Anonsējot Krievijas diktatora Vladimira Putina gaidāmo runu “Valdaja kluba” sanāksmē, viņa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs solīja, ka tā būšot programmatiska. To lasīšot un pārlasīšot vēl un vēl, to mācīs bērniem skolās, un to pa vārdam analizēs vēsturnieki. Vai tā tas būs?
Īsā atbilde: protams, nē, lai gan izcilais rakstnieks Dmitrijs Bikovs piekrīt Peskovam, ironiski sakot: “Nav šaubu, ka šo runu lasīs, pārlasīs un analizēs. Tikai to darīs psihiatri, kara tribunāla juristi un vēsturnieki, kuri analizēs fašisma atdzimšanu Krievijā.”
Jebkurā gadījumā Putina trīs stundas garā runa ir to vērta, lai atbildētu uz diviem jautājumiem. Vai šī runa iezīmē ko jaunu Putina politikā? Vai kodolieroču lietošanas draudi ir samazinājušies?
Nav vērts pat vispārīgi pārstāstīt Putina runas saturu. Gandrīz visi apskatnieki ir vienprātīgi, ka runā neesot bijis nekā jauna. Kārtējais aizvainojuma izpaudums, ka nekaunīgie Rietumi mums (Krievijai) neļauj darīt to, ko mēs gribētu savā ietekmes zonā. Kā šo pozīciju formulē kādreizējais augsta ranga Krievijas varas funkcionārs, tagad no Putina režīma aizbēgušais emigrants Alfrēds Kohs: “Visi āži, tikai es d’Artanjans.”
Pēc kopējās stilistikas runa daudz neatšķīrās no slavenās Putina Minhenes runas 2007. gadā, taču toreiz Eiropā nenotika plaša mēroga Putina izraisīts karš. Tieši tas šai jau 2022. gadā teiktajai runai piedod citu skanējumu.
Tā kā šī Putina runa bija visu veco aizvainojumu kompilācija bez būtiskām novitātēm, tad vairums komentētāju uz jautājumu, vai tā iezīmē ko jaunu Putina politikā, atbild noliedzoši. Šeit jāatzīmē, ka kopš Ukrainas negaidīti sekmīgā pretuzbrukuma Harkovas frontē, iniciatīvas pārņemšanas Hersonas frontē un daudzajām pazīmēm, ka Krievija gatavojas Hersonu atstāt, pasaulē nostabilizējies viedoklis, ka Krievijas militāra un civila katastrofa ir tikai laika, turklāt ne pārāk ilga, jautājums. Līdz ar to dominē viedoklis, ka Putina runa “Valdaja klubā” ir prātu izkūkojoša, stūrī iedzīta suņa murgi, kurus analizēt psihiatriem, nevis politiskajiem apskatniekiem. Galīgi atrāvies no realitātes, izmisis, sagrabējis večuks, kā to definē redzamākā šī skatījuma pārstāve - Jūlija Latiņina.
Tas, ka Putins atrāvies no realitātes un dzīvo savā iedomu pasaulē, nav nekas jauns. To savulaik pasaulei jau pavēstīja bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele, bet tajā pašā laikā nedarīja neko, lai kaut kādā veidā šo “paralēlā realitātē” dzīvojošo personāžu ierobežotu. Atļaušos pateikt, noziedzīgā kārtā, tāpēc viņai nav ko cerēt uz goda vietu vēsturē.
Kas attiecas uz Putina fizisko un mentālo kondīciju, tad vizuāli nekas neliecināja par viņa “sagrabēšanu” vai bieži piesaukto izmisumu. Viņa galvā neielīdīsim, bet neizskatās, ka viņš justos kā izmisis, neizbēgamu katastrofu gaidošs cilvēks. Tas arī rada vislielākās bažas attiecībā uz otru jautājumu - vai kodolkatastrofas draudi ir samazinājušies?
Putins par iespējamo kodolieroču lietošanu Ukrainā izteicās it kā nomierinoši: “Mums nav nekādas jēgas lietot kodolieročus. Nedz politiskas, nedz militāras jēgas.” Taču šādas frāzes pašas par sevi neko neliecina. Manuprāt, labākais pasaules putinologs Staņislavs Belkovskis intervijā “Bild TV” saka: “Es vairāk nekā 22 gadus nodarbojos ar Putina runu un tekstu pētīšanu un varu spriest, ko realitātē nozīmē šādi Putina izteikumi, ar kuriem viņš nāk klajā regulāri. Piemēram, 2005. gadā viņš pārliecinoši apgalvoja, ka Krievija nav ieinteresēta tobrīd lielākās naftas kompānijas valstī “Jukos” bankrotā. Rezultātā strauji pieauga “Jukos” akciju cenas. Daži no tā krietni apzeltījās, bet jau tā paša gada nogalē “Jukos” bankrotēja. Taču neviens neko Putinam pārmest nevarēja, jo viņš varētu viegli atbildēt: Krievija patiesi nebija ieinteresēta bankrotā, bet lēmumu par bankrotu jau pieņem tiesu vara, kas ir kaut kas pavisam cits. Tā arī šeit. Krievija nav ieinteresēta kodoltriecienā, bet ja pēc tā būs vitāli svarīga nepieciešamība, tad nāksies to darīt.”
