Kāds sašutis rīdzinieks raksta: “Uz ceļiem un ielām ir skaidri redzams, ka Ceļu satiksmes noteikumiem (CSN) ir rekomendējošs raksturs. Daudzos ir izveidojusies neaizskaramības sajūta, jo policijas uz ceļiem nav. Rīgā ir vietas, kur CSN tiek pārkāpti simtiem reižu dienā. Jācer, ka drīz Latvijā būs arī iekšlietu ministrs.”
Lūk, vienas dienas valsts policija ziņojums: “10. oktobrī, plkst. 14.30 Mārupes nov., Tīrainē, automašīnas BMW vadītājs pie sabiedriskā transporta pieturas “Tīraine” uzbrauca gājējam, kurš mira negadījuma vietā. BMW vadītājs no negadījuma vietas aizbrauca, taču vēlāk tika aizturēts.
10. oktobrī, plkst. 16.57 Rīgā, Maskavas ielā automašīnas Volvo vadītāja uzbrauca gājējai, kura ar gūtajām traumām tika nogādāta medicīnas iestādē. Vēlāk gājēja medicīnas iestādē mira.
Aizvadītajā diennaktī reģistrēti 140 CSNg, tajos cietušas 12 personas un 2 gājušas bojā. Ceļu satiksmes jomā pieņemti 380 administratīvo pārkāpumu lēmumi, tajā skaitā 126 par ātruma pārsniegšanu, 8 par automašīnas vadīšanu alkohola reibumā un 2 par agresīvu braukšanu.”
Ievērojiet proporciju - reģistrēti 140 ceļu satiksmes negadījumi un tikai 380 CSN pārkāpumi. Varētu jau priecāties, ka pārkāpumu tik maz. Tātad visi ārkārtīgi apzinīgi brauc, taču negadījumu skaits liecina par ko pavisam citu. Par to, par ko sašutis ir sākumā minētais rīdzinieks - “daudzos izveidojusies neaizskaramības sajūta, jo policijas uz ceļiem nav. Rīgā ir vietas, kur CSN tiek pārkāpti simtiem reižu dienā”.
Vai ceļu policija šīs vietas nezina? Zina. Lai gan patiesība ir daudz trakāka. Šādu vietu Rīgā un citur Latvijā ir simtiem. Krustojumu pārbraukšana “uz sarkanā”, kas vēl nesen autovadītājiem skaitījās liels tabu, tagad ir ikdienišķa prakse. Tieši tāpat kā ātruma pārsniegšana gan uz ielām, gan dzīvojamajās zonās, kuras no vienas vietas tiek izmantotas uz maģistrālajām ielām izveidojušos sastrēgumu apbraukšanai. Par agresīvu braukšanu un pagriešanās nerādīšanu vai rādīšanu pēdējā brīdī nemaz nerunājot.
Braukšanas kultūra uz Latvijas ceļiem, kura gadsimta sākumā ar katru gadu uzlabojās un tuvojās “Eiropas kultūrai”, pēdējos gados ir atkal gājusi uz leju. Policisti uz ielām ir retums, un zinām arī attaisnojošos vārdus - totāli trūkstot cilvēku. Nav kas [par tādu naudu] strādā. Savukārt algas policistiem pielikt nevar, jo “naudas ir tik, cik ir”. Bet, ja tā, tad atliek vien noplātīt rokas un nomurmināt latviešu tautas sakramentālos buramvārdus, kas der absolūti visos gadījumos - nu, tur jau neko nevar darīt!
Tātad plātām rokas, sakām, ka tur neko nevar darīt, un raugāmies, kā slīdam arvien tālāk trešās pasaules virzienā satiksmes negadījumu statistikas ziņā. Vai tiešām viss ir tik bezcerīgi? Ne uz to pusi. Atliek tikai gribēt situāciju mainīt. Uzlabot. Kā mēdz teikt, vajadzīga vienīgi politiskā griba. Līdz šim tās acīmredzot ir trūcis. Kāpēc?
Tā vien šķiet, ka ceļu policijas augstākās vadības līmenī un varbūt pat augstāk joprojām valda senā pārliecība, ka autovadītāji un ceļu policisti ir divas antagonistiskas komandas, kuras spēlē savdabīgu spēli; kuru mērķi un uzdevumi ir pretēji. Autovadītāju uzdevums ir braukt kā katrs grib, kā katram ērtāk, izvairoties no pretējās komandas spēlētājiem, kuru uzdevums savukārt ir pieķert CSN pārkāpējus un iekasēt no viņiem soda naudu.
