Ar 1. jūliju stājās spēkā... Jā, kas tad īsti stājās spēkā, par ko tik daudz runā sociālajos tīklos? It kā nodokļu reforma, kuras rezultātā dažām strādājošo grupām mainīsies valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) kārtība. Bet šīs iemaksas taču nav nodokļi. Nodokļi ir pavisam kas cits, un to pateiks katrs Finanšu ministrijas vai sociālās apdrošināšanas sistēmas ierēdnis.
Šajā mirklī ne viens vien iesauksies - atradis, kam piesieties! Baigā starpība - VSAOI vai vienkārši sociālais nodoklis? Var jau teikt - kāda starpība, bet mēs redzam, ka juceklis terminos ir radījis jucekli praksē, un tikai pirmajā brīdī var likties, ka tur nav tiešas saiknes. Turklāt šīs terminoloģiskās neskaidrības nav vienīgās. Gadiem ilgi sabiedrībā cirkulē apzīmējumi - nodokļu nemaksātāji; lēmumi, kuri nestimulē maksāt nodokļus un tamlīdzīgi. Gadiem ilgi žurnālisti, eksperti, politiķi, ierēdņi, tai skaitā visaugstākā līmeņa, lieto šīs frāzes, pat nedomājot tās atšifrēt. It kā tas būtu kaut kas pašsaprotams. Taču pietiek uzdot konkretizējošu jautājumu - tieši par kādiem nodokļiem ir runa; kurus no nodokļiem var maksāt vai nemaksāt atkarība no “stimulācijas”, lai sāktos atrunāšanās, putrošanās un neapmierinātība - nu, ko piesienies, vai tad nav saprotams, par ko runa?
Diemžēl nav gan. Jēdzienu, terminu skaidrībai ir milzu nozīme, jo ne velti Bībelē rakstīts - iesākumā bija vārds - un tā nav tikai labskanīga konstrukcija. Tai ir ārkārtīgi dziļa jēga. Krietni nozīmīgāka nekā bieži tiek pieņemts, jo neprecīzi lietoti termini un jēdzieni rada turpmākas neprecizitātes un izkropļojumus, kuri uzkrājas, radot arvien smagākus sistēmas apgrūtinājumus, kā mēs to tagad redzam, mēģinot sakārtot vienu tās sektoru.
Kāpēc lieku uzsvaru uz šo terminu un jēdzienu sajaukumu? Tāpēc, ka tieši šīs jēdzieniskās neskaidrības dēļ ir pārbīdījies Reira “reformas” fokuss. Tiek zīmēta vienkārša un viegli uztverama aina - esot milzīgs skaits “nodokļu nemaksātāju” (obligāti pēdiņās, jo nekad, uzsveru, nekad šis jēdziens netiek atšifrēts), kuri dzīvojot uz “nodokļu maksātāju” rēķina. Nākotnē šie “nodokļu nemaksātāji” pretendēšot uz “normālām” pensijām, kuras patiesībā nebūs pelnījuši. Lai šo “netaisnību” novērstu, no 1. jūlija stājas spēkā “nodokļu reforma”. Tā kā šī konstrukcija ir ārkārtīgi viegli uztverama, turklāt gadiem atkārtota, tad vairumam cilvēku tā šķiet gluži loģiska un pamatota. Kā tad ir patiesībā?
Pirms aplūkojam izmaiņas, kuras stājas spēkā 1. jūlijā, neliels ieskats vispārējā situācijā. Latvijas nodokļu sistēmā darba ņēmēji tikpat kā nevienu nodokli paši pa tiešo nemaksā. To automātiski no atalgojuma atskaita darba devēja grāmatvedība (IIN) vai arī tas (kā PVN) jau ir ierēķināts preces cenā. Ar to mūsu nodokļu sistēma atšķiras, teiksim, no ASV sistēmas, kur katrs strādājošais saņem pilnu atalgojumu un nodokļus nomaksā pats. Tāpat arī cenas ASV veikalos ir bez PVN, kas nezinātājam var radīt maldīgu priekšstatu par preces patieso cenu un vilšanos pie kases.
Vienīgais nodoklis, kuru Latvijas iedzīvotāji maksā paši, ir NĪN. Taču ir vēl kāds maksājums, kurš gan nav nodoklis, bet sarunvalodā, tai skaitā visu līmeņu valsts ierēdņu valodā par tādu tiek saukts - tās ir šīs VOSAI. Absolūtais vairums Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā finanšu ministrs Jānis Reirs, šīs iemaksas paši neveic. To viņu vietā izdara darba devēja grāmatvedība. Turklāt nevienam netiek dota izvēle - veikt vai neveikt šīs iemaksas. Darba ņēmējs nevar pateikt darba devējam - ziniet, es negribu, ka par mani tiek veiktas sociālās iemaksas, izmaksājiet man pilnu algu. Vai otrādi. Ja nelietīgs darba devējs par saviem darba ņēmējiem šīs iemaksas neveic, tad ir tikai viens variants - iet prom no šāda darba, kas ne vienmēr ir vienkārši. Ne jau darba ņēmējs nosaka VOSAI maksāšanu. Taču tas netraucē cilvēkiem lietot jau minētās frāzes - “nodokļu nemaksātāji”, “lēmumi, kuri nestimulē vēlmi maksāt nodokļus” un tamlīdzīgi. Vienīgais lēmums, kurš reāli (ne)stimulētu maksāt nodokļus (tas ir, veikt sociālās iemaksas) būtu šo iemaksu brīvprātības principa ieviešana, par ko ne mirkli nav bijusi diskusija.
