Pirms sākam runāt par rīcības plāniem, precizēsim, ko ar to saprotam. Šim nolūkam izmantošu analoģiju, kuru aprakstījis vēsturnieks Viktors Suvorovs. Viņš savos pētījumos norāda uz fundamentālām stilistikas atšķirībām, kā vācu un padomju ģenerāļi memuāros apraksta notikumus Otrā pasaules kara frontēs.
Ja vācu armijas komandieri raksta ļoti konkrēti - uzdevums bija tāds un tāds. Manā rīcībā bija tādi spēki, pretiniekam, pēc izlūkdienesta datiem, tādi. Situācijas specifika, kura jāņem vērā, bija tāda un tāda. Sasniegt uzstādītos mērķus bija iespējams, rīkojoties šādi, šādi vai šādi. Izvērtējot visus apstākļus, es izvēlējos variantu A (B vai C). Rezultāts bija tāds un tāds. Savukārt padomju ģenerāļu memuāros nekas tāds nebija pat attālu atrodams. Vispārīgas frāzes par smago situāciju frontē (pat tad, kad tā bija visnotaļ labvēlīga), vājo nodrošinājumu (pat tad, kad pārsvars pār pretinieku bija vairākkārtīgs) un atsevišķas (uz kopējās karadarbības fona maznozīmīgas) epizodes par atsevišķu karavīru vai vienību varonību. Tas viss atjaukts ar patriotisku bravūru, ideoloģiskām nodevām un paša nozīmības pārspīlēšanu. Respektīvi vienā gadījumā precīza, kā šaha partijas, analīze, bet otrā tas, ko mūsdienās mēdz dēvēt par - bla, bla, bla. Proti, tukša muldēšana.
Tagad, apbruņojušies ar šo “plānu vērtēšanas” instrumentu, aplūkosim Kariņa valdības rīcību pandēmijas apkarošanas frontē. Vai ir kāds operatīvās rīcības plāns, kurš atbilstu vācu ģenerāļu plāniem - ar izejas datiem, sasniedzamiem mērķiem un rīcības plānu, kādā veidā uzstādīto uzdevumu izpildīt? Jāatzīst, ka varbūt sākumā arī bija kaut kādi plāna aizmetņi, kurā bija izvirzīts mērķis nepārslogot slimnīcas, ievērot luksofora principu un situācijas noturēšana zem kontroles līdz parādīsies vakcīnas.
Ar zināmām atrunām pat var teikt, ka šis uzdevums tika izpildīts. Ne vienu mirkli Latvijas slimnīcas nav bijušas tā pārslogotas, ka pietrūktu gultas vietu. Ar daudz maz pieņemamiem rādītājiem (lai piedod to cilvēku, kuri tomēr gāja bojā, tuvinieki) sagaidījām situāciju, kad visi, kas vien vēlas, var brīvi vakcinēties. Vakcīnu pietiek. Tāpat kā slimnīcās vietu.
Ja reiz iepriekšējais stratēģiskais uzdevums ir izpildīts (nesāksim šeit izvērtēt, cik sekmīgi un kādiem līdzekļiem, jo tas nav šī raksta mērķis), tad būtu jāizstrādā jauns plāns, kurā skaidri jānosaka sasniedzamie mērķi un to sasniegšanas plāns. Vēlams pat (pēc vācu ģenerāļu parauga), ja sabiedrībai būtu piedāvāti vairāki plānu varianti, un katrs pats varētu izsvērt, cik lielā mērā valdības pieņemtais atbilst paša priekšstatiem par labāko risinājumu. Diemžēl nekas tāds nenotiek. Tā vietā turpinās gaušanās (pēc krievu ģenerāļu parauga) par smago situāciju frontē (pat tad, kad tā ir visnotaļ labvēlīga), biedēšana ar vēl lielākām briesmām nākotnē (jauniem vīrusa celmiem) un haotiska rīcība šodien.
Lai nebūtu tukšvārdīgs, piedāvāju savus plānu variantus, kādus gribētu redzēt valdības izpildījumā. Tātad izejas dati uz 2021. gada 30. jūniju. Latvijā ik dienas no dažādām kaitēm caurmērā nomirst ap 90 - 100 cilvēku. Pēdējo nedēļu laikā ievērojami samazinājusies saslimstība ar Covid-19 (14 dienu kumulatīvais rādītājs 57,2 un tas turpina samazināties). Mirstība no/ar Covid-19 saglabājas zema - pēdējo 7 dienu laikā miruši 11 cilvēki. Stacionārā atrodas 154 Covid-19 slimnieki, no tiem 37 ar smagu slimības gaitu. Vakcinēto īpatsvars 34%, un to pieaugums pakāpeniski palēninās.