Izejot no šīs pārliecības, kādreiz izplatīta un arī vēl tagad reizēm saglabājusies prakse brīdināt pretim braucošos autovadītājus par priekšā esošu ceļu policijas patruļu, kā arī nesatricināmā pārliecība, ka tajos posmos, kur “CSN tiek pārkāpts 100 reižu dienā”, patruļas stāvēšanas vienīgā jēga esot soda naudas izslaukšana no “nabaga autovadītājiem”. Pati drošība uz ceļiem aizbīdījusies kaut kur dibenplānā, kā treššķirīga.
Veidojas absurda situācijas izpratne, kurā kauna sajūta par kaut kādām nelāgām izdarībām it kā jāizjūt ceļu policistiem, nevis CSN pārkāpējiem. “Sliktais” policists soda “labo” (nevainīgo) CSN pārkāpēju. Tā kā arī paši ceļu policisti, novelkot formas tērpu, pāriet “pretinieku” komandā, tad viņi diezgan organiski pieņem šo situācijas izpratni un īpaši neraujas autovadītājus sodīt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņiem pašiem no šīs sodīšanas nekāda labuma nav, tikai nosodoši pārkāpēju skatieni vai pat nepatīkami izteicieni.
Skaidrs, ka sodiem jābūt adekvātiem ne tikai to apjoma, bet arī potenciālā apdraudējuma ziņā. Varbūt tiešām ceļu patruļa vietā, kur CSN neievērošana nerada lielu bīstamību, nav lietderīga, bet kārtības ieviešana dzīvojamās zonās, pilsētās, 30 km zonās, melnajos punktos, kā arī ielu krustojumos jau ir kliedzoša nepieciešamība.
Tā vien šķiet, ka savulaik, sekmīgi izskaužot ceļu policistu “piecīšus”, pie viena esam arī “no vanniņas izlējuši bērnu”. Noņemot policistiem vienu “stimulu”, nav vietā piedāvāts kaut kas cits, kā rezultātā policijas kontrole uz ceļiem, tajā skaitā Rīgā, ir tiktāl mazinājusies, ka ir izveidojusies jau pieminētā “neaizskaramības” sajūta.
Nekādā ziņā neaicinot pārņemt turienes praksi, gribu padalīties ar pieredzi, kādā veidā visnotaļ atpalikušā Āfrikas valstī - Zimbabvē - ir izdevies panākt ļoti labu, lai neteiktu - izcilu, kārtību uz ceļiem. Pa šīs valsts ceļiem un arī bezceļiem pirms dažiem gadiem nobraucu vairāk nekā 2000 kilometru, tāpēc lieliski zinu, kādā veidā tur ieviesta kārtība.
Kārtība uz Zimbabves ceļiem tiek uzturēta pavisam vienkārši. Ceļu policija strādā, ja tā var teikt, pašfinansēšanās režīmā. Ceļu policijas patruļas uz ceļiem ir biežas, un tās cenšas piekasīties pie visa kā vien var, lai tikai izspiestu kārotos piecus vai desmit dolārus (ASV dolāri Zimbabvē ir galvenais maksāšanas līdzeklis). Rezultātā automašīnu parks ir ideālā tehniskā stāvoklī un arī braucēji cenšas maksimāli ievērot CSN.
Uzsveru un atkārtoju, ka nekādā ziņā neaicinu pārņemt šo arhaisko Āfrikas praksi un atgriezties pie kādreiz jau izsmietajiem “piecīšiem”. Nekādā ziņā. Šo Zimbabves piemēru pieminu tikai tāpēc, ka tas pierāda, ka ieviest kārtību var pat tik haotiskā zemē kā Zimbabvē. Ja tur var, tad kāpēc lai to nevarētu pie mums. Esam tomēr Eiropā. Jāatrod tikai efektīvākais ceļš. Tam tad arī jābūt vienam no jaunā iekšlietu ministra galvenajam uzdevumam - būtiski uzlabot braukšanas kultūru uz Latvijas ceļiem.
