijā ar tās gadu desmitu stabilo ekonomisko izaugsmi neviens nedomāja ieviest. Cita lieta Latvija, kur viss tiek veidots no baltas lapas. Un šī Riteņa Austrālijas trimdā uzrakstītā eksperimentālā “Saules pilsēta” (Tomazo Kampanellas 17. gadsimta pašā sākumā cietumā uzrakstīta iedomāti ideālas sabiedrības utopija) tiek realizēta Latvijas realitātē.
Rezultātā izveidojās sistēma, kurā vieni saņem ļoti lielas (līdz pat 17 000 latu mēnesī!) pensijas, bet citi tādas, kuras ir zem iztikas minimuma. Īpašs stāsts bija par okupācijas laiku darba stāža sociālo iemaksu aprēķina kārtību nākotnes pensijām. Tika nolemts, ka sociālās iemaksas darba stāžam līdz 1996. gada 1. aprīlim tiks pārrēķinās atbilstoši šīm iemaksām trīs gadu periodā no 1996. līdz 1999. gadam. Ja cilvēks šajā laikā saņēma ļoti mazu algu vai, vēl sliktāk, bija bezdarbnieks, strādāja gadījuma darbus vai strādāja pie uzņēmēja, kurš par darbiniekiem sociālās iemaksas neveica, tad par visu agrāko darba stāžu tika aprēķināta sociālā iemaksa nākotnes pensijai - 0,00 latu/eiro. Savukārt, ja zināji visas likuma nianses, tev bija liels agrākais darba stāžs un pietiekami daudz naudas (no mūsdienu viedokļa varbūt pat nelikumīgi iegūta), kuru iemaksāt kā sociālo iemaksu, tad varēji sev sarūpēt milzu pensiju, kuras iegūšanai nepieciešamie ieguldījumi atmaksājas dažos gados.
Jāpiezīmē, ka Igaunijā tika pieņemta līdzīga pensiju sistēma, taču tikai līdzīga. Tāda pati, bet bez jau minētajiem defektiem. Tur pirms reformas darba stāžs tika pārrēķināts pēc noteikta pamatatalgojuma plus piemaksa atbilstoši pārejas perioda sociālajām iemaksām, bet ar noteiktiem griestiem, lai šo pārejas periodu nevarētu ļaunprātīgi izmantot. Latvijā šāds amortizējošs mehānisms iestrādāts netika. Skaidrs, ka sistēmas netaisnību drīz vien ievēroja tie, kas ar to ikdienā darbojas, un norādīja uz nepieciešamību to koriģēt. Rodas pašsaprotams jautājums - kāpēc tas jau 25 gadus tā arī nav izdarīts?
Atbildi sniedz 2017. gadā iznākusī fundamentālā grāmata “Latvijas tautsaimniecības vēsture” profesora Gata Krūmiņa redakcijā. Šajā grāmatā viena no interesantākajām nodaļām ir tā, kurā aprakstīta sociālās nodrošināšanas sistēmas veidošana no 1991. gada līdz pat mūsdienām. Šo nodaļu sarakstījis ilggadējs Ministru kabineta aparāta ierēdnis, kura klātbūtnē šī sociālā sistēma tika veidota - Pēteris Leiškalns. Viņš atzīst, ka vairākkārt izvirzījās jautājums par šīs netaisnīgās pensiju sistēmas korekciju, bet ne reizi tā netika realizēta. Kāpēc? Tāpēc, ka visos gadījumos, kad bija jāizšķiras par to, vai kaut minimāli atbalstīt nosacītos trūkumcietējus vai bagātos, politiskā šķira vienmēr nosliecās par labu bagātajiem. Tā bija neapstrīdama prakse, un diemžēl nekas nav mainījies arī tagad.
Konkrētie Eglīša izteicieni, ka būtu nepieciešams pārskatīt pensiju sistēmas otrā līmeņa vairāk nekā piecu miljardu eiro lielā uzkrājuma izlietojumu, patiesībā ir tikai likumsakarīgi. Šobrīd šie miljardi ir akumulēti privātās bankās un 90% apmērā izvietoti ārpus Latvijas robežām. Kādam šis jautājums bija jāsāk aktualizēt. Protams, žēl, ka ministrs nāca klajā nevis ar rūpīgi izstrādātiem un vispusīgi izsvērtiem priekšlikumiem, bet gan ar pilnīgi zaļu ideju, kas tās pretiniekiem uzreiz deva lielisku iespēju to izsmiet un norakt pašā iedīglī.
Atsevišķa piebilde jāvelta tiem, kuri uztraucas, ka viņu līdz šim iemaksāto pensiju otrā līmeņa uzkrājumu varētu pārdalīt par labu šodienas pensionāriem. Par to būtu jāuztraucas, ja ekonomikas izaugsme nākotnē nebūtu gaidāma un nākotnes strādājošo algas paliktu pašreizējā līmenī. Ja pieņemam, ka nākotnes algas būs ievērojami lielākas nekā tagadējās, tad veidojas situācija - jo lielāka pirmā līmeņa daļa kopējā pensijā, jo labāk. Ja šodien strādājošais maksā obligātās sociālās iemaksas mazākas nekā vidējā alga valstī, tad viņam šī pārdale nākotnē būtu tikai izdevīga. Katrā ziņā es šeit neredzu pamatu lielam uztraukumam. Savukārt, ja visa sociālās nodrošināšanas sistēma sabruks (piemēram, visaptveroša kara gadījumā), tad tāpat būs vienalga, cik šodien būsi tajā iemaksājis.
Diskusijas par pensiju sistēmas korekciju nepieciešamas vēl viena iemesla dēļ. Beidzot būtu jāatdod parāds tiem, kuri vissmagāk cieta no ekonomiskā haosa, kas izveidojās pēc neatkarības atjaunošanas. Tie cilvēki, kuri stāvēja uz barikādēm un veidoja tur esošo cilvēku pamatmasu, ir pelnījuši daudz cilvēcīgākas vecumdienas un līdz ar to arī lielākas pensijas. Kā to panākt, tas jau ir cits jautājums.
