Krievijas diktators Vladimirs Putins savā runā, kurā paziņoja gan par mobilizāciju, gan par referendumu rīkošanu okupētajās Ukrainas teritorijās, kārtējo reizi draudēja pasaulei ar kodolieroču izmantošanu.
Agrāk uz šiem draudiem Rietumu līderi centās nereaģēt, izliekoties, ka netic šiem draudiem, vai tādā veidā gribot pateikt, ka neuzskata par vajadzīgu atbildēt uz šīm “pļāpām”, bet šoreiz sekoja asa un samērā konkrēta atbilde. Svētdien CBS nedēļas politiskā kopsavilkuma pārraidē uz tiešu jautājumu - kāda būs ASV rīcība, ja Krievija patiešām izmantos taktiskos kodolieročus Ukrainā - ASV nacionālās drošības padomnieks Džeiks Salivans atbildēja, skaidri izrunājot katru vārdu, it kā lai Putins visu saprastu bez tulka: “Mēs esam komunicējuši ar Kremli tieši, privāti, ļoti augstā līmenī un skaidri norādījuši, ka jebkāda kodolieroču izmantošana radīs Krievijai katastrofālas sekas. ASV un to sabiedroto atbilde būs izlēmīga, un mums ir absolūti skaidrs, kas tieši ar to tiek domāts. Krievija ļoti labi zina, ko ASV darīs un kāda būs atbilde uz kodolieroču izmantošanu Ukrainā, jo mēs to viņiem esam izskaidrojuši.”
Var iebilst - bet kur tad tā konkrētība? Jā, Salivans CBS televīzijas skatītājiem konkrētu rīcības plānu neizstāstīja, bet lika saprast, ka to ir sīki izskaidrojuši Kremlim (we have spelled out for them). No Salivana teiktā var secināt, ka atbildes trieciens varētu būt ar konvencionāliem, ne kodolieročiem. Kā viena no versijām (iespējams, Baltā nama speciāli nopludināta presei) tiek minēta Krievijas Melnās jūras kara flotes iznīcināšana ar “Tomahawk” tipa raķetēm.
Jādomā, ka šī Salivana intervija nebija nejauša. Tāpat kā tieši Salivana izraudzīšana šim vēstījumam. Atcerēsimies, ka līdz šim Salivans skaitījās lielākais Krievijas draugs Baidena administrācijā (līdztekus Džonam Kerijam). Pareizāk gan būtu Salivanu pieskaitīt pie tiem, kuri par galveno ASV ienaidnieku uzskata Ķīnu un līdz pat pēdējam laikam cerēja Putinu pārvilināt savā pusē, veidojot kopīgu pret Pekinu vērstu bloku. Salivana prokremliskā pozīcija vairāk izrietēja no viņa antiķīniskās nostājas.
Lai kā tur arī būtu, Salivans līdz šim skaitījās nosacītās Putina partijas Vašingtonā redzamākais pārstāvis. Tagad tieši viņam tika dota iespēja pateikt savam “draugam” - Putin, nedariet muļķības, atcerieties, kas notika ar Ādolfu! Nākamajā dienā līdzīgu vēstījumu Putinam nodeva viens no lielākajiem Putina nedraugiem Baltajā namā - valsts (ārlietu) sekretārs Entonijs Blinkens. Viņš tikai “katastrofālu” seku vietā teica - “šausminošas” (horrible) sekas.
Ko šie ASV vēstījumi Kremlim nozīmē? Rietumu retorika kopš kara sākuma ir būtiski mainījusies. Tā ir kļuvusi krietni asāka un nepiekāpīgāka. Tas attiecas ne tikai uz vadošajiem politiķiem, bet arī komentāriem medijos. Tiek atklāti runāts, ka Putins karu ir zaudējis un tas ir tikai laika jautājums, kad viņš noies no skatuves. Vienlaikus lēnām un pamazām nāk sapratne, ka Putins nav politiķis tradicionālajā izpratnē. Viņš ir prasts ielu bandīts, kurš saprot tikai spēku. Jebkuru piekāpšanos šis bandīts uztver kā vājumu, un viņa nekaunība no tā tikai aug augumā.
