Bieži mēdz teikt: ja tas un tas nebūtu noticis, tad to vajadzētu izdomāt. Ar domu – attiecīgā parādība vai notikums tikai šķietami kaut kam traucē. Drīzāk palīdz.
Viss plūst, viss mainās, tik latvju zemē nemainās nekas. Tā gribas teikt, vērojot SKDS ikgadējā pētījuma Latvijas institūciju reitingus. Jau desmit gadus dažādu institūciju sabiedrības uzticības tabula paliek nemainīga.
Sociālās vietnes “twitter” lēmums uz visiem laikiem liegt šīs platformas izmantošanu Donaldam Trampam ir rosinājis plašu diskusiju par vārda brīvības robežām un tās jēgu mūsdienu pasaulē. Kamēr vieni šausminās par to, ka “mute tiek aizbāzta” ASV prezidentam, citi šo soli apsveic kā “sen jau bija laiks”.
Vērtējot laiku, kad Tramps vispirms parādījās un vēlāk arī gluži negaidīti kļuva par ASV prezidentu, acīs krīt nedaudz kaitinošā komplektācija – izcilas lietas iet kopā ar nekam nederīgām; apbrīnojama pārliecība, enerģija un gatavība panākt iecerēto iet kopā ar neiedomājamu bezkaunību, narcisismu un muļķību. Vai tiešām Tramps nevarēja darīt savus labos darbus bez šiem nevajadzīgajiem uzbrukumiem medijiem, apvainojošajiem izteikumiem, no gaisa pagrābtajiem faktiem un visa pārējā, kura dēļ viņu neieredz puspasaule?
Ieilgusī ASV prezidenta Donalda Trampa pretstāve Vašingtonas varas kolosam, kurš viņam it kā nozadzis vēlēšanas, pēkšņi un negaidīti aprāvās ar ārkārtīgi raibas publikas gluži vai komisku Kapitolija ēkas sagrābšanu.
Ilgi gaidītais, bet tāpēc ne mazāk pēkšņais premjera Krišjāņa Kariņa neuzticības izteikums veselības ministrei Ilzei Viņķelei sadalīja to politiski aktīvo sabiedrības daļu, kura kopumā atbalsta esošo koalīciju, Viņķeles un Kariņa atbalstītājos.
Lai arī 2020. gads ir nepārprotami pagājis Covid-19 zīmē, pasaulē dzīve nav apstājusies. Ja man būtu jāatzīmē aizvadītā gada trīs svarīgākie notikumi, kuriem ir potenciāla ietekme uz dzīvi Latvijā, tad es atzīmētu šos: 1) masu protesti Baltkrievijā; 2) Krievijas specdienestu izgāšanās, nespējot līdz galam realizēt opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija noindēšanas operāciju; 3) Trampa zaudējums ASV prezidenta vēlēšanās.
2020. gads ir nepārprotami pagājis Covid-19 zīmē. Lai ko mēs teiktu, tieši kovids ir tas, ar ko aizvadītais gads ieies vēsturē. Atsevišķi novērotāji pandēmiju pat salīdzina ar pasaules kara vieglo versiju. Tā teikt, cilvēcei tas ir skaidrs signāls [no augšas] apstāties un padomāt – vai pasaules attīstības vektors nav aizgājis kaut kādā aplamā virzienā?
Arī pēc pirmdienas balsojuma Saeimā vakantā Satversmes tiesas (ST) tiesneša vieta palikusi brīva. Septiņas balsošanas kārtas tā arī nenoskaidroja uzvarētāju. Septītajā, pēdējā balsojumā balsis sadalījās uz pusēm – 47 pret 47. Pat ja būtu 50 pret 44, tas ST tiesneses kandidātei Inesei Ņikuļcevai nepalīdzētu, jo likums paredz – nepieciešama 51 Saeimas deputāta balss, lai tiktu šajā amatā.
Situācija ar Codid-19 pandēmiju kļūst arvien sarežģītāka. Pieaugošajam inficēto skaitam pievienojušās bažas par vīrusa mutāciju Lielbritānijā un jaunu celmu parādīšanos. Kā parasti šādos saspringtos laikos, priekšplānā izvirzās jautājums – kas vainīgs?
Uzreiz gribu teikt, ka virsrakstā minētā frāze jāuztver bez mazākā sarkasma. Tas nenozīmē, ka uzskatu Kariņa valdību par labi strādājošu un ceturtdien izsludinātos kovida izplatības ierobežošanas pasākumus par optimāliem. Taču esošajā politiskajā konfigurācijā mums ir tāda valdība, kāda ir, un no šīs valdības diez vai var gaidīt kaut ko vairāk. Ja visu vasaru tika gulēts uz lauriem un sists sev uz pleca par “izcilo darbu” pavasarī, tad nav jābrīnās par vieglo paniku, kura tagad pārņēmusi valdību, saslimstības skaitļiem strauji pasliktinoties.
Šā gada 16. decembrī Latvijā ar kovidu jauninficēto skaits pārsniedza simbolisko robežšķirtni – tūkstoti. Tas notika nākamajā dienā pēc valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa sasauktās preses konferences, kurā viņš sabiedrībai vienkārši pavēstīja, ka valdība nekādus lēmumus kovida izplatības ierobežošanai nav pieņēmusi.