Arī ASV prezidents Džo Baidens uz šiem Putina izteikumiem intervijā telekanālam “Newsnation” reaģēja līdzīgi: “Ja jau viņš nedomā to darīt, kāpēc viņš turpina par to runāt? Kāpēc viņš runā par taktisko kodolieroču izmantošanas iespējamību?” Respektīvi, katrs runā par to, kas pašam tuvs. Acīmredzot šis jautājums stipri nodarbina Putina prātu.
Jau pieminētais Bikovs šajā ziņā ir vēl skeptiskāks. Viņš Putina mitoloģiju skata caur tā dēvētā faustiskā romāna struktūras prizmu. Proti, tā ir tāda naratīva struktūra, kurā Mefistofelis (literatūrā ar ļoti dažādiem vārdiem) pierāda Dievam, cik cilvēks patiesībā sīks, zemisks un viegli pavedināms. Jebkurš, pat tāds kā izglītotais un cēlais Fausts. Putins attiecībā pret Krieviju ir kā Mefistofelis, kuram ir milzīgs aizvainojums uz Dievu (Rietumiem), ka tas viņu atraidījis. Putins burtiski kliedz - kāpēc mani izdzināt no sava pulka, jo tieši es esmu visīstākais Dieva kalps. Es vislabāk zinu, kā ar tiem sīkajiem ļautiņiem apieties. Par ko tu mani izdzini no paradīzes (G-8). Es taču biju viens no jums.
Problēma tikai tā, ka Putins negribēja būt viens no. Viņš gribēja būt galvenais. Viņš piedāvāja sadalīt pasauli ietekmes sfērās, gribēja diktēt noteikumus NATO. Viņš gribēja, lai viņu atzīst par galveno uzraugu Austrumu puslodē. Rietumos dariet, ko gribat, bet netraucējiet mums šeit darīt to, ko mēs gribam. Bikovs to formulē šādi: “Mēs nelienam jūsu tiesiskumā, bet jūs netraucējiet mūs mūsu nelikumībās.”
Faustiskajos romānos Mefistofeli plosa bezgalīgas alkas atgriezties paradīzē un tajā pašā laikā nevaldāma tieksme iznīcināt pasauli kā atriebību Dievam. Tu izdzini mani no paradīzes, bet es par to iznīcināšu tevis radīto pasauli. Tādā veidā beidzas visi faustiskie romāni.
Ko Putinam darīt? Baidens jau ir pateicis, ka, ja Putins arī būs G-20 samitā Indonēzijā, tad darīs visu iespējamo, lai ar viņu nesatiktos pat nejauši koridorā. Kāda var būt atbilde? Tad es iznīcināšu šo jūsu pasauli. Putinam nav citas izejas, apgalvo Bikovs, kā vien uzspridzināt pasauli. “Kā gan citādi viņš pierādīs Rietumiem, ka viņu vajadzēja pielaist pie sarunu galda? Kā viņš pierādīs Dievam (Rietumiem), ka viņš neblefo? Putins taču tagad katrā uzstāšanās reizē izmisis atkārto - es neblefoju, neblefoju, bet viņam vairs netic. Ko lai viņš dara?” jautā Bikovs un pats arī atbild: “Ceru, ka ir spēki, kuri vēl spēj viņu apstādināt.”
Šī Bikova piebilde ir visai divdomīga, jo nav skaidrs, par kādiem spēkiem Bikovs runā. Īpaši ņemot vērā viņa paša reliģisko pārliecību. Belkovskis šajā sakarā runā nesalīdzināmi skaidrāk. Viņš uzskata, ka no cilvēcīgā, materiālistiskā pasaules uzskata pozīcijām situācija nav glābjama un taktisko kodolieroču lietošana ir tikpat kā neizbēgama, taču, viņaprāt, plašāka stratēģisko kodolieroču lietošana nenotiks, jo Dieva plānos nav pienācis laiks cilvēces likvidācijai. Kā mēdz teikt, cilvēks domā, Dievs dara.
Protams, var jau teikt, ka tā ir tāda abstrakta, gaisā pakārta spriedelēšana. Var jau spriest racionāli, bet atcerēsimies visu šo “racionālo” “ekspertu” prognozes pirms 24. februāra - iebrukuma Ukrainā nekādā gadījumā nebūs, jo tam taču neesot nekādas racionālas jēgas. Visa tā ieroču žvadzināšana esot vistīrākais Putina blefs.
Kas notika 24. februārī, mēs labi atceramies, bet tie paši “gudrinieki” arī tagad atkārto to pašu. Kāpēc lai mēs viņiem ticētu šoreiz?
