Mēnesis apritējis pēc Kariņa valdības reorganizācijas, kuras rezultātā no valdības tika izmestas kādreiz lielās partijas KPV LV paliekas. Kādi secinājumi pēc valdības pirmā mēneša darba jaunajā konfigurācijā?
Izrādās, ka četru partiju sastāvā Kariņš kā valdības vadītājs jūtas vēl drošāk. Viņa uzvedība, runas veids un rīcība liecina par pieaugušu pārliecību. Acīmredzot vieglums, ar kādu viņam izdevās pārvarēt valdības krīzi pēc ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga pāriešanas uz Nacionālo apvienību (NA), Kariņam devis papildu pārliecību par saviem spēkiem. Jāpiebilst, ka runa nav tikai par pašu Kariņu, bet arī par viņa partiju - “Vienotība”.
Apzināti nelietoju partijas oficiālo nosaukumu “Jaunā Vienotība”, jo šajā gadījumā nav runa tik daudz par politisko partiju, cik zināmu sociālo frakciju - politisko [vidus]šķiru. Proti, to cilvēku slāni, kuri jau no skolas laikiem ir klases vecākie, komjauniešu līderi, “teicamnieki” un vienmēr “pareizie”. Jānis Reirs burtiski iemieso šo pareizā teicamnieka, skolotāju un meiteņu mīluļa tēlu. Daudz nešaubos, ka arī Krišjānis Kariņš, ja būtu piedzimis nevis Delaverā, bet gan okupētajā Latvijā, būtu pionieru vada komandieris un kandidāts uz Vissavienības komjauniešu kongresu kopā ar savu vēlāko partijas biedru Reiru. Bet tās jau tādas liriskas fantāzijas. Atgriezīsimies realitātē.
Opozīcijas kuslos mēģinājumus nobremzēt nodokļu sistēmas grozījumu stāšanos spēkā no 1. jūlija, Kariņš un Reirs samērā viegli atsita. NA izsaukšanu uz “tepiķa” par vienpersoniski parakstīto vēstuli, kura nosoda LGBT+ propagandu ierobežojošu politiku [Ungārijā], Kariņš taktiski nenoignorēja, bet arī nekādā polemikā neielaidās. Formāli nolasīja no lapiņas tekstu par ES vērtībām un ar to arī savu skaidrojumu beidza. NA ideologi, protams, var vicināt dūres pret debesīm un draudēt, ka nākamreiz, ja kaut kas tāds atkārtosies, reakcija būs asāka, bet visiem skaidrs, kurš šajā situācijā bija “underdog” (teorētiski vājākais sacensībā). Valodnieki vai Egils Levits varētu izgudrot šī jēdziena latviskojumu. Piemēram, klibais zirgs, zaporožecs?
Taču galvenais Kariņa jaunās stratēģiskās iniciatīvas triecienspēks ir kovidhistērijas turpmāka uzturēšana. Koncentrēšanās uz covid tēmu ļauj Kariņam, tieši tāpat kā Putinam koncentrēšanās uz pretstāvi ar ASV un Rietumiem, ignorēt visas pārējās ikdienišķās problēmas. Kā gan var runāt par kaut ko piezemētu, par kaut kādiem tur nodokļiem, par atsevišķu nozaru sabrukumu, ja notiek globālā cīņa ar pandēmiju? Zirgus upes vidū nemaina. Valdības stabilitāte šajā kritiskajā situācijā ir pāri visam. Šādā atmosfērā Kariņš ne tikai sāk uzdoties par neaizvietojamu, bet no tiesas tam arī pats sāk ticēt, kas nenoliedzami dod papildu pašpārliecinātību. Uz šīs pašpārliecinātības fona opozīcija izskatās vai nu vāja un bikla, vai arī neadekvāti napoleoniska (Gobzems).
Ja kovidhistērijas uzturēšana un koncentrēšanās uz šo vienu tēmu ir Kariņa galvenais spēka avots, tad izveidojas paradoksāla situācija. Jo ilgāk saglabājas spriedze, bailes, atsevišķu sabiedrības grupu konfrontācija un noteikts saslimstības līmenis, jo labāk Kariņa valdībai un tai pietuvinātajiem (jo šādā “kara” stāvoklī var brīvāk operēt ar resursiem). Jāatzīmē vēl kāds aspekts. Uz pozitīva viļņa tiek mobilizēts Kariņa/Pavļuta elektorāts (kas faktiski ir viens un tas pats). Kā tas darbojas?
Tā kā šis elektorāts vienmēr rūpīgi seko “pareizības” kanonam (ģenerālajai līnijai), tad tā aktīvākā daļa ir dedzīgi vakcinācijas atbalstītāji un vairumā gadījumu arī paši vakcinējušies. Tātad cilvēks ir vakcinējies un jūtas drošs. Varētu domāt, ka viņš tagad nomierināsies un nodarbosies ar saviem ierastajiem ikdienas darbiem? Taču, nē. Viņš turpina uzturēt covidhistēriju, aktīvi konfrontē ar tiem, kam ir atšķirīgs viedoklis (tie, neatkarīgi no uzskatiem tiek dēvēti par antivakseriem, muļķiem un “dalbajobiem” (tas tāds no jauna aktualizējies sociālo tīklu termins no krievu kriminālā žargona)), un spiež valdību izdarīt vēl lielāku spiedienu uz tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nav vakcinējušies.
Ja mēs veiktu šī cilvēka psiholoģisko analīzi, tad, visticamāk, atklātu, ka viņš vienmēr klusībā ir juties kā augstākas kastas pārstāvis un tagad pēkšņi ir ieguvis legālu iespēju šo savu izredzētību paust publiski. Šo neslēptas ekskluzivitātes sajūtu viņš vēlas izbaudīt pēc iespējas spilgtāk un ilgāk. Ja rīt visus ierobežojumus atceltu, tad viņš justos stipri vīlies, jo vienlaikus arī tiktu atcelta viņa piederība tai izredzēto šķirai, kas ļauj sēdēt restorānos un iet uz kino, kamēr “zemākajiem” jāsēž ārā uz ielas un jāapmierinās ar kino afišu apskati ārpus kinoteātra zāles.
Līdz ar to kariņistu/pavļutistu valdība ir ieinteresēta pēc iespējas ilgāk uzturēt “karu pret vīrusu”. Līdzīgi kā savulaik Džordžs Bušs jaunākais uzturēja “karu pret teroru”. Kamēr turpinās “karš”, tikmēr viņi var justies droši. Nav šaubu, ka kaut zemapziņas līmenī Kariņš atceras izcilā britu valstsvīra Vinstona Čērčila likteni, kurš zaudēja vēlēšanas uzreiz pēc kara beigām. Tiklīdz karš Eiropā beidzās, tā izrādījās, ka vecais kara zirgs Čērčils, kurš visa kara laika valdīšanas smagumu iznesa uz saviem pleciem, izrādījās lieks un nododams pensijā. Labi vēl, ka ne pārstrādei ziepēs kā Džordža Orvela leģendārajā “Dzīvnieku fermā”. Protams, Kariņu salīdzinu ar Čērčilu tikai metaforiski, bet no personību mēroga jau nemainās personību rīcība standartsituācijās.
Līdz ar to nekādi iepriecinoši secinājumi nav iespējami. Valdība objektīvi ir ieinteresēta konfrontācijas un spriedzes gaisotnes uzturēšanā, tāpēc uz mieru, sapratni un izlīgumu nav ko lieki cerēt. Vēl jo vairāk situācijā, kad par galveno “opozicionāru” ir uzmeties klauns Napoleona un Trampa maskās.