Putins regulāri piesauc Krievijas intereses, Krievijas suverenitātes apdraudējumu un ar to pamato savu gatavību ķerties pie pēdējā līdzekļa - kodolieročiem. Taču vienmēr jāatceras, ka tad, kad viņš runā par Krievijas interesēm un Krievijas suverenitātes apdraudējumu, patiesībā runa ir par Putina personiskajām interesēm un viņa paša dzīvības apdraudējumu. Putins jau sen sevi nenodala no Krievijas. Viņa uztverē Krievija un Putins ir viens un tas pats.
Izejot no šīs atziņas, Putina teksti jāuztver nevis kā politiķa vai valstsvīra izteikumi par politisko situāciju pasaulē un Krievijas vietu tajā, bet gan kā savu personīgo iedomu un problēmu atspoguļojums politiskā valodā. Sakot, ka Krievija iesākto ceļu ies līdz galam un neapstāsies nekādu šķēršļu priekšā, Putins liek pasaulei skaidri saprast, ka viņam nav citas izejas - vai nu uzvarēt, vai viss. Beigas. Lode, inde, tabakdoze vai šalle, tas jau ir tehniskas dabas jautājums.
Putina vārdus, ka draudi lietot kodolieročus neesot blefs, daži sliecas traktēt kā apliecinājumu pretējam. Arguments vienkāršs - ja jau pats speciāli vēl pieteica, ka tas nav blefs, tad tas tieši tāpēc arī ir blefs. Jāatzīst, ka šāds arguments nešķiet īpaši pārliecinošs. Drīzāk šo Putina piebildi varētu uztvert kā lūgumu Rietumu līderiem, pirmām kārtām ASV prezidentam Džo Baidenam - nu nedzeniet mani stūrī! Ļaujiet man saglabāt seju, un tad jau gan kaut kā vienosimies!
Pieļauju, ka daudzi labprāt patiešām gribētu vienoties. Skaidrs, ka miers ir labāks par karu. Sevišķi jau par atomkaru. Problēma tikai tā, ka lieta jau aizgājusi pārāk tālu. Atpakaļceļa vairs nav. Atgriezties situācijā kā agrāk un izlikties, ka nekas nav bijis, vairs nevar. Pat ja visas puses to no sirds vēlētos. Karš iet savu gaitu, daudz nerēķinoties ar to, ko grib Šolcs, Makrons, fon der Leiena, Baidens, Putins vai Zelenskis.
Pat ja nosacītajam Erdoganam izdotos visus šos cilvēkus nosēdināt pie viena galda, tad atgriezties situācijā, kāda bija pirms 24. februāra, tāpat nebūtu iespējams. Lai tas būtu labāk saprotams un tiktu nodedzināti visi tilti, Putins steigšus rīko šos klaji prettiesiskos un neslēpti “feikos” referendumus. Visticamāk, jau šonedēļ 1. oktobrī Doneckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjas apgabali tiks pievienoti Krievijai. Līdz ar to Ukrainas bruņoto spēku centieni atbrīvot okupētās teritorijas formāli (no Kremļa loga skatoties) skaitīsies uzbrukums Krievijai.
Rietumi (tajā skaitā arī Latvija) jau paziņojuši, ka šos viltus referendumus un to rezultātus neatzīs. Tiem nebūs nekādu starptautiski tiesisku seku. Taču šiem “referendumiem” būs iekšpolitiskas sekas pašā Krievijā. Putins būs nospraudis līnijas, kuras var uzdot kā uzvaru karā un no kurām nevar atkāpties. Putina plāns ir vienkāršs - viņš nosauc miera cenu - četras Ukrainas provinces. Vai nu piekrītat, vai atomkarš!
Putina plāns varbūt arī varētu īstenoties, bet viņš, šķiet, ir pārvērtējis Rietumu gatavību rīt krupjus. Šī gatavība, bez šaubām, ir liela, lai neteiktu milzīga, bet tomēr ne tik liela, lai tik klaji noklātos Putina priekšā. Vēl jo vairāk pēc Krievijas armijas sakāves Harkivas frontē. Tāpēc arī ASV reakcija bija tik asa un nepārprotama - šeit izeju no sevis paša iedzīšanas strupceļā nemeklē. Ja sadomāsi ķerties pie sarkanās pogas, dabūsi tā pa purslām, ka maz neliksies. Kāda tev, Putin, armija, mēs tagad visi jau esam redzējuši. Alkoholiķu un marodieru banda, nevis otrā stiprākā armija pasaulē. Neviens no tevis vairs nebaidās, Vova! Tā jāsaprot Rietumu atbilde uz Putina kodolrungas kārtējo vicināšanu.