Kāds ir uzdevums (sasniedzamais mērķis)? Te ir vairāki varianti. Variants A. Panākt saslimstības un mirstības rādītājus no Covid-19 tuvus nullei. Variants B. Nodrošināt iedzīvotāju veselības aprūpes sistēmas darbu normālā ikdienas režīmā (līdzīgi kā pirms pandēmijas). Panākt saslimstības un mirstības rādītājus no Covid-19 tik zemā līmenī, ka tie nekādi neapdraud visas veselības aprūpes sistēmas darbību. Pēc iespējas ātrāk atjaunot valstī normālu dzīves ritmu (kāds bija pirms pandēmijas). Variants C. Uzturēt valstī pēc iespējas ilgāk dažādus ierobežojumus un koncentrēšanos uz vienu centrālo jautājumu - Covid-19, jo tādā veidā (saglabājot “kara” stāvokli) vieglāk valdīt, apgūt pandēmijas apkarošanai paredzētos resursus un, galvenais, uzturēt savas valdības nenomaināmības sajūtu, jo mēs taču esam vienīgie stabilitātes garanti.
Kādā veidā šos mērķus sasniegt?
Mērķis A (saslimstība un mirstība tuva nullei). Tā kā šī mērķa ilgtermiņa sasniegšana prasa nesamērīgi augstu cenu - gandrīz pilnīgu norobežošanos no pasaules un ārkārtīgi stingru mājsēdi, kamēr vakcinēto īpatsvars pārsniedz 90%, tad šis mērķis tiek pagaidām atcelts.
Mērķis B (situācijas normalizācija). Tā kā saslimstība un mirstība ir būtiski samazinājusies; veselības aprūpes sistēmas apdraudējuma nav; valdība pilnīgi visiem gribētājiem ir nodrošinājusi iespēju vakcinēties, tad vairs nav objektīvas nepieciešamības saglabāt ierobežojumus. Laiks atgriezties pie normāla dzīves režīma. Līdz ar to, pēc pārejas perioda beigām (15.07.2021. vai vēlākais 01.08.2021.) visi (uzsveru, visi) ierobežojumi, kas attiecas uz Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem tiek atcelti. Kas attiecas uz ieceļotājiem no citām valstīm, tad tur atsevišķi jāskatās šo valstu epidemioloģiskā situācija.
Ko darīt, ja saslimstība pieaug, kā ar to biedē “Varianta C” aizstāvji? Tā kā valdība ir visiem nodrošinājusi iespēju vakcinēties (ar to situācija radikāli atšķiras no tās, kas bija aizvadītajā ziemā), tad galvenais tālākās rīcības kritērijs ir veselības aprūpes sistēmas nodrošinājums. Tā kā katram pašam bija iespēja nodrošināties pret savas veselības apdraudējumu, tad valdības uzdevums ir nevis novērst saslimšanu, bet gan ārstēt saslimušos. Līdz ar to, kamēr slimnīcu kapacitāte ir pietiekama (ar drošu rezervi), tikmēr valdībai uz saslimstības pieaugumu nav jāreaģē nekādi. Var prognozēt, ka, ja saslimstība pieaugs, tad strauji pieaugs arī vakcinēties gribētāju skaits, jo nekādi burkāni (prēmijas, loterijas, ekskluzivitātes sajūtas baudījums) nevar tā rosināt cilvēku vēlmi vakcinēties, kā tiešs veselības apdraudējums.
Ja saslimstība tomēr pieaug tik lielā mērā, ka tiek apdraudēta veselības sistēmas kapacitāte (kas ir ļoti mazticams, jo tāda situācija nebija pat smagākajā pagājušās ziemas periodā pavisam bez vakcīnām), tad no jauna jāievieš stingra mājsēde.
Mērķis C. (saglabāt pēc iespējas ilgāk tā, kā ir. Proti, valdībai un visai valsts pārvaldei turpināt darboties “slēgtā” režīmā). Kā to sasniegt? Kaut kā, valdībai neko nedarot, novilkt līdz rudenim, uzturot sabiedrībā bailes, spriedzi, konfrontāciju starp vakcinētajiem un nevakcinētajiem, un cerēt, ka rudenī tiešām atkal pieaugs saslimstība, lai varētu attaisnot sev vēlamā status quo uzturēšanu pēc iespējas ilgāk.
Variants B, bez šaubām ir loģiskākais un sabiedrības vairākumam pieņemamākais. Tas droši vien būtu jau pieņemts, ja cīņa ar covid pandēmiju būtu parasta epidemioloģiska problēma. Diemžēl tā jau sen kā kļuvusi par ideoloģisku problēmu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka jautājuma risināšanai tiek meklēti nevis vienkārši labākie praktiskie risinājumi, bet gan tādi risinājumi, kuri atbilst noteiktiem priekšstatiem vai teorijām. Priekšplānā izvirzās nevis pats rezultāts, bet gan sekošana tam, kas skaitās “pareizi”. Tā kā šo “pareizību” galvenokārt nosaka politiskās šķiras intereses, tad, visticamāk, ka tiks pieņemts “Variants C”, jo pasaulē ļoti daudzi ir ieinteresēti šīs saspringtās situācijas pēc iespējas ilgākā uzturēšanā. Par to lasīt šeit. Diemžēl no tā jācieš tiem, kuri no šīs situācijas neko neiegūst. Bet tā nu ir iekārtota pasaule.