Apmēram tādas stilistikas ierakstus varēja lasīt sociālajos tīklos pēc kārtējās Krišjāņa Kariņa valdības preses konferences, no kuras daudzi acīmredzot bija gaidījuši kaut ko īpašu, bet, protams, neko tā arī nesagaidīja. “Nesaprotu, kāpēc Kariņam bija jāsasauc preses konference, ja nekā nebija ko teikt,” tāda bija valdošā reakcija uz otrdienas vakara preses konferenci.
Pēc tam, kad Havaju salu pavalsts elektori kā pēdējie pirmdien atdeva savas balsis par Džo Baidenu, nodrošinot viņam 306 balsis (iepretim Donalda Trampa – 232), var teikt, ka ASV prezidenta vēlēšanu jezga iegājusi finiša taisnē. Vēl tikai 6. janvārī šo balsošanu apstiprinās ASV Kongress, un 20. janvārī notiks 46. ASV prezidenta inaugurācija. Viss – game over.
Covid pandēmija un ar to saistītie dzīves apgrūtinājumi un apdraudējumi acīmredzami ietekmē kopējo gaisotni sabiedrībā. Tā kļuvusi agresīvāka, neiecietīgāka un diemžēl arī nehumānāka. Tas uzskatāmi redzams sociālajos tīklos, un sestdienas protesta akcijas šo sociālo spriedzi tikai uzkurināja. Sabiedrības kolektīvajā apziņā parādījušās divas bīstamas tendences – virzība uz antihumānismu un augoša vēlme ierobežot demokrātiskās brīvības.
Ceturtdienas vakarā, pēc ilgām un saspringtām ES valstu vadītāju sarunām, beidzot tika panākts kompromiss par ES septiņgades budžetu, kura apjoms ir 1,8 triljoni eiro, ieskaitot “Atjaunošanas fonda” (oficiālais nosaukums – “ES Nākamā paaudze” – Next Generation EU, NGEU) 750 miljardus eiro.
Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) vadītājs Renē Fāzels trešdien atbildēja uz Eiroparlamenta deputātu vēstuli, kurā prasīts pārcelt 2021. gada pasaules čempionātu hokejā no Baltkrievijas uz kādu citu vietu. Fāzela atbildē teikts: “Mēs rūpīgi sekojam notikumu attīstībai. Mūsu mērķis – sarīkot čempionātu Baltkrievijā. Mēs gribam to darīt līdzjutēju dēļ, kuri ir to pelnījuši, un nedrīkstam pakļauties politiskam spiedienam, kļūstot par politisko spēlīšu ķīlniekiem.”
Pasaule, par spīti Covid-19 pandēmijai, pamazām atgriežas ierastajā ritmā, kad kaislības futbola laukumā sit augstāku vilni nekā politikā un pat medicīnā. Skandāls Parīzē, kur UEFA Čempionu līgas spēle starp “Paris Saint-Germaine” un Stambulas “Basaksehir” tika pārtraukta it kā tiesnešu rasistiska izteikuma dēļ, ir pasaules ziņu centrālais notikums.
Jaunais, daudzsološais (kā teiktu maestro Raimonds Pauls) politiķis Arturs Toms Plešs var ieiet vēsturē kā pirmais Latvijas valsts ministrs, kurš dzimis jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – 1992. gada 4. janvārī. Pirmdien politiskā apvienība “Attīstībai/Par!” (A/P) viņu oficiāli izvirzīja par kandidātu vides un reģionālās attīstības ministra (VARAM) amatam.
Saslimušo skaits ar Covid-19 turpina saglabāties augsts. Jautājums vairs nav – vai saslimušo skaits dienā pārsniegs tūkstoti, vai tomēr izdosies noturēties zem šī robežskaitļa? Jautājums ir – kad tas notiks? Lietuvā šis skaitlis jau regulāri pārsniedz pāris tūkstošus. Diez vai pie mums būs citādāk.
Šis būtu skatījums, ja tā var teikt, no statistiskā aspekta. No sociālā aspekta galvenais jautājums ir cits. Tas pats, kas cilvēku prātus nodarbināja jau tad, kad viņi dzīvoja alās un no aukstuma glābās ietinoties nomedīto zvēru ādās – kurš pie tā visa vainīgs? Kuru nomest no aizas bezdibenī, lai viss atkal būtu kā agrāk – ierasti un bezbēdīgi?
Ja Eiropa nebūtu tik ļoti aizņemta ar Covid-19 pandēmijas radītajām problēmām, tad, visticamāk, politisko ziņu virsrakstos dominētu ES un Polijas, Ungārijas sarežģīto attiecību jautājums. Šī tēma ir īpaši aktualizējusies pēc tam, kad 16. novembrī Polija un Ungārija uzlika veto ES budžetam.
Pēdējo nedēļu laikā pie Latvijas politiskā debesjuma ir iemirdzējusies jauna zvaigzne – Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāja Sanita Osipova, kuru daži īpaši jūsmīgi kreisi liberālās domas apustuļi jau redz kā nākamo Latvijas prezidenti.