Pirms Ženēvas Krievijas un ASV galotņu tikšanās politisko procesu apskatnieki, prognozējot tās rezultātus, sadalījās divās nometnēs. Nosacītos ideālistos un tikpat nosacītos reālistos. Pirmie uzskatīja, ka jebkurš dialogs, jebkura klātienes tikšanās ir laba un veicina stabilitāti pasaulē pat tad, ja abas puses paliek pie sava, savukārt otrie jau pašu tikšanos novērtēja kā Putina uzvaru, kura mierīgu dzīvi pasaulē nevairos.
Diez vai pēc Putina un Baidena tikšanās “La Grange” villā kāds šo vērtējumu būs būtiski mainījis. Viss notika bez jebkādiem, pat mazākajiem pārsteigumiem. Abi parunāja, konstatēja, ka viens otru nesaprot, vai pat vēl sliktāk - pieņēma, ka viens otru cenšas aptīt ap pirkstu, apzināti māna un velk aiz deguna, un devās savās darīšanās, atstājot politiskos apskatniekus, diskutējot par to, kāds tad bija šīs tikšanās rezultāts sportiskajā valodā - 1:0 vai 1:1. Ievērojiet, ka nav nepieciešams precizēt kura labā, ja vērtējums ir 1:0.
Patiesības labad jāatzīmē, ka abas puses pret otru demonstrēja cieņpilnu attieksmi. Tas varbūt arī ir galvenais samita rezultāts, kas īpaši nepieciešams Krievijai, kur jautājums - vai tu mani cieni? - ir visu attiecību centrālais stūrakmens. To, ka Putins preses konferencē atklāja, ka sarunās Baidens esot viņam stāstījis par savu bērnību, var tulkot dažādi. Gan kā sirsnīgas gaisotnes, atklātības apliecinājumu, gan arī kā vāji slēptu pazobošanos - ko jūs gribat no tā vecīša? Viņš runā par bērnību, mammu atceras. Nu, īsāk sakot, bērna prātā. Runas par viņa vecuma marasmu nav bez pamata.
Tikšanās reālie rezultāti būs nojaušami pēc tā, kas notiks tālāk. Šobrīd pasaules sabiedrībai ir iespējas operēt tikai ar to informāciju, kuru abas puses pauda preses konferencē, bet jau tuvākajās dienās parādīsies noplūdes, kas ļaus labāk saprast, kas notika aiz slēgtām durvīm. Kā mainīsies (ja mainīsies) Krievijas propagandistu tonalitāte? Cik aktīvi veidosies darba grupas par tiem jautājumiem, par kuriem izdevās vienoties (Kopējais paziņojums par stratēģisko stabilitāti)? Cik drīz abu valstu galvaspilsētās atgriezīsies vēstnieki? Vai notiks ieslodzīto apmaiņa? Vai būs vērojami jauni kiberuzbrukumi?
Kamēr atbildes uz šiem jautājumiem nav, varam, Egila Levita vārdiem runājot, paspekulēt par miera perspektīvām nākotnē. Gribu vērst uzmanību, ka nerunāju par Krievijas - ASV attiecību uzlabošanos vai pasliktināšanos. Abu valstu redzējums uz pasaulē notiekošajiem procesiem ir tik kardināli atšķirīgs, ka saprašanās nav iespējama. Apmēram tāpat kā Putina un Baidena saruna bez tulkiem, kad ne viens, ne otrs nesaprot otra valodu (par spīti Putina preses konferencē teiktajam, ka runājuši “vienā valodā”).
Jautājums ir par vēlmēm, par to, ko katrs ir gatavs pieciest un vai puses ar to apmierināsies. Tātad, ko grib Krievija? Tā grib, lai pret to izturas ar cieņu, kā pret līdzvērtīgu partneri un vienreiz izbeidz lasīt tās lekcijas par demokrātiju, cilvēktiesībām un visādiem tur navaļnijiem. Ļaujiet mums savā suverēnajā teritorijā darīt to, ko gribam, tāpat kā mēs netraucējam jums melnos linčot Piektajā avēnijā vai kur tur. Tagad gan laikam viss esot otrādi? Melnie šauj neapbruņotas baltās sievietes, kuras cenšas tikt iekšā Kapitolijā? Vienalga. Jūs tur pie sevis šaujiet, ko gribat, bet netraucējiet mums pie sevis indēt savējos.
Pēc pirmajiem preses konferenču iespaidiem var pat padomāt, ka Baidens šādiem noteikumiem ir gandrīz piekritis. Gandrīz, jo ir viens nosacījums - tikai Navaļniju cietumā nonozūmējiet, bet citādi, ok, mēs nelīdīsim jūsu klosterī. Savukārt jūs beidziet maitāt gaisu pasaulē un lieciet mieru Ukrainai.