Tātad lielākajai Latvijā iedzīvotāju daļai sociālās apdrošināšanas iemaksas veic darba devējs, taču ir neliela daļa (pašnodarbinātie), kura tās veic paši. Ja kāds domā (spriežot pēc ierakstiem sociālajos tīklos), ka tie, kas tās veic paši, var šīs iemaksas arī nemaksāt un vienlaikus saņemt legālu atalgojumu, tad tā tas nav. Jau sen katrs pašnodarbinātais vai autoratlīdzību saņēmējs, kurš atalgojumu saņem caur bankas kontu, ir rūpīgā VID kontrolē un var pat nesapņot par izvairīšanos no šo iemaksu veikšanas.
Lai arī izvairīties no VSAOI maksāšanas tikpat kā nav iespējams, jāatzīst, ka pašreizējā likumdošana galīgi nestimulē šīs iemaksas veikt. Kāpēc? Tāpēc, ka vienīgais sociālais nodrošinājums, ko var saņemt, teiksim, pašnodarbināts autoratlīdzību saņēmējs, ir vecuma pensija. Šīs iemaksas neparedz absolūti nekādu sociālo nodrošinājumu bezdarba vai saslimšanas gadījumā un faktiski ir vērtējamas kā nemantojams pensijas “uzkrājums”. Nekam citam VSAOI nav paredzētas. Līdz ar to sanāk daudz izdevīgāk katram pašam veikt iemaksas paša bankas kontā (nosacītajā 3. līmenī), nevis katru mēnesi pārskaitīt uz VID diezgan palielu summu, lai, aizejot pensijā, ik mēnesi saņemtu atpakaļ, visticamāk, vēl mazāku summu. Taču iespēja izvēlēties, kā jau teikts, nemaz nepastāv. Līdz ar to šī obligātā iemaksa tiek uztverta nevis kā sociālā nodrošinājuma garants, bet drīzāk kā nodeva VID (-am), jo, izņemot niecīgu pensiju, nekādu citu sociālo nodrošinājumu nedod.
Kas mainās no 1. jūlija? FM un VID skaidrojumi ir tik samudžināti, ka pat pieredzējuši grāmatveži neņemas droši formulēt, kas katram tieši mainīsies. Skaidrs ir tikai viens - tie, kuri strādā nepilnu darba laiku, pašnodarbinātie, autoratlīdzību saņēmēji, mikrouzņēmumu nodokļu režīmā strādājošie turpmāk uz rokas saņems mazāk.
Šeit arī nonākam pie pārbīdītā fokusa. Sociālo iemaksu palielinājums tiek pamatots ar nepieciešamību rūpēties par sociālo taisnīgumu un nodarbināto nodrošinājumu vecumdienās. Diemžēl plānotās VSAOI izmaiņas, šos jautājumus nerisina. To cilvēku, uz kuriem šīs izmaiņas attieksies, sociālais nodrošinājums vecumdienās tikpat kā nemainīsies, un viņu pensija tikai nedaudz pārsniegs minimālo sociālo nodrošinājumu, kas pašu problēmu nekādi nerisina. Šī Reira “reforma” gan palielina iekasējuma apjomu sociālajā budžetā un samazina ienākumus pašreiz nodarbinātajiem, taču nākotnes pensiju palielinās pavisam nenozīmīgi.
Ja valdība patiesi domātu par pašnodarbināto sociālajām garantijām, tad viņi tajās iekļautu arī garantijas saslimšanas un bezdarba gadījumā. Savukārt, ja domātu tieši par pašnodarbināto vecuma pensijām, tad tur būtu jāizdomā pavisam cits modelis, jo, ja reiz viņi netērē sociālo budžetu bezdarbnieku pabalstos un slimības lapās, tad viņiem pienākas kaut kas cits.
Diemžēl fokusa pārbīdīšana uz ļaunajiem “nodokļu nemaksātājiem” lielā mērā ļauj valdībai īstenot šo “reformu”, kuras rezultāts būs tāds, ka tie, par kuriem visu darba mūžu kāds ir maksājis sociālās iemaksas (kā piemēram, tas pats Reirs), varēs justies gandarīti, ka beidzot tie “nodokļu nemaksātāji”, par kuriem nemitīgi runā kā galvenajiem mūsu ekonomikas un “sociālā taisnīguma” grāvējiem, būs vēl vairāk piežmiegti. No šīs “piežmiegšanas” gan ne “sociālais nodrošinājums”, ne arī “sociālais taisnīgums” nepalielināsies. Efekts, kā mēdz teikt - liela brēka, maza vilna. Kā jau viss, kam klāt ķeras tādi vīri kā Reirs & Co.