Vai ar to būs mierā Putins? Mana atbilde ir - nē. Putins domās varētu atbildēt tā: Tas, ka mēs vietējos buntavniekus dauzīsim, indēsim, pa cietumiem mērdēsim, mums pienākas pēc definīcijas. Atbilstoši ANO statūtiem, bet, ja kādam kas nepatīk, tad lai sūdzas Vispasaules seksa reformu līgā (kā Putins intervijā NBC citēja Ostapa Bendera atbildi Paņikovskim Ilfa un Petrova leģendārajā romānā “Zelta teļš”). Neierobežota vara Krievijas iekšējā telpā Putinam jau ir, un apmierināties ar to nozīmētu apstāties izaugsmē. Viņš grib tikpat neierobežotu brīvību planetārā līmenī. Nu, ne jau visā pasaulē, bet noteiktā tās daļā. Un 100% garantijas, ka nekādi NATO viņam šo vaļu neapdraudēs.
Baidena izteikums, ka Putins esot jautājis, kā varot palīdzēt (?!) risināt Baltkrievijas jautājumu, liecina, ka Putins (kā kaprīza sieva komēdijās) pat nedomā savas pretenzijas izteikt pirmais. Lai Rietumi paši nonāk līdz atskārsmei, ko viņš vēlas, un tad ar to lai nāk runāt. Līdz ar to prognozēju, ka tad, ja arī kāds attiecību atkusnis pēc Ženēvas iestāsies, tas būs īslaicīgs un drīz vien Rietumu raustīšana aiz ūsām atsāksies. Kaut vai tāpēc, ka šādam modelim nav alternatīvu.
Ja kāds domā citādāk, lai apraksta Krievijas un Putina rīcības modeli ilgtermiņā. Vai tiešām kāds nopietni domā, ka tagad Putins, Patruševs & Co sāks domāt par to, kā modernizēt Krieviju, piesaistīt investīcijas, uzlabot iedzīvotāju labklājību un beidzot realizēt Putina pirmās kadences solījumu - apsteigt Portugāli pēc IKP uz vienu iedzīvotāju? Nu, nē, taču. Tādiem sīkumiem kopš Mahatmas Gandija nāves Putinam nav laika. Un nevienu nevajadzētu mulsināt fakts, ka pats Putins ir dzimis jau pēc Gandija nāves. Tiem, kas dzīvo astrālā, Zemes laiks nav saistošs.
Tāpat nav vērojamas kaut niecīgākās pazīmes, ka Putins kaut ko tēlotu. Gadu gadiem katra Putina uzstāšanās pārliecinoši parāda, ka tieši tā, kā Putins zīmē apkārtējo pasauli, viņš to arī uztver. Šī Putina pasaule ir vienkārša kā arbūzs - ir Krievija, un ir tai naidīgas ASV, kas par to vien tik sapņo, kā Krieviju iznīcināt vai vismaz ierobežot un padarīt par paklausīgu vasali. Ja kāds Krievijā nostājas pret Putinu, tad viņš ir nepārprotams nodevējs, ASV algotnis, kurš par naudu gatavs miesīgo māti pārdot. Nekādi citi iemesli (piemēram, neapmierinātība ar Putina politiku) nav iespējami pēc definīcijas. Tāpēc vienīgais rīcības algoritms var būt - ne mazākās žēlastības pret Krievijas (kas, Levita vārdiem, ir vienvērtīga Putinam) ienaidniekiem. Gan iekšējiem, gan ārējiem.
Krievijas (Putina) galvenais globālais uzdevums šajā modelī ir saglabāt un paplašināt savu “suverenitāti” (pilnu rīcības brīvību darīt to, ko grib). Tā kā šis mērķis neiet kopā ar pārējās pasaules redzējumu, kas raksturojams kā - ja gribam kopā sadzīvot uz šīs planētas, tad jāievēro arī kaut kādas starptautiski pieņemtās normas -, tātad konfrontācija un ieroču žvadzināšana turpināsies. Tai nav citas pieņemamas alternatīvas, un Ženēvas tikšanās tādu neiezīmēja ne mazākajā mērā.
Vienīgais mierinājums, un šajā jautājumā pilnībā piekrītu profesoram Andrim Sprūdam, pašreizējā konfigurācijā Putins nav gatavs iziet uz atklātu konfliktu ar NATO. Līdz ar to nekāda militārā tehnika pāri robežām pie Zilupes neripos. Vismaz tuvākajos gados. Jācer, ka Baidens Ženēvā būs skaidri licis Putinam saprast, ka atkalapvienotie Rietumi (NATO) to nepacietīs